Kad mēs esam patiesi? Kas mums pa īstam sāp? Vai mums patiešām šķiet, ka pagriežot Dievam muguru, viņa likumi mūsu dzīves vairs neiespaido? – jautā mākslinieks Juris Andersons.

Jau rakstījām, ka galerijā „Promenāde” apskatāma grupas „Octopus art projects” izstāde, kurā piedalās astoņi dažādi mākslinieki: Edgars Mucenieks, Luce (Edmunds Lūcis), Sarmīte Caune, Dace Lucia Kidd, Pēteris Taukulis, Juris Andersons, Justīne Lūce un Anda Poikāne.

Mākslinieki pērn piedalījušies izstādēs Rīgā, Ventspilī, Minhenē, Berlīnē. Nule kā noslēguši izstādes projektu „BIBLOSS” Rīgas galerijā „Carousell”, vairāki „Octopus art projects” mākslinieki aprīļa beigās dosies uz Venēciju, lai piedalītos plenērā un atklātu Justīnes Lūces personālizstādi.

Piedāvājam mākslinieka Jura Andersona uzrunu izstādes skatītājiem, kurā viņš dalās savās pārdomās par sevi, mums, mākslas vietu dzīvē.


Cilvēki parasti domā, ka izstāde ir kaut kāda procesa noslēgums, rezultāts. Mākslinieki gan zina diezgan skaidri (jeb, varbūt precīzāk būtu teikt – cer), ka labākais darbs vēl nav uzzīmēts, uzgleznots, jeb tapis kādā citā formā. Kas tad ir izstāde? Un, kas, vispār, ir tas, kas liek pieaugušiem cilvēkiem ņemt rokās zīmuļus un krāsas?

Pavisam vienkārši būtu domāt, ka tā ir slava un nauda. Bet tad pilnīgi dabiski būtu sagaidīt, ka mākslinieki pētītu savu „preču” tirgu un cilvēku patikšanas virzienus un piedāvātu darbus, kas pilnīgi uzprasītos ieņemt goda vietas cilvēku mājokļos. Aplaižot skatienu apkārt, jādomā, ka tā tomēr nav.

Kas tad tas ir?

Atsaucoties uz iepriekšminēto – ka labākais darbs vēl priekšā, un mākslinieks, tādējādi, ir vienmēr ceļā, gribu izstādei piešķirt ceļa stabiņa nozīmi. Šis stabiņš var būt kāda taisna ceļa gabala nogriežņa zīme, bet tas var būt arī ceļa stabs krustcelēs. Un ir jauki, ka šajās krustcelēs tu neesi viens. Tad kāds tavs jautājums atrod atbildi, bet pretjautājums liek piepūlēties, un no lielās nenoteiktības izlobīt un noformulēt kādu loģisku pamatu saviem meklējumiem.

Izstāde ir aicinājums uz sarunu. Sarunas ir dažādas, un arī izstādes tādēļ ir dažādas. Mēs esam jautri cilvēki, bet mūsu jautrība ir mūsu nopietnības māsa. Mūsu nopietnība ir divu teikumu attālumā. Jo mūsu āda ir bieza, ja runa par novērtējumu, slavu un naudu. Bet mūsu vēnas gluži vai asiņo, ja runa par to, ko cilvēks spējīgs nodarīt cilvēkam. Un izmisīgais jautājums – kāpēc? Kāpēc?

Kad manas rokas iemērktas krāsā, manu skatienu bieži aizplīvuro asaras. Tas parādās darbu formā, triepieni kļūst asi un robusti, viens krāsu laukums brutāli uzgrūdies otram, krāsu asaras notek pāri audeklam.

Ir pilnīgi skaidrs, ka mākslas darbs ir tā radītāja spogulis. Un ir skaidrs, ka mēs visi esam ceļā. Arī mēs bijām citādi un citāda bija mūsu redzēšana. Bet, kad šī redzēšana mainās, tad tu saproti, ka to, kas bijis pirms tam, pareizāk būtu saukt par neredzēšanu. Kā teica pirms pāris nedēļām mūsu izstādē Rīgā ienākušais un izstādi uzslavējušais maskavietis – kā izrādījās, Krievijas galvaspilsētas mākslas pasaules nopietns spēlētājs Georgs Jerjomins: “Kas ar jums latviešu mākslā notiek? Jūsu valsts iet bojā, bet jūs gleznojat... puķes.” Taču saprotiet pareizi, tas nav nekas personīgs. Ja nu kāds šeit ir bez vainas, tad tās ir puķes. Bet aiz puķēm ir viegli noslēpt... savu vainu.

