Ar savu draugu Ivaru, malkojot karstvīnu, pārrunājām tēmu: Liepāja, kā topošā Eiropas kultūras galvaspilsēta. Visu cieņu un godu Liepājas domei un visiem iesaistītajiem, kas neatlaidīgi cīnās par šo goda vimpeli.

Arī mēs ar Ivaru, kā divi malā stāvošie un kā liepājnieki, gribētu pielikt savu artavu šim ļoti svarīgajam procesam. Mūsu interesi izraisījusi īpatnēji un neatkārtojami noformētā koka dzīvojamā namiņa fasāde Alejas ielas un Rožu ielas stūrī – Rožu ielā 14.

Nav nolūka apsmiet ne šī namiņu īpašnieku (us), ne viņu rocību vai gaumi, bet gan akcentēt fasādes kopainu kā unikāli autentiski neskartu urbāno liecību, kura nepakļaujas pakaļdarinājumam.

Ir pamatotas aizdomas, ka neviens, izņemot mūs, nav novērtējis šī koka namiņa unikalitāti un tā nākotni. Tāpēc mums ar Ivaru ir lietišķs priekšlikums mūsu mēram Gunāram Ansiņam: no Dieva puses netiranizēt administratīvā veidā šī namiņa īpašnieku (us), jo namiņa formāla savešana kārtībā tagad jau būtu neatgriezeniska kļūda ceļā uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu, un gala rezultātā tas varētu atsaukties uz mūsu pilsētas nākotni kā tādu.

Mēs Ansiņam ieteiktu palīgā saukt Liepājas Mākslas, mūzikas un dizaina vidusskolas direktori Ingu Auziņu, kurai radošums, kreativitāte un saimnieciskais tvēriens ir personības pamatā. Mūsuprāt, Inga kā personība būtu gan spējīga vienoties ar šīs ēkas īpašniekiem, gan noorganizēt šī īpašuma fasādes māksliniecisko restaurāciju caur mākslas skolas diplomandiem. Un arī tiesiski noformēt kā mākslas skolas dāvinājumu visiem tiem, kam liktenis būs lēmis iet pa Rožu ielu.