Pārlūkojot pagājušā gadsimta sākuma avīzes, atradu visai pamācošu gadījumu, kad pārlieka lepnība un savas tautas noniecināšana tiek sodīta, solidāri vienojoties.

Liepājas domes vēlēšanas jau no 19.gadsimta beigām bija vietējo politisko kauju arēna. Domē arvien noteiktāk savu lomu spēlēja latviešu vēlētāju pārstāvētie domnieki. 1892.gada vēlēšanās par domes deputātu kļuva vietējais grāmattirgotājs un namīpašnieks M. Pētersons. Tika vērtēts kā liels panākums un latviešu kopējā uzvara. Pētersons bija pilsētas ielu bruģēšanas komisijas loceklis, Liepājas latviešu krājaizdevu biedrības galvenais direktors un rīkotājs, drukātavas īpašnieks, kā arī faktiskais redaktors izdevumam "Libauer Local und Handelsblatt". Tomēr ciešā un ienesīgā veikalu darīšana ar pilsētas galvas Hermaņa Adolfi vecvāciešiem ir bijuši ienesīgāka par savu tautas brāļu pabalstīšanu ikdienā.

Gatavojoties 1902.gada pašvaldības vēlēšanām, latviešu vēlēšanu komiteja tādu "dzeguzes olu" savā ligzdā vairs necieta. Pirmais sitiens ilggadējam domniekam nāca no pašu krājaizdevu sabiedrības paju turētāju puses. 1901.oktobrī direktoram nācās atdot kases atslēgas, jo pilnsapulce tam izteica neuzticību un pārmeta biedrības pārvēršanu par "savas famīlijas kasi".

Otrais sitiens latviešu domnieku ķēra vēl sāpīgāk. Pētersons, it droši juzdamies arī nākamā, 1902.gada domnieka krēslā, bija palaidis muti, apmeklēdams ne tikai vācu vēlētāju sapulces, bet "pats pa nabagu vīzei buldurēdams vāciski, bija atļāvies visādi apķēzīt latviešu namsaimniekus un vēlēšanu komitejas locekļus kā prastus, pilsētā apstājušos kučierus un ķēkšas". Viņa vāciskā avīze bija pārdrukājusi no latviešu nedrauga "Рижский Веcтник" korespondenci, kurā Liepājas latviešu vēlētājs tika raksturots kā "apšaubāmos ceļos pie mantas un turības kļuvušus neizglītotus zemniekus." Tas latviešu vadzim bija par daudz – juzdamies nodoti no "latviešu maizē esoša tautieša Pētersona" viņi vairs neiepirkās grāmatu bodē un nepastellēja tā drukas darbus. Par kauna lietu pat tika uzskatīta latvieša pārkāpšana grāmatu un kantoru rīku tirgotavas slieksnim Julianes ielā, gan "mazajai" bodītei Pirmajā Ķēžu pasāžā*. Tautiešu sarīkotais boikots latvieti Pētersonu izputināja, "līdz bijušajam domniekam visu savu būšanu nācās pārdot". Laikrakstā "Baltijas Vēstnesis", 1902.gada 20.martā lasāms, ka "bijušo Pētersona drukātavu un grāmatu veikalu Julianes ielā 40** nopircis kāds krievs Harisa kungs".

Tā lūk tika sodīts renegāts un latviešu atkritējs.

Manuprāt šis senais un pamācošais notikums apliecina, ka liepājniekiem solidarizējoties, var tikt sodīta lepnība un augstprātība. Un vēl – to tagad var pielīdzināt Latvijas "melnās dienas" – 21. novembra traģēdijas lielveikalā "Maxima" notikumiem.

Šķita, ka pēkšņi piemeklējusī nelaime, upuru skaits un glābēju, kā citu iesaistīto pašaizliedzība, līdzjūtība un sapratne beidzot patiesi vienos sabiedrību, to nešķirojot. Arī es skaudri apzinājos, ka manī krājas dusmas un milzt protests pret pazemojumiem, ko sērijām "gaisā laida" brāļu leituku "Maxima" atbildīgie runas vīri. Loģiski, kā atbildes gājienu gatavojot, sabiedrībā burtiski "uzrūga" ne tikai masu mēdiju iekvēlinātā doma, ka turpmāk es savu kāju nesperšu šai melkuļu, ekspluatatoru un ciniķu veikalos un mani latiņi nevairos kaimiņu vai citu Baltijas jūras piekrastes bāliņu labklājību. Jā, sašutums un šķietami svētā apņemšanās bija patiesa. Arī es nolēmu, ka ne zem viena "Maxima" lielveikala jumta neiepirkšos.

Diemžēl neparedzēju, ka sašutušo ļautiņu atmiņa, ja tā pašam netrāpa sāpīgā vietā, ir tik īsa! Un ko nu runāt par solidaritāti! Atkal, piesaucot konformistiskus argumentus, ka lūk "Maxima" boikots būtu vēršanās pret tur strādājošiem, ka tas nekādi nespēšot ietekmēt vai izmainīt veikalu lielzirnekļa tīklu attieksmē un pastāvēšanas kultūrā... Skatos, ļautiņiem atkal ikdienas likteņa pa klaušu zemnieka ierašai padevīgas pircēju acis.

Pats gan savu 21. novembra apņemšanos noturu. Taču arī manā ģimenē, ar tām pašām muižas gājēja nopūtām ienācis "mazais pilsoņu karš". Tas, bez šaubām, bendē omu un vedina uz drūmām pārdomām par Latvijas trim Atmodām un, diemžēl – ceturto aizmigšanu.

*I Ķēžu pasāža – tagad Radio ielas posms no Lielās līdz Pasta ielai.
**Tagad F. Brīvzemnieka iela.