Vairāki liepājnieki pēdējās nedēļas laikā ar portāla starpniecību interesējušies, kā iespējams, ka vēsturiskās ēkās redzami tik dažādi logi? Vai Būvvalde šādu situāciju uzskata par normālu?

Kāds liepājnieks, kuru pārsteidzis ēkas Uliha ielā 19 izskats, jautā: "Vai Liepāja ir pilsēta, kurā atļauts viss?!"

Cits lasītājs jautā: "Kāds ir Būvvaldes skatījums uz vēsturisko ēku vizuālā veidola saglabāšanu, šajā gadījumā logu rustojumu? Vai tiešām Būvvalde ir apstiprinājusi projektu ēkai Uliha ielā 11, kurā vēsturiskais rustojums (loga augšdaļā) tiek aizstāts ar lielu stikla plakni un plastmasas logiem bez dekoratīviem mezgliem, kādi tie ir vēsturiskajiem logiem? Pie kam, izmaksas šiem mezgliem ir nebūtiskas, salīdzinājumā ar kopējām ēkas izmaksām, toties kultūrvēsturiskais zaudējums būs zināms tikai nākotnē. Zinu, ka būvvaldes izdotajās logu pasēs mēdz būt ieraksts, ka jāsaglabā vēsturiskais logu rustojums un aizvērtņi (kas gan nav iespējams, liekot plastmasas logus)."

Abas lasītāju pamanītās ēkas nav vienīgās vēsturiskās celtnes, kur redzams, ka jaunie logi nav tādi, kā oriģinālie, turklāt nereti atšķiras arī no jauna liktie logi. Dažādus logus, gan materiāla, gan stila ziņā, var redzēt pat vecākajās ēkās Liepājas vēsturiskajā centrā, piemēram 18.gadsimtā celtajai ēkai Ludviķa ielā 3.

Jautājos Būvvaldei, noskaidrojās, ka logu nomaiņas risinājums dzīvojamai mājai Uliha ielā 11, Liepājā nav saskaņots. Būvvaldes pieminekļu inspektore Ilze Bernāte, kā piemēru minot ēku Uliha ielā 11, arī sakidroja, kādi ir noteikumi, mainot logus:
"Ēkām, kuras nav iekļautas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, nomainot logus pieļaujama plastikāta rāmju konstrukcija, ar nosacījumu, ka tiek saglabāts loga tipiskais dalījums (konkrētajā gadījumā – divas simetriskas vērtnes un virslogs). Virsloga šprosējums (rustojums) nav obligāta prasība."