Reiz dzīvoja kāds ebreju domātājs, tauta viņu dēvēja par svēto Ari. Nomira viņš agri – trīsdesmit astoņu gadu vecumā 1572.gadā. Ari radīja jaunu mistiskās mācības sistēmu. Saskaņā ar tās galveno ideju Visums un Dievišķais materiālās pastāvēšanas laikā – līdz pat Mesijas atnākšanas brīdim – nepārtraukti jāuzlabo. Visums atrodas haosā. Ebreju tautas stāvoklis ataino Visuma stāvokli. Ari apgalvoja, ka viņš nācis iemācīt tautai, kā sasniegt pilnīgu mieru – stāvokli, kurā ļaunie spēki zaudētu savu ietekmi. Katrs ir spējīgs ar saviem labajiem darbiem nošķirt ļauno no labā. Kad visi būs šķīstījuši savas dvēseles, tad pilnveidosies arī Visums, visā pasaulē iemājos svētums un harmonija.

Ko mums no tā mācīties? Vai mēs, nespējot uzlabot savas tautas un nācijas lietas, nedodam savu pienesumu Visuma haosam? Vairāk nekā miljons pilsoņu ceļas kājās un lielais vairākums no mums izsaka uzticību vienai valsts valodai, tad, pasmīkņājot par anekdoti, ka pēdējam jāizslēdz gaisma lidostā, sapakojam ceļasomas un dodamies uz savām darbavietām tālu no Latvijas. Kad mēs esam patiesi? Kas mums pa īstam sāp? Vai mums patiešām šķiet, ka pagriežot Dievam muguru, viņa likumi mūsu dzīves vairs neiespaido? Vai mūsu gars jau ir padevies vēdera prasībām? Vai mēs tiešām iedomājamies, ka zemeņu un salātu laukos nopelnītais spēs atvairīt naftas dolāru vilinājumu un konkurenci? Jā, mums ir simtiem iemeslu, kāpēc kādam konkrētam cilvēkam jāpārdod zeme, bet... mēs savu zemi pārdodam. Vai tas mums, tas ir – man, rūp? Vai man ir atbilde? Vai es zinu, kas esmu dziļākajā būtībā?

Un te es esmu atpakaļ pie jautājuma, kas ir tas, kas pieaugušiem cilvēkiem liek ņemt rokās zīmuļus un krāsas. Tā nav universāla recepte, ir daudz veidu un ceļu, kā to darīt – iepazīt sevi.

Šobrīd mēs stāvam viens pretim otram, taču patiesībā, kad izstādes darbi atraduši savas vietas pie sienām, mēs izlīdzināmies. Mākslinieki mēs esam savās darbnīcās. Šeit arī mēs, mākslinieki, esam kļuvuši par skatītājiem un, raugoties savos darbos kā spogulī, mēģinām ieraudzīt sevi. Kā saka – no malas viss labāk redzams, un tādēļ mēs lūkojamies pēc jūsu, skatītāju, palīdzības.
    
 „Runā ar mani” – varbūt kāds atceras šo Almodovara filmu. Tas ir tas ko mēs vēlamies, sarunu. Tas ir tas, kas mums jādara kopā. Tikai auglīgā augsnē, tas ir – saprotoša skatītāja, ieinteresēta meklētāja lokā, sēklas dzīs asnus, darbi pilnveidosies, idejas kļūs pārliecinošas, doma kļūs skaidra un trāpīga.
    
Mēs varam augt tikai kopā un – arī bojā mēs aiziesim kopā. Un tādēļ es uzaicinu jūs uz sarunu. Atmetīsim savu biklumu, kas reizēm nav nemaz tik nevainīgs, jo ir mūsu Ego bažas par to, kā es izskatīšos, kā mani novērtēs, vai nepateikšu ko nepareizu. Tas vien, ka esiet šeit, jau rāda, ka jūsu dvēseles grib ko vairāk par pārpilniem, krāšņiem veikalu plauktiem. Jūs esiet daudz tuvāki māksliniekiem, kā paši iedomājaties – tāpat kā viņi jūs gribat ieraudzīt jēgu.

Mūsu izstāžu atklāšanas diemžēl nedaudz līdzinās bērēm, kad par nelaiķi saka tikai labu, vai neko. Bet tas ir mūsu spēkos – padarīt izstāžu atklāšanas par gara svētkiem! Mums ir laiks runāt, šai dienai mums nav citi darbi padomā. Šeit ir mākslinieki, tik tāli avīžu apskatos un žurnālu intervijās, bet tik tuvi šobrīd savā tiešumā un neaizsargātībā. Uzdodiet viņiem savus jautājumus, izsakiet savas iebildes, kamēr viņi ir šeit. Izmantojiet to! Tad, kad viņu darbi ir muzejos, tad tā jau ir aizgājušo laiku liecība, vērtīga, bet mirusi. Bet augt – visi kopā – mēs varam tikai šodien.

Izstāde galerijā „Promenade” apskatāma līdz 20.maijam.