"Lielā dzintara" projekta vadītājs Ints Dālderis saka: naudas, lai koncertzāli uzbūvētu, pietiek. Tas priecē. Bet, lai ēka nebūtu tikai piemineklis, vajag vēl ko. Par to – Baiba Kurpniece.

KONCERTZĀLE LIELAIS DZINTARS, PROJEKTS, Jūras iela, VOLKER GIENCKE & COMPANY, 2007.
Starptautiska, slēgta Liepājas koncertzāles arhitektūras skiču konkursa uzvarētāja darbs.
ATTĒLS: VOLKER GIENCKE & COMPANY
TEKSTS: BAIBA KURPNIECE, Valsts kamerorķestra SINFONIETTA RĪGA mākslinieciskā producente, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas lektore, muzikoloģe

Liepāja ir pilsēta ar senām simfoniskās muzicēšanas tradīcijām. Tieši Liepājā 1883. gadā tika nodibināta Baltijā pirmā filharmoniskā biedrība [tikai dažus gadus vēlāk nekā Berlīnē!] un simfoniskais orķestris. Ar to brīdi pilsētā sākās regulāra simfoniskā koncertdzīve. Iespējams, vēsturiskā tradīcija ir priekšnoteikums tam, ka šodien simfonisko mūziku klātienē ārpus Rīgas pastāvīgi var klausīties tikai Liepājā.

Orķestris ir, ieinteresēti klausītāji arīdzan, nav vienīgi kvalitatīvai mūzikas baudīšanai atbilstošu telpu. Tādēļ man patīk izvirzītās ambīcijas uzbūvēt arhitektūrā spektakulāru koncertnamu – pilsētas galveno muzikālo centru, kas būtu Liepājas Simfoniskā orķestra un Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolas mājvieta. Laikmetīgas un arhitektoniski oriģinālas publiskās celtnes ienākšana pilsētvidē mainītu pašas pilsētas tēlu. Un, kā rāda starptautiskā prakse, mūsdienīgai pilsētai koncertzāle var kļūt par jaudīgu imidža motoru.

Liepājas koncertzāles projekta autors, austriešu arhitekts Folkers Gīnke piedāvā simbolisku arhitektūras risinājumu, kas mums stāsta par pilsētu pie Baltijas jūras. Liels, mirdzošs dzintars – ovālas formas ēka ar oranži tonētu stikla fasādi, kuras čaulā gluži kā saules asaras gabalā iedzintaroti augi vai kukaiņi – ieslēgta zāle. Tūlītēji pamanāmais, uzmanību piesaistošais "Lielais dzintars", kas novietots kvartālā līdzās kanālam, der un piestāv pašapzinīgajai Liepājai.

Tāpat iekštelpu dizains skaidri apliecina arhitekta apņemšanos radīt arhitektoniski elegantu un vienlaikus funkcionālu vidi. Tā veidota, respektējot vēsturiski iedibinātās mūzikas atskaņošanas un klausīšanās konvencijas, vienlaikus ekstrapolējot tradīciju spektakulārajā. Jo mūslaiku sabiedrība koncertzālē vēlas rast ne tikai skanisku, bet grib sagaidīt arī telpisku piedzīvojumu. Protams, ir vēl viens faktors, kas man kā mūziķei ir būtiskākais zāles izveidē, – akustika. Laba arhitektūra, laba akustika, laba mūzika un labs menedžments – visi minētie nosacījumi ir vienlīdz svarīgi, lai "Lielais dzintars" kļūtu par patiesi respektablu koncertnamu.

Publiskā koncerta rituālu, kāds tas izveidojās 19. gadsimta pēdējā trešdaļā un turpina pastāvēt līdz šai dienai, varētu saistīt ar slow life konceptu. Jo koncerts ir ļoti pateicīgs veids, kā aicināt cilvēkus salēnināt dzīves tempu, apstāties, lai nesteidzīgi ļautos mūzikas nebeidzamajam vilinājumam klusumā. Britu kultūras teorētiķim Stjuartam Simam pieder vārdi: "Mūsdienu trokšņainajā pasaulē mums jānovērtē iespēja izvēlēties, ko klausīties, un iespēja ieklausīties klusumā. Orķestra mūzika ir neparasts uzskaņotais klusums, kuru nebūtu vēlams mainīt." Ar nepacietību gaidu dienu, kad varēšu baudīt uzskaņoto klusumu koncertzālē "Lielais dzintars". Pilsētā, kurai ir brīnišķīgas iespējas rāmā dzīves stila izkopšanā.

© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.