Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu sagaidām ar dažādām domām. Mani uzrunāja pianista Vestarda Šimkus sacītais citu valsts svētku – 18.novembra – priekšvakarā.

Pērnruden žurnāls "ir" sarunājās ar pazīstamo mūziķi neilgi pirms Latvijas Republikas proklamēšanas dienas, un dažas atziņas un domas no kurzemnieka Šimkus sacītā šķiet gluži piemērotas arī šai dienai.

"Tukšums Latvijā ir. Ja darba laukos nav, skaidrs, ka lauki nav dzīvojama vieta. Tie kļūst par atpūtas vietu dažiem izredzētajiem."

Vai arī šis: "Biju mazs puika, kad notika Atmodas process. Mani vecāki aktīvi piedalījās. Augu starp ideālistiem – ar izpratni, ka Latvijas neatkarības atjaunošana nepieciešama, lai likvidētu okupācijas sekas, beigtos rusifikācija, latviešu valoda atgūtu tai pienācīgo statusu un latviešu nācija varētu pilnvērtīgi eksistēt. Tikai salīdzinoši nesen sapratu, ka faktiski bijušas trīs ļoti atšķirīgas cilvēku grupas ar atšķirīgiem Latvijas neatkarības mērķiem. Bija ideālisti ar nacionālas valsts mērķiem kā mani vecāki. Bija cilvēki, kuri vēlējās brīvo tirgu un dzīvot labklājībā kā Rietumos. Un bija cilvēki ar liberāliem mērķiem, kuri Latviju vēlējās raibu kā putras katlu ar absolūtu brīvību katram".

Pēc mirkļa atģidies, Šimkus piebilst: "Aizmirsu vēl ceturto grupu: bijušie kompartijas aktīvisti, kuri brīvību gribēja, lai varētu zagt uz nebēdu, izmantojot sev pieejamos līdzekļus un kontaktus".

Būtiska un ļoti skumja atziņa: "Domāju, ka vienotības Latvijā nav, jo vērtību hierarhija izjaukta. Nav centrālās ass, ap ko zirnim vārdā «Latvija» augt uz debesīm. Ja nav kopīgu vērtību, kopīgas izpratnes par labo un slikto, sašķeltība ir loģisks rezultāts".

Iepriecina šie vārdi, un ļoti gribu ticēt, ka pianists nav vienīgais, kurš jūtas šādi: "Par sevi varu teikt, ka pa īstam kā es pats jūtos tikai mājās, kur esmu dzimis un uzaudzis. [..] Šajās mājās kā bērns jutos laimīgs un jūtos laimīgs aizvien. Citur esot, sāku sevi it kā zaudēt".

Taču visvairāk šodien gribu citēt šos mūziķa sacītos vārdus:

"Braucot vieskoncertos uz Latvijas reģionālajām koncertzālēm Cēsīs, Liepājā, Rēzeknē, renovētajiem kultūras centriem Gulbenē, Alūksnē, Saldū, no visas sirds izjūtu lepnumu par cilvēkiem, kuri, par spīti grūtībām, palikuši savā vietā un turpina to kopt, attīstīt. Ejot uz vēlēšanām, katru reizi paturu prātā: jebko citu varam dabūt ārpus Latvijas, izņemot latviešu kultūras un valodas telpu. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc Latvija dibināta un pastāv".

Lai zaļa zāle un balti galdauti!