Nu jau aizgājušā gada beigās kārtējo reizi tiesa skatīja "Blue Shock Race" prasību pret Valsts darba inspekciju. Šoreiz panākts vismaz daļējs rezultāts.

Jau esam rakstījuši par jaunā uzņēmēja, "Blue Shock Race" īpašnieka Arta Daugina nedienām ar Valsts darba inspekciju. Pagājušā gada pašā nogalē lieta vēlreiz (jau trešo reizi) skatīta tiesā. Šoreiz klātienē, nevis rakstiski, jo iepriekš pieņemtie lēmumi ne uzņēmēju, ne piesaistītos juristus nav apmierinājuši.

Mērķis – palīdzēt jaunajiem darba meklētājiem
Jautāts, kā vispār nonāca līdz šādam sadarbības modelim (pieņemt jauniešus praksē ar Liepājas Universitātes Zinātnes un inovāciju parka starpniecību), Artis Daugins stāsta: "Tā kā Latvijā ir problēmas ar jauniešu nodarbinātību un augsts bezdarba līmenis, Izglītības ministrija un Finanšu ministrija nāca klajā ar iniciatīvu, kas iesaista uzņēmēju, mācību iestādi un jaunieti. Programmu neizdomāja ne LiepU ZIP, ne mēs. Lielākā problēma, ko gribēja risināt, bija apburtais loks – jaunieši saka, ka viņus neņem darbā, jo nav pieredzes, bet pieredzi nevar iegūt, jo darba devējs nevēlas sevi apgrūtināt ar apmācīšanu un "čakarēties". Tādēļ tika izveidota programma, kurā drīkst darboties ne tikai mācību iestādes, bet arī nodibinājumi, par to var pārliecināties Ministru kabineta rīkojumā Nr.385. Uzņēmumi, sadarbojoties ar nodibinājumiem (vai mācību iestādēm) uzņem cilvēkus praksē, un sniedz savu vērtējumu par to, kā praktikantiem veicas, un nodibinājums viņiem maksā stipendiju". Tas, kā tiek izmaksātas stipendijas, gan katrā gadījumā esot mazliet atšķirīgi.

Uzņēmējam šāda sadarbības forma esot ērta, jo ir iespēja apmācīt potenciālo darbinieku ar mazāku finansiālu un juridisku risku. Tāpat, ja sadarbība neveidojas tā, kā plānots, ceļiem šķirties ir vieglāk. Liela daļa tomēr sevi pierādot, un tiek pieņemti darbā uzņēmumā, protams, parakstot darba līgumu.

Uzsūta darba inspekciju
Artis Daugins atgādina, ka konflikts ar Valsts darba inspekciju (VDI) ir gana sens: "Pirms vairāk nekā pusotra gada arī mums piedāvāja startēt jauniešu nodarbinātības projektā. Atnāca, izstāstīja, kā programma darbojas, ko mēs varam darīt, ko ne. Tā kā daudz darbojamies ar jauniešiem, nolēmām – kāpēc ne – un parakstījām līgumu. Sakārtojām dokumentus, konsultējāmies ar juristiem, noskaidrojām, ka viss ir pareizi un likumīgi. Pirms pusotra gada, kādā sestdienā, kad ir karstākais darba laiks, elektrokartingu hallē Rīgā ieradās VDI pārstāvis. Visi praktikanti, kas tur tobrīd atradās, tika uzskatīti par nelegāli nodarbinātiem, jo nav reģistrēti kā halles darbinieki Valsts ieņemumu dienestā (VID). Tas viss, neskatoties uz to, ka ir parakstīti prakses līgumi, ir divpusēji līgumi ar mācību iestādi, VID atzinums par to, ka viss ir kārtībā. Tas nevienu neinteresēja, un "Blue Shock Race" tika piemērots maksimālais sods". Dauginam ir pamatotas aizdomas, ka VDI pārbaudi veica pēc ziņojuma. Iepriekš uzņēmums lauzis līgumu ar vienu no praktikantiem viņa negodprātīgas rīcības dēļ, un VDI vizīte varēja būt atbildes gājiens.

