Pēc promaskaviskā „Saskaņas centra” Liepājas domes deputāta Romana Miloslavska ierosmes pašvaldības deputāti Ls 1296 atvēlējuši valsts valodas apguvei.

Nauda no pilsētas budžeta līdzekļiem paredzēta, lai pilngadīgajiem, Liepājā dzīvojošajiem latviešu valodas nepratējiem mācītu latviešu valodas pamatus.

Mēra vietniece Silva Golde (Liepājas partija) sola, ka tas būs tikai sākums, un, ja mācības izdošoties, pašvaldība arī turpmāk finansiāli atbalstīšot līdzīgus projektus.

Nevienam, protams, nav nekāds noslēpums, ka divdesmit vienu gadu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, valsts lielākajās pilsētās, tajā skaitā Liepājā, joprojām ir aktuālas okupācijas gados īstenotās kolonizācijas un pārkrievošanas sekas un latviešiem nelabvēlīga etniskā situācija.

Neraugoties uz to, ka Satversmē latviešu valoda nostiprināta kā vienīgā valsts valoda, un pastāv Valsts valodas likums, neoficiāli praksē eksistē divvalodība. Liepājas mikrorajonos krievu valoda dzirdama biežāk nekā latviešu, pilsētā joprojām dzīvo cilvēki, kuri šeit dzimuši, bet latviski nerunā, jo neprot, vai, vēl sliktāk, prot, bet nerunā principiāli, aiz nicinājuma pret zemi, kurā dzīvo.

Nav šaubu, ka mūsu visu interesēs ir latviska pilsētvide un iespējami liels latviski protošo un runājošo liepājnieku īpatsvars, taču tas ir panākams konsekventi rūpējoties, lai pašvaldības un arī privātajā sektorā tiktu ievērota likumdošana valsts valodas jomā. Pastāv arī tāda institūcija kā Valsts valodas centrs, kura funkcijās ietilpst kontrole pār Valsts valodas likuma izpildi un vainīgo sodīšana pārkāpumu gadījumos.

Liepājas domei ir visas iespējas aktīvi sadarboties ar šo institūciju, lai garantētu, ka ikviens liepājnieks privātajā sektorā tiks apkalpots latviešu valodā un uzņēmumos darba valoda būs latviešu. Tāpat ir pašvaldības uzņēmumu tīkls, kur iespējams noteikt stingras valsts valodas zināšanu prasības visiem darbiniekiem, sākot ar sētnieku vai apkopēju. Tāpat pašvaldības iestādēs būtu iespējams ieviest saskarsmes ētiku, kas prasītu, lai ierēdnis ar krievvalodīgo apmeklētāju konsekventi sazinātos valsts valodā, nevis pakalpīgi pārietu uz krievu valodu, kā „ērtāk”. Tiesa, lai īstenotu šādu pieeju, domē būtu nepieciešams patriotiskāks un nacionālāk domājošs deputātu sastāvs.

Nav runa par agresīvu vēršanos pret cittautiešiem, taču ir nepieciešams stimuls, kas latviski neprotošajiem liktu valodu apgūt, bet tos, kas to nevēlas darīt principiāli, piespiestu lietot. Un, vislabākais stimuls ir radīt apstākļus, kas cilvēkam liek apzināties, ka bez latviešu valodas zināšanām Liepājā nekādi neiztikt. Bet, nekādi nevar būt pieņemama situācija, ka pašvaldībai jātērē nodokļu maksātāju līdzekļi, atraujot tos trūkumcietējiem, invalīdiem un bāreņiem, lai finansētu latviešu valodas mācīšanu tiem, kas ir pārāk slinki vai aprobežoti, lai aptvertu, ka dzīvojot Latvijā, latviešu valodu zināt ir pienākums, un to iemācīties ir pašu interesēs, lai varētu pilnvērtīgi šeit dzīvot un strādāt.