Liepājas pašvaldības saistošie noteikumi, kā arī tās “rūpes” par iedzīvotājiem nebeidz pārsteigt.

2009.gada 20.februārī  tika pieņemti Liepājas pilsētas saistošie noteikumi Nr. 5 „Par siltumapgādes attīstības kārtību Liepājas pilsētā”. Noteikumi, kas iznīcināja konkurenci siltumapgādes tirgū, alternatīvās apkures iespējas daudzdzīvokļu mājām un iespēju slēgt individuālos līgumus starp siltuma piegādātāju un dzīvokļa īpašnieku.

Mēs visi jau esam izjutuši gan „labumu”, gan  „ērtības”, ko dzīvē ieviesa šie noteikumi.

Taču nesen daži liepājnieki, kas bija pētījuši mājas renovācijas jautājumus, pievērsa manu uzmanību ļoti interesantajiem 2010.gada 15.aprīļa Liepājas pilsētas domes saistošo noteikumu Nr.7 ”Par dzīvokļa pabalstu” faktiem.

Izrādās, ka šo noteikumu 5. nodaļas „Dzīvokļa pabalsta piešķiršanas kārtība” punkta 5.7. – „dzīvokļa pabalstu nepiešķir vai pārtrauc izmaksu, ja…”, apakšpunkts 5.7.8. nosaka šādus dzīvokļa pabalsta saņemšanas ierobežojums: dzīvokļa pabalstu nepiešķir vai pārtrauc izmaksu, ja pabalsta pieprasītājs, kurš ir dzīvokļa īpašnieks, nav devis piekrišanu balsojumā par dzīvojamās mājas energoefektivitātes paaugstināšanu (renovāciju).

Citiem vārdiem sakot, sociālās palīdzības kandidātiem nav tiesību balsot „pret” energoefektivitātes paaugstināšanu, jo tad viņi palīdzību nesaņems.

Interesanti, ka minētie noteikumi tika pieņemti saskaņā ar 2002.gada 31.oktobra Latvijas Republikas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 35.pantu.  Šā panta 5. punkts nosaka: pašvaldības saistošie noteikumi nosaka dzīvokļa pabalsta apmēru, izmaksas kārtību, kā arī  personas, kurām ir tiesības šo pabalstu saņemt. Likums nenosaka sociālās palīdzības saņemšanas tiešu atkarību no nekustamā īpašuma īpašnieka tiesībām un šo tiesību realizācijas. Turklāt, likuma 30. pants nosaka sociālā darba mērķi: palīdzēt personai, ģimenei vai personas grupai noteikt, atrisināt vai mazināt sociālās problēmas, attīstot pašas personas resursus un iesaistot atbalsta sistēmās. Likuma mērķis ir palīdzēt personām bez ierobežojumiem, attīstīt resursus, nevis atņemt pēdējo cerību!
 
Starp citu, izlasīju līdzīgus Rīgas, Jūrmalas un Jēkabpils saistošos noteikumus un secināju, ka,  atšķirībā no mūsu pašvaldības noteikumiem, nekā tamlīdzīga tajos nav.

Ņemot vērā likumā noteiktos sociālā darba mērķus, rodas jautājums – uz ko pamatojoties Liepājas pilsētas domes saistošajos noteikumos parādījās dzīvokļu pabalsta saņemšanas ierobežojumi? Vai tiešām piespiedu līdzekļus varētu uzskatīt kpar sociālā darba un krīzes palīdzības metodi?

Protams, mēs varam mēģināt saprast Liepājas pašvaldības loģiku: nevēloties renovēt savu māju, tu nevēlies uzlabot savu ekonomisko stāvokli un samazināt komunālo pakalpojumu izmaksas.

Taču Liepājā situācija ir šāda:

Ja persona ir kopējā īpašuma īpašnieks un tā ir spējīga samaksāt par apkuri (pamatpakalpojumu) patstāvīgi, bez valsts atbalsta, tad viņai ir tiesības sacīt „nē” kopīpašuma energoefektivitātes paaugstināšanai. Tajā pašā laikā mazturīgajam īpašniekam noteikumi šādas tiesības ir atņēmuši, turklāt tikai tāpēc, ka ekonomisko apstākļu dēļ viņš ir spiests, maksājot nodokļus, lūgt valstij sociālo palīdzību. It kā visiem daudzdzīvokļu māju īpašniekiem ir vienlīdzīgas likumā noteiktas tiesības un pienākumi. Izrādās, ka ne visiem, bet tikai tiem, kas ispējīgi apmaksāt komunālos rēķinus.
 
Jāpiekrīt, situācija ir sarežģīta – atkarībā no sociālā statusa personai ir ierobežotas tiesības un papildu pienākums – ja tiek piešķirts dzīvokļa pabalsts, tad jāatbalsta gan mājas renovācijas pasākumi, gan kredīta ņemšana.  

Varu izteikt līdzjūtību Liepājas pašvaldībai – grūta izvēle: vienā svaru kausā liepājnieki, kurus skārusi krīze, augstie komunālo pakalpojumu tarifi, bezdarbs, zemās pensijas un vidējā darba alga; otrajā – celtniecības un siltumapgādes biznesa pārstāvji un viņu „problēmas”.

Taču izvēle ar saistošajiem noteikumiem ir veiksmīgi atrisināta. No 2010.gada aprīļa mazturīgo dzīvokļu īpašnieku vienīgais reālais atbalsts – dzīvokļa pabalsts Ls 300 apmērā – tagad atkarīgs no cilvēku balsojuma, kurš agrāk nebija tik strikti ierobežots.  

Visur pasaulē tiesību ierobežojumi uzskatāmi par diskrimināciju. Arī Latvijas Republikas Satversmes 91.pants nosaka cilvēku tiesību realizāciju Latvijā bez jebkāda veida diskriminācijas.

Bet īstenībā ir otrādi. Vai zināt kāpēc?