Uzņēmējs uzskatīja, ka šāds sods nav taisnīgs, un kopā ar juristiem sagatavoja tiesai prasību atcelt VDI lēmumu. Tāpat vēlreiz tika lūgts atzinums VID, ka par praksē esošajiem jauniešiem uzņēmuma  nebija atsevišķi jāpaziņo. No šīs iestādes saņemta atbilde, ka, tā kā jaunieši bija praksē nodarbinātības programmas ietvaros, "Blue Shock Race" nebija pienākuma ziņot par viņiem kā uzņēmumā nodarbinātiem. Turklāt, kā vēlreiz norāda Artis Daugins, uzņēmums praktikantiem neko nemaksāja. Nodarbinātības programmas noteikumi paredz, ka jaunieši saņem stipendiju no mācību iestādes vai nodibinājuma (šajā gadījumā nodibinājuma – LiepU ZIP), un uzņēmuma pienākums ir sniegt atskaites par praktikanta sniegumu, kas arī ietekmē stipendijas apjomu. Arī šis dokuments nemainīja VDI lēmumu. Maksimālo sodu – 4250 eiro – uzņēmums saņēma tāpēc, ka it kā nelegāli tobrīd bija nodarbināti četri jaunieši.

Tiesa nemaina VDI lēmumu, un sākas tiesāšanās karuselis
Pirmā tiesas sēde bija bez iesaistīto pušu dalības: "Iesniedzām dokumentus, un tiesa pirmajā reizē nebija izskatījusi nevienu no tiem. Viens pret vienu bija nokopēts VDI lēmums. Tikai paraksts zem lēmuma bija cits," stāsta Artis Daugins.  Tas pats esot noticis arī otrajā reizē, kad prasība iesniegta tiesā. Tad kopā ar juristiem nolemts iesniegt apelācijas sūdzību, kas izskatīta klātienē. Tā notikusi 18.decembrī.  "Tiesai bija jāpieņem ļoti smags lēmums – ja viņi pieņem lēmumu par labu mums, tas nozīmētu, ka VDI nodarbojas ar pretlikumīgu izspiešanu, bet ja pieņem par labu VDI, tad divas ministrijas un VID izdoti rīkojumi ir pretlikumīgi, jo Blue Shock Race nav izdevis nevienu no šiem dokumentiem un ir pildījis valstu iestāžu un ministriju dokumentos noteikto. Tāpēc lēmums bija mēģinājums iziet uz kompromisu ar domu, ka mēs liksimies mierā. Tiesa pieņēma lēmumu, ka mēs esam vainīgi, bet, tā kā ir vainu mīkstinoši apstākļi, sodu samazinās par 2250 eiro. Bet jautājuma būtība paliek neatbildēta. Ir vairāk nekā 100 uzņēmumu, kas iesaistījušies šajā programmā, un izveidotas vairāk nekā 1000 prakses vietas. Tātad šobrīd vienā vai otrā veidā šie cilvēki strādā pretlikumīgi," norāda Daugins. "Blue Shock Race" neesot vienīgais programmā iesaistītais uzņēmums, kurā līdz šim notikušas pārbaudes, bet vienīgais, kurš par to skaļi runā – gan. Artis Daugins atzīst, ka jebkurā gadījumā šobrīd cīņa nav par soda samazināšanu, bet gan par to, lai kāda iesaistītajām ministrijām vai kāda cita institūcija atzīst, ka kaut kas nav bijis līdz galam sakārtots no to puses. Ja esot konkrēti nosacījumi, uzņēmējs pēc tiem darbojas, bet tagad ir izveidojusies situācija, kad nevar paļauties pat uz valstiskiem dokumentiem. "Šobrīd nevar ticēt nekam, ir visu laiku jāseko pašam līdzi," tā Daugins.

Trakākais esot tas, ka neviena instance vai iestāde nav gatava atzīt kļūdu, līdz ar to vainīgs tik un tā paliek uzņēmējs un par šo kļūdu maksā.

Tālāk uzņēmējs plāno censties tomēr līdz galam noskaidrot, kas tad uzņemsies atbildību par nesakārtotību likumdošanā un valsts institūciju darbībā. Vēl viena iespēja esot griezties Eiropas tiesā, kas visticamāk arī būs jādara. Tiek apsvērts vēl kāds plāns: "Mēs varam pārcelt uzņēmumu citur. Uz Igauniju vai ASV, vienalga kur. Mūs lokācija neietekmē. Ja negribat mūs šeit – nevajag. Pēc šiem notikumiem mēs pat justos komfortabli darboties kaut kur citur, no jauna. Jautājums tagad ir – kā reaģēs iestādes".