Ēkas dzīvo cilvēku dzīvi – raksta šā stāsta autors. Dzīvo vai arī gaida, kad dzīvos. Tā varētu teikt arī par bijušā "Kurzemes bekona" iespaidīgo celtni, kas gaida... pircēju.

RŪPNĪCA KURZEMES BEKONS, Ganību iela 1/3, AKA BIROJS, 2004.
FOTO: MĀRCIS GRĪNBARTS
TEKSTS: ATIS DZĒRVĒNS, Liepājas prokuratūras virsprokurors

Sevi varu uzskatīt par zvērinātu liepājnieku un īstu "iedzimto" jau vairākās paaudzēs. Tomēr jāatzīst, ka dzimtajā pilsētā ir neskaitāmas vietas, kurās nav būts vai būts nepiedodami reti pat tad, ja tās atrodas turpat netālu no ikdienas ierastajiem maršrutiem. Pie rūpnīcas "Kurzemes bekons" gan iepriekš biju piestūrējis, garām braucot. Vieta tai izvēlēta tieši blakus "Līvu alus" darītavai un tieši to nosauktu kā orientieri, ja vajadzētu šeit satikties. Jo alus man laikam tuvāks par desām. Par pilsētas centru to nosaukt nevar, taču tā noteikti nav nomale un patiesībā ir ideāli piemērota industriālai apbūvei – nespēju tur iedomāties peldvietu vai privātmāju ieliņu. Ja pievērš uzmanību, rūpnīca ir samērā labi pamanāma, braucot pār Jauno tiltu, un no Jaunās ostmalas puses. Vērīgākie saskatīs tās nosaukumu, braucot pa Ganību ielu, brīdi pirms nogriezties pa kreisi tilta virzienā. Katrā ziņā, tā ir itin viegli atrodama arī tiem, kas to uzmeklē pirmo reizi.

Ēka pati, manuprāt, ir diezgan tipisks mūsdienu arhitektūras paraugs – dzelzs, betons un daudz stikla. Liekas, kādu brīdi tas pat bija tāds kā modes vilnis – milzīgas stikla fasādes, plašums, nosacīts vieglums, gaisma un caurskatāmība. Šāds risinājums noteikti ir piemērots rūpnīcām, birojiem un citām lielām ēkām. Tomēr nerodas priekšstats, ka tā būtu rūpnīca, vismaz – ne tāda. Protams, noliktavas tipa piebūve centrālajai ēkai izgaisina šaubas, ka tajā ir tikai biroji. Varbūt tas darīts apzināti, jo rūpnīcas nevilšus saistās ar ko smagnēju, netīru un trokšņainu. Šeit no tā nav ne kripatas. Aizmirsties neļauj nosaukums, lai gan arī neapšaubāmi veidots ar nolūku [nevis ar desu], un, cik jocīgi un paradoksāli vienlaikus, – vedina pieļaut, ka šis uzņēmums ir kādreiz tik slavenā "Latvijas bekona" labo tradīciju turpinātājs. Ja būtu izvietots kanāla otrajā pusē, tuvāk ostai esošajā spīķerī [tieši pretī viesnīcai "Hotel Promenade"], kur pēc man teiktā reiz bijušas noliktavas, kurās izslavētais bekons glabājies pirms iekraušanas kuģos, nevienam nerastos šaubas, ka šis ir tas pats vecais. Jā, piebildīšu, ka uz kolonnām balstītais ēkas otrais stāvs, zem kura atvēlēta vieta autostāvvietai, no apakšas apdarīts ar koka dēlīšiem. Tas rada tādu mazliet dīvainu sajūtu, ka esi apgāztā kuģī. Parasti gan koksne piešķir mājīgu un siltu auru.

Ēkas dzīvo cilvēku dzīvi, cilvēki ēku dzīvi – nekad. Un varbūt, ka tā arī labāk. Droši vien, ka ne man vienam rūpnīca vai – drīzāk – vieta saistās ar uzņēmēju Andri Griģi. Attieksmē pret viņu vienaldzīgo nav. Taču jāatzīst, darbavieta, kas ir tuvu pilsētas centram un ūdens malā, viegli sasniedzama tātad arī ar ūdenstransportu un gan ar auto, gan kājām, ilgu laiku nodrošināja darbu pulkam ļaužu! Bijušajiem ratiņu rūpnīcas "Liepāja" strādniekiem un nu jau laikam arī "Kurzemes bekona" darbiniekiem tik jauki vis neliekas. Un, ak jā, es nekad neesmu bijis "lācītim" vēderā un arī tā īsti nevēlos pabūt. Manus iespaidus veido redzējums no ārpuses, kanāla vieglo vilnīšu spoguļošanās fasādē un Liepājai neraksturīgā ezera smarža. Neticu, ka skaistums nāk "no iekšām", ja runa ir par ēkām...

© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.