Pagājušā gada septembrī sākās sen gaidītā Liepājas muzeja kompleksa ēku siltināšana un renovācija.

Neapšaubāmi, tas ir vajadzīgs un nozīmīgs projekts, kas it kā liecina par to, ka pašvaldība objektīvi novērtē unikālo muzeja ēku.

Taču, ielūkojoties būvlaukumā un izstaigājot muzeja telpas, konstatēju, ka gandrīz miljons latu dārgā projekta īstenošana vareja būt daudz efektīvāka un saimnieciskāka. Pēc redzētā palicis iespaids, ka gan valsts un pašvaldības kontrolējošie ierēdņi, gan tiešie projekta vadītāji rīkojušies kā paviršas, mazatbildīgas personas, kam interese par “svešas” naudas racionāliem tēriņiem ir kā likteņa uzlikts un nīsts pienākums.

Kā citādi izskaidrot, ka pagalmā pie būvgružiem izmesti oriģinālie, 1903. gada cokolstāva koka logi ar visu stiklojumu, bet logailēs iemontēti nekvalitatīvi un vēsturiskajiem logiem neidentiski bloki. Tajā pašā laikā “atrestaurēts” sešdesmitajos gados izbūvētās izstāžu zāles greizais padomju laika logs, turklāt sliktā kvalitātē!

Manuprāt, dažu 2.stāva telpu griestu vēsturiskā apmetuma autentiska atjaunošana drīzāk atgādina šķietami vientiesīgu padomju celtnieku triku ar izmaksu manipulacijām, kad uz nestabilas ezera niedru pamatnes tiek uzklāts dargs sanācijas apmetums.
   
Taču – celtnieki ir pēdējie, kam te varētu adresēt pārmetumus. Manuprāt, vislielākā vaina šajā cerīgajā, bet tagad „sačakarētajā” Ulda Vecvagara projektā, ir valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcjas speciālistiem un arī tiešajiem pašvaldības projektu vadības un uzraudzības darboņiem.

Vai tiešām pieminekļu sargiem, kas bieži vien savās prasībās pret kultūras pieminekļiem izlikušies vēl svētāki par pašu Romas pāvestu, jau projekta sagatavošanas laikā nevajadzēja precīzi un konkrēti formulēt  tehniskos noteikumus? Vai siltināšanas projekts, kam pēc likuma vajadzēja būt sagatavotam, balstoties uz kultūras pieminekļa izpēti, izgājis šo procedūru?  Saprotams, ka no Rīgas grūti ikdienā uzraudzīt Liepājā notiekošo. Taču šobrīd Liepājas muzeja ēkas, kā Valsts nozīmes pieminekļa rekonstrukcija, ir dārgākā, apjomīgākā un uzraugāmākā Kurzemē.

Arī vietējai būvuzraudzībai, ko veic Liepājas domei piederošā SIA “Komunālās pārvalde”, būtu jārūpējās par šo objektu pēc būtības. Taču rodas iespaids, ka projektu vadītājai, būvuzraugiem un būvniekiem no SIA “Vega1” galvenā motivācija ir tikai naudas apgūšana pēc “pareizi” noformētiem papīriem.

Iepazīstoties ar izprojektētā darba apjomu, bet neesot būvizmaksu speciālistam, tomēr, gribas apšaubīt vai gandrīz miljons latu ir adekvāta summa paredzētajam darbu apjomam.

Izejot no muzeja, līdzi nāk divējādas sajūtas. Viena ir krietna optimisma deva, apziņa, ka šajos trūcības apstākļos pašvaldība rūpējas par Liepājas kultūru un pieminekļiem. Otra – ar sīvuma piegaršu: acīmredzot, Eiropas un pašvaldības naudas apguve Liepājā ir kā tāds pēkšņi atrasts naudas zutenis, kuru pēc iespējas ātrāk jānotriec tuvākajā traktierī…