Žurnāla "Deko" galvenā redaktore Agnese Kleina arī ir viena no "liepājiņas" stāstu autorēm. Viņa vērtējusi Liepājas vizītkarti – autoostu. Kritiski...
LIEPĀJAS STACIJAS LAUKUMS UN AUTOOSTA, ARHITEKTA U. PĪLĒNA BIROJS, 2011.
FOTO: ZIEDONIS SAFRONOVS
TEKSTS: AGNESE KLEINA, žurnāla DEKO galvenā redaktore, modes blogere
Pasažieru staciju apkārtne vienmēr iemieso īpatnu enerģiju. No vienas puses, sirsnīgu un cerīgu – paši dodamies ceļā vai sagaidām kādu, atceļojušu no tāluma [gan kilometru, gan prombūtnes gadu ziņā]. Tikmēr vakarpusē staciju tuvākā apkārtne mēdz kļūt aizdomīga, pat bīstama, un nez no kurienes uzrodas ļaudis ar neizdibināmiem nolūkiem. Iespējams, tieši tāpēc daudzās pilsētās stacijas priekšā izbūvēta strūklaka – tekoša ūdens labvēlīgās ietekmes uz cilvēkiem dēļ. Protams, pie strūklakas ērti norunāt tikšanos [savulaik Hirosimā ar japāņu klasesbiedrenēm vienmēr teicām Eki-mae [stacijas priekšā], bet domājām kupolveida strūklaku], arī kopbildei tas pateicīgs fons. Pēc Liepājas Stacijas laukuma labiekārtošanas strūklaka sentimentāliem atkalsatikšanās fotomirkļiem tikusi arī liepājniekiem – no zemē iebūvētajām sprauslām palielajā laukumā te vienā, te otrā malā izšaujas ūdens strūkla. Kad strūklaka novērtēta kā labākais moments laukuma pārveidē, acs pieķeras metāla zedeņiem – žogam ap strūklaku un autostāvvietu. Pieļaujot, ka bez tā iztikt nevarēja [apmeklētāju drošībai], iespējams, ir arī veiksmīgāki risinājumi, kas neasociētos ar ganībām un šī iemesla dēļ nedisonētu ar cēlo, 1871. gadā celto stacijas ēku.
Savu laiku nokalpojusī padomju nojume pār autobusu pieturām pazudusi – tās vietā piecas atsevišķas, apjumtas, izgaismotas pieturvietas ar ērtām sēdvietām un elektronisko tablo ar autobusu pienākšanas laikiem. Apjumts arī nelielais ceļa posms līdz stacijas ieejai, lai lietū vai sniegā pasažieri netraucēti tiktu līdz patvērumam. Tomēr žēl, ka – par spīti stiklotajām sienām – modernais, funkcionālais veidojums būtiski aizsedz skaistās stacijas ēkas labo pusi [kā tas, starp citu, nebija ar padomju versiju, kas atradās mazliet nostāk un nebija tik komplicēta]. Vēstures cienītāji apdalīti arī ēkas iekšpusē – durvis uz veclaicīgo uzgaidāmo zāli otrajā stāvā ir slēgtas, lai gan logs uz skatu laukumu siltā laikā stāv atvērts.
Stacijas apmeklētāju ērtībām autostāvvieta novietota tuvāk autobusu stāvvietām un tramvaja pieturai. Arī taksometru stāvvieta uzreiz pamanāma. Pilsētas viesiem no ārzemēm gan pilnīgi pietiktu ar internacionālo "Taxi" viņiem svešā "Taksometri" vietā. Nav saprotama funkcija nelielajam jumtiņam, virs kura izvietots minētais uzraksts. No Liepājai raksturīgā aukstā vēja tas nepasargā un tādēļ ar iešķībajiem balstiem šķiet lieka dekorācija. Pretenzijas izsauc arī tūrisma informācijas stends. Uzskates materiāls noformēts vecmodīgi [jūra – ierasti zila, Kurzemes karte – dzeltenzaļa] un nevajadzīgi piekrāmēta ar bukletiskām fotogrāfijām. Stends nomāc jau no attāluma un ir kārtējais stacijas ēku aizsedzošais veidojums. Dīvaini, ka padomāts par informācijas izslāpušajiem [stends novietots teju pie ieejas], bet aizmirsts par vienkārši izsalkušajiem – tiešā tuvumā nav neviena kioska, kur pārdotu uzkodas, jaunāko presi un sadzīves sīkumus neparedzētiem gadījumiem. Saprotams, nav rentabli – papildizdevumi būvējot un rūpes, nomniekus meklējot. Sak, gan jau iztiks ar kioskiem stacijas iekštelpās! Varētu, ja vien tie nestrādātu tikai pašiem vien zināmos laika posmos.
Senā stacijas ēka ir kā veca, bet mīļa kleita, pārlaicīga klasika, kas skapī stāv vai kopš Jēzus laikiem. Izmest – roka neceļas, un taupība ir tikums. Vecu kleitu gribas un vajag atsvaidzināt ar modernu aksesuāru [kā zināms, klasisks tērps jauniem aksesuāriem ir pateicīgs, neuzkrītošs fons, bet ideālā gadījumā tie pat izceļ viens otru]. Tikai ar vienu noteikumu – abiem komponentiem jābūt saskaņā. Diemžēl apskatītie argumenti stacijas ēku [kleitu] un jaunizveidoto vidi [brošu] ap to neļauj uzskatīt par perfektu simbiozi. Šoreiz broša uzsprausta tieši virsū skaistajam kleitas žabo.
Nu, rezignēti paskatoties, jāsaka – pie visa pierod. Arī parīzieši iemācījās sadzīvot ar briesmīgo Eifeļa torni. Bet, ja 20. gadsimta sākumā būtu bijis internets, noteikti piekomentētu pilnus portālus par dzelzs stalažu, kas dara kaunu pilsētas viesu acīs…
© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.