Nākamais, devītais stāsts, "liepājiņas" sērijā veltīts Jūrmalas (autore gan to aplami dēvē par Piejūras) parka Gulbju dīķīša rekonstrukcijas rezultātam.

PIEJŪRAS PARKA GULBJU DĪĶĪTIS, AKA BIROJS, 2009.
FOTO: ALDIS NIEDOLS
TEKSTS: SANTA MAZIKA, Liepājas Universitātes Mākslas pētījumu laboratorijas vadītāja

Piejūras parka apstādījumu zonā – Hika un Vites ielu krustojumā starp Peldu ielu un Kūrmājas prospektu zem veco koku kuplajām lapotnēm, šķiet, Gulbju dīķītis vienmēr bijis nedaudz savrups. Tas neatrodas Vecliepājas lielāko vai apdzīvotāko aleju noslēgumā, taču lieliski ieguļ simetrijas asī ar bijušās Peldu iestādes ansambli [arhitekts Pauls Makss Berči]. Viss ansamblis un tam līdzās esošās savrupmājas kā eleganti aizejošā laikmeta liecinieki kopā veido daļu pilsētas romantiskās telpas. Celts 1902. gadā, Gulbju dīķītis pavisam nesen izcelts no aizmirstības un atjaunots, saņemot virkni 21. gadsimta jauninājumu, bet arī zaudējot ko no sākotnējā patiesā, tīrā.

Ar vārdiem – Gulbju dīķītis – jāsaprot neliela [nosacīti], apaļa ūdenskrātuve ar salu centrā. Uz salas atrodas historisma stilā būvēta balta, sešu kolonnu rotonda, kas agrāk bija tējas paviljons un kuru ar krastu savieno [gandrīz] tiltiņš. Gulbjus tur pagaidām esmu novērojusi retāk nekā kaijas un pīles. Savu romantisko nosaukumu vieta mantojusi no tā paša aizejošā laikmeta. Dīķīti ieskauj ar krāsainiem bruģakmeņiem segta brauktuve un gājēju celiņš. Gar celiņa malām aiz krūmājiem bikli paslēpušās vairākas Liepājas koka arhitektūras pērles, kuru krāšņumu nevar noslēpt pat neveiklās pārbūves un piebūves.

Tieši pateicoties savrupajam novietojumam [tikai retais no steidzīgajiem jūrmalas apmeklētājiem, kuri dodas uz pludmali pa Peldu ielu vai Kūrmājas prospektu, nojauš, ka starp abām šīm pilsētas artērijām ieslēpta šāda saliņa]. Gulbju dīķīti iecienījuši nesteidzīgie pilsētnieki – jaunās māmiņas, pensionāri, no veloceliņa noklīdušie riteņbraucēji, jūtu pārņemtie jaunieši un pieaugušie. Vietiņu par gluži klusu vis nenosauksi. Sastrēguma stundās vasarā var arī neatrast, kur piemesties uz viena no četriem soliņiem. Daudzus nebeidz mulsināt savdabīgais, divas trešdaļas garais koka tiltiņš, kas tāds – šķietami nepabeigts – piestiprināts pie salas, bet līdz krastam tā arī nenoved. Līdz ar to ierindas garāmgājējam saliņa ir pieejama vien ziemā, kad dīķī sasalst ūdens [tagad tiltiņš saliktā veidā pieejams pastāvīgi, paviljons bieži ir foto salons jaunlaulātajiem – I.Ķ.].

Kā jau daudzi publiskie pilsētvides objekti, arī šis mainās līdz ar diennakts stundām un gadalaikiem. Tur var piedzīvot klusu dūmaku, rudens lapu šņirkstēšanu zem kājām blāvajā laternu gaismā, baltus, apsnigušus krastus, sastingušu ledu un vēja draiskošanos rēnajā ūdenī, dzestrus vasaras rītus un tveicīgus vakarus. Karstā pēcpusdienā var pasēdēt koku lapotņu ēnās, ziemas dienā paslēpties no vēja. Šo vietu klusai atpūtai ar bērniem iemīļojuši daudzi vecāki. Iemesls varētu būt tas, ka bērniem nav jāļaujas liekām izvēlēm [saldējumam, sulām, končām u.tml.]. Tur mirkli viņi var būt paši.

Biju lieciniece kādam notikumam par dīķīti apdzīvojošo faunu. Māmiņa veda savu trīsgadīgo dēlēnu, sakot: "Iesim uz Gulbju dīķīti!" Nonācis pie tā, puisēns ieraudzīja turienes patstāvīgās iedzīvotājas – kaijas. Un bez vilcināšanās, ar patiesu bērna prieku balsī iesaucās: "Mammu, re, kur gulbīši!"

© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.