Ap topošo Liepājas koncertzāli “Lielais Dzintars” laika gaitā savijušies dažādi viedokļi, šajā rakstā izstāstīšu savējo.

Tā nu liktenis lēmis, ka ar šo projektu esmu saistīts kopš 2006. gada, kad kopā ar Zigrīdu Rusiņu, Aināru Kreicu, Uldi Gravu un Liepājas pilsētas domi biju Liepājas koncertzāles atbalsta fonda dibinātājs.

2005. gada rudenī, kad nojauca trīsdesmit gadus veco kinoteātri “Liepāja”, pilsētnieki bija pārliecināti, ka koncertzāle nupat jau būs – pirmais uzrāviens bija ļoti cerīgs. Tad, manuprāt, parādījās privātās intereses Tautas partijas (TP) ietekmīgā biedra Ulda Pīlēna personā. Zināmā mērā pateicoties šīm interesēm sākumā lietas virzījās strauji. Lielā tempā tika sagādāts sākotnējais finansējums, atrasts austriešu arhitekts, nojaukts kinoteātris un blakus nākamajam būvlaukumam izveidots riņķveida krustojums. Tas viss notika paralēli, bez liekas birokrātijas un kavēšanās. Nebija aizmirsts par košu domes plakātu ar koncertzāles “varoņu” vārdiem, bet pirms kārtējām pašvaldības vēlēšanām koncertzāle kļuva par TP un Liepājas partijas visticamāko solījumu liepājniekiem. Dažs pilsētas funkcionārs pat sāka satraukties, ka uzprojektētā “Promenādes” viesnīca būs par augstu un masīvu, jo aizsegs Lielā Dzintara “fenomenu”, utt. Paldies Dievam, ka nebija jāpārtaisa jau apstiprinātais “Promenādes” projekts!

Provinciālās ambīcijas jau sāka kļūt pat nedaudz smieklīgas. Taču tad kādā brīdī viss sāka kaut kā noplakt, lai gan publiskais stāsts, ka viss notiek, tika uzturēts. Sabiedriskajā telpā nemitīgi tika skaidrots, ka koncertzāles kvalitātes latiņa pacelta ļoti augstu un tāpēc tik raiti viss uz priekšu nerit. Aizkulišu sarunās bija dzirdams pretējais – ka topošā koncertzāle varētu kļūt par nastu pilsētas budžetam saistībā ar lieliem ekspluatācijas izdevumiem un austrieša arhitekta nepamatotām ambīcijām. Bet tās bija tikai aizkulišu runas...

Kad 2009. gadā kļuvu par Liepājas deputātu, atrados šim procesam tuvāk. Kā deputāts nobalsoju par projekta turpināšanu un mūzikas skolas integrēšanu šajā kompleksā. Manuprāt, mūzikas skolas atrašanās koncertzāles ēkā ir loģiska un arhitektoniski uzlaboja iekšējo plānojumu. Piekritu, ka mani ieceļ par Liepājas koncertzāles Lielais Dzintars uzraudzības padomes locekli. Lielākais pārsteigums bija šīs padomes darba kārtība – izrādījās, ka Silvas Goldes vadītā uzraudzības padome Ginkes vietā “projektē” koncertzāles atsevišķu telpu plānojumu, turklāt brīdī, kad tehniskais projekts jau ir gatavs! Sākumā domāju, ka esmu kaut ko pārklausījies, bet tad sapratu, ka viss iet šķērsām un, manuprāt, šī konsultatīvā padome ir dekoratīvs veidojums, kurā tiek lieki tērēts laiks un uzturēts mīts, ka viss notiek ar lielu entuziasmu. Izstājos no “svarīgās projektēšanas komisijas”, kad aizkulisēs uzzināju par Ginkes projekta absurdo kvalitāti. Izbrīnīja, ka ne projekta vadītājs, ne Goldes kundze mūs kā komisijas locekļus par to neinformēja.

Esot privātās darīšanās Austrijā, neoficiāli satikos ar pašu metru – Ginkes kungu, pasēdējām pie vīna glāzes un aprunājāmies par Liepājas koncertzāles projektu. Bija ļoti interesanti. Ginke rādija projekta metu ar tajā vēl neintegrēto mūzikas skolu. Kad pajautāju, kāpēc projekta izstrāde ir tā ievilkusies, saņēmu virkni argumentu. Kā cilvēks šis kungs man vairāk atgādināja mākslinieku, nevis arhitektu. Starp citu, viņš Insbrukas universitātē pasniedz eksperimentālo arhitektūru. Pēc tikšanās man radās iespaids, ka projekta virzību kavējis gan Ginkes ambiciozais projekta redzējums, gan Liepājas domes nekvalitatīvais projekta uzdevums, gan arī Ulda Pīlēna personīgās intereses – vēlme būvēt koncertzāli. Tas gan ir tikai mans personīgais viedoklis, un gan jau bijuši arī citi apstākļi.

No visa secināju, ka Liepājai tik nozīmīgais projekts ir pakļauts nopietnam riskam. Domes kuluāros jau bija dzirdams, ka Lielais Dzintars kļuvis neperspektīvs un praktiski nerealizējams, bet sabiedriskajā telpā domes vadība uzturēja un joprojām uztur optimistisko prognozi, ka Viss Būs Labi. Uzskatu, ka viens no “scenārijiem”, ko domes vadība apsvēra, bija pasniegt Ginkes  projektu kā kvalitatīvu, taču ielikt to skapī ar stikla durvīm, lai pateiktu sabiedrībai, ka projekts ir gatavs, taču tuvākajā nākotnē nerealizējams finanšu trūkuma dēļ. Taču pie šāda scenārija koncertzāle Liepājai būtu izsapņots sapnis.

Lai projekts tiktu realizēts, es kā deputāts samērā asi uzstāju, ka Liepājas domes vadībai jādara viss iespējamais, lai piespiestu šo ārzemju arhitektu nodot pašvaldībai gan arhitektoniski, gan tehniski kvalitatatīvu projektu, par kuru tā jau ir samaksājusi 3,4 miljonus latu. Tā kā savā privātajā biznesā esmu strādājis ar dažāda veida projektiem un kaut ko no tā saprotu, nolēmu personīgi iepazīties ar šo Ginkes biroja produktu.

Tad sākās visjautrākais – domes vadības centieni no manis ‘'noslepenot” tehniskā projekta un tā ekspertīzes slēdzienus. Domē tika rīkotas vadības un Juridiskās daļas apspriedes, kā juridiski rafinētāk atteikt man iepazīties ar projektu. Tomēr tagad esmu panācis, ka man un manis pieaicinātiem ekspertiem ir iespēja iepazīties ar projektu stingrā domes ierēdņu uzraudzībā, lai netiktu nekas fotografēts un kopēts. Teorētiski varētu pastāvēt risks, ka es ģeniālo koncertzāles supervīziju varētu pārdot Klaipēdas pašvaldībai – vai vēl ļaunāk, Lībijas nemierniekiem, un tādējādi apdraudētu arhitekta Ginkes autortiesības. Joks.

Bet, ja runājam nopietni, tad visa ilgā, dārgā jezga nepavisam nav rūpes par šo Liepājas kultūras objektu, bet gan domes vadības bailes atzīt, ka “karalis ir kails”. Ka šis nu jau samocītais projekts ir vienaldzības, neprofesionalitātes, Liepājas antipatriotisma un nihilisma auglis. Es gan nevaru piekrist šīs tēmas komentētājiem internetā, par korupcijas klātbūtni projekta sakarībā, jo līdz šim, manuprāt, par to nekas nav liecinājis.

Neskatoties uz visu iepriekš sacīto, ticu, ka šo “karali apģērbs” un koncertzāle mums tomēr būs.