Piedāvājam ieskatu Andra Biedriņa un Ināras Heinrihsones 2015.gadā tapušajā pētījumā par industriālās apbūves kompleksu Friča Brīvzemnieka ielā 7 un Kuģinieku 5, par tā īpašniekiem un vēsturi.

Pētījums tapis pēc topošā kompleksa "Juliannas pagalms" īpašnieku pasūtījuma un ar Liepājas domes finansiālu atbalstu vēsturiskās apbūves izpētei un atjaunošanai.

Industriālās apbūves komplekss Friča Brīvzemnieka ielā 7 un Kuģinieku ielā 5 atrodas valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa – Liepājas pilsētas vēsturiskā centra teritorijā. Kultūrvēsturiskā objekta izveidošanās 20. gs. sākumā ir saistīta galvenokārt ar Augusta Kētena tipogrāfijas darbību.

Kultūrvēsturisko un arhitektonisko vērtību inventarizāciju, kā arī fotofiksāciju veica industriālā mantojuma speciālists Andris Biedriņš sadarbībā ar kultūrvēsturiskā mantojuma jomā specializējušos arhitekti-restauratori Ināru Heinrihsoni.

Augusta Kētena grāmatu drukātava un litogrāfija
1870. gadu sākumā civilinženieris Johans Viktors Nīmanis, kurš līdz tam strādāja pie dzelzceļa būvēm ārzemēs, atgriezās Liepājā un tēva mājās Julianes ielā 6 – ēkā, kas atradās pilsētas 2. policijas rajonā, atvēra nelielu ar rokām darbināmu drukātavu. Uzņēmums saucās "Lithographische Anstalt Buch- & Stein-Druckerei" jeb latviskajā interpretācijā "Bilžu un grāmatu spiestava", kurā J. V. Nīmanis 1872. gada jūlijā sāka izdot reklāmas un sludinājumu izdevumu "Libauer Annoncenblattes", drukājot to kā pielikumu kopā ar pilsētas vācu avīzi "Tagesanzeiger fur Libau und Umgegend".

Īpaši atzīmējams, ka 1877. gada 23. martā J. V. Nīmaņa uzņēmumā sāka izdot un turpat arī drukāt pirmo Liepājas latviešu avīzi – politisku un literāru dienas laikrakstu "Liepājas Pastnieks". Šis laikraksts tā redaktora J. V. Nīmaņa vadībā tika izdots līdz 1882. gadam.

Savukārt vācu laikraksts "Tagesanzeiger fur Libau und Umgegend "1892. Gadā tika pārdēvēts par "Libauer Tageblatt" un koncesiju laikraksta izdošanai 1895.gadā nopirka G.D. Meijers (Meyer). Sākoties pārbīdēm tipogrāfiju biznesā Liepājā, vecmodīgajai J. V. Nīmaņa drukātavai jau 1890. gadu sākumā kļuva arvien grūtāk konkurēt ar citām modernākām tipogrāfijām. Tādejādi viņš vispirms savu uzņēmumu iznomāja kādam Fīdlera (Fiedler) kungam, bet jau 1891.gadā to nopirka Augusts Kētens. Pēdējais 1892. gadā drukātavu modernizēja un paplašināja, uzstādot 4 ZS gāzes motoru un pazīstamās vācu firmas "Faber & Schleicher Offebach" litogrāfijas mašīnu. Uzņēmums īpaši sāka attīstīties, kad 1893. gadā par firmas kompamjonu kļuva Movša Kagans. Tad tika uzstādītas vēl vairākas ātrdarbības iespiedmašīnas un arī citas darba mašīnas. Tas veicināja poligrāfijas izstrādājumu kvalitātes uzlabošanos – 1895. gadā Lauksaimniecības amatniecības un rūpniecības izstādē Jelgavā "(...) no lito- un tipogrāfijas darbiem labākie bija A. Kētenam, Liepajā, kurš dabūja zelta medaļu."

Iespējams, tas bija viens no stimuliem ražošanas tālākai paplašināšanai 1896. gadā, kad līdzās esošajai tipogrāfijas ēkai tika uzcelta jauna mūra piebūve.

1904. gadā gāzes motora vietā uzstādīja 8 ZS tvaika mašīnu un nākamā gadā modernizēja drukāšanas tehniku. Tolaik Liepājā jau darbojās 7 tipogrāfijas, tajā skaitā Augusta Kētena tipogrāfija Julianes ielā Kētena namā bija viena no pazīstamākajām. Šī tipogrāfija atbilstoši tā laika izpratnei bija salīdzinoši liels uzņēmums, kurš vienlaicīgi nodarbināja 24 vīriešus un 21 sievieti.

Līdz 1907. gadam drