Ieskats Eduarda Beinerta – piketētāja pret mikroautobusu likvidēšanu Liepājā – pārdomās par pilsētas budžeta veidošanu un izlietošanu.

Domāju katram būs pazīstami kādi, tiesa nedaudzi, cilvēki, kuriem uzticēt naudas līdzekļus kāda darba vai uzdevuma veikšanai. Un noteikti arī tādi, kuriem nedrīkst dot ne santīma.

Šo līdzību atcerējos, domājot par Liepājas budžetu un tā izlietojumu.

Lai taptu budžets, katram tiek kaut kas atņemts vai neiedots, pēc tam ierobežots skaits cilvēku lemj par tā izlietojumu – gan likumu, gan savu ieskatu vadīti.

Pēc mana ieskata ideālā variantā nodoklis būtu maksa, ar ko tā maksātājs pērk pakalpojumu no pašvaldības (arī valsts). Sliktākais variants, ja vara ņem tik, cik tai ienāk prātā, un izlieto arī, kā tai ienāk prātā. Manuprāt, esam tuvu sliktākajam variantam.

Kāpēc? Tāpēc, ka desmitiem miljonu izlietojuma virsmērķim vajadzētu būtu, ka neviens nejūtas apzagts un gadu no gada jūt pozitīvas izmaiņas, kas samērojamas ar ieguldījumu. Bet, vai tā ir?

Domes oficiālā http://www.liepaja.lv/ portāla sadaļā par budžetu informācijas apjoms gan ciparos, gan procentos var likties apjomīgs un pietiekoši grāmatvedisks. Tomēr pilnīgākai un efektīgākai kopainas gūšanai un sasaistei starp sadaļām un posteņiem, piekļuve datiem būtu jāveido citādāk (kā tieši, citureiz – ja būs interese).

Likuma „Par pašvaldībām” 15. pantā 23 sadaļās apkopotas pašvaldības funkcijas. Piemēram, skolu un medicīnas iestāžu telpu uzturēšana, ielu un trotuāru atbilstība kaut kādām nebūt normām, un vēl un vēl. Šajās un vēl dažās citās nozarēs, ja vien būtu vēlēšanās, apgūta un nav piemirsusies ceturtās klases līmeņa rēķināšana, tērētās naudas daudzumu varētu izteikt Ls/m³ vai Ls/m². Tad varētu spriest, vai tai skolai jau sen nevajadzēja sabrukt, vai arī – tai būtu bijis jābūt vismaz apzeltītai. Līdzīgi iespējams spriest arī par ielām un trotuāriem.

Ir arī nozares, kur faktisko atdevi reālos skaitļos nav iespējams viennozīmīgi izteikt. Un štrunts par to, ja tas būtu kāds mazītiņš procentiņš, bet diemžēl turpat vai pusi no budžeta veido tas, ko bez aplinkiem var dēvēt par sili. Tie ir izdevumi darbiem (mūsdienu politbirokrātu valodā – projekti), kurus var darīt un var nedarīt, var darīt par lielāku naudu un par mazāku naudu, ar vieniem nosacījumiem vai ar citiem. Vienkāršā valodā sakot, kā sarunā un ar ko sarunā.

Piemēram, likumā teikts: sekmēt saimniecisko darbību attiecīgajā administratīvajā teritorijā, rūpēties par bezdarba samazināšanu. Bet kas no tā izriet? Cik miljonu tādā sekmēšanā būtu jāiegulda, kam to uzticēt un pie kāda rezultāta būtu jānonāk?

Vai, teiksim, „...ielu, laukumu un citu publiskai lietošanai paredzēto teritoriju apgaismošana...”. Projektam "Liepājas pilsētas ielu apgaismojuma sistēmas modernizācija un ielu rekonstrukcija" paredzēts ap 13 miljoniem latu, no kuriem 12 miljoni jāaizņemas. Vai tas būtu pašreiz noteikti veicamais darbs vai arī tā ir solījuma – vēlētājiem vai varbūt kādam citam – izpilde?

Manuprāt, anekdotiska ir arī jau gadiem ilgā ņemšanās ap „tūrisma veicināšanu un attīstību”, kur vai ikkatrs šā lauciņa censonis vairāk aizņemts ar domām un darbiem, kā tikt pie kāda pašvaldības finansēta „projekta”, tādējādi aizšaujot garām mazāk izmanīgam konkurentam.

Vēl viena no lietderības viedokļa šaubas un neizpratni raisoša sadaļa ir aizņēmumi (kredīti) un to atmaksa ar procentiem, kas veido aptuveni vienu piekto daļu no kopbudžeta. Cik dzirdēts, šai lauciņā daudzkas ir tā aizslepenots, ka nav pieejams pat katram deputātam.

Nemaz nerunāšu par to, ja kāds kaut ko nozog, jo šī nauda tomēr aplinkus atgriežas saimnieciskajā apritē – cilvēks uzceļ sev pili, nopērk sievai vai mīļākajai jaunu kažoku vai autiņu (dokumentēts ANO pasaules rekords ir, kad 98% no simtos miljonu mērāmas summas nesasniedza mērķi).

Redzot un arī nespējot redzēt un izprast, kā tiek izlietots „kopkatls”, domāju, ne tikai man nerodas vēlme vairot savu materiālo pienesumu tam.

(vairāk – http://eduardsbeinerts.blogspot.com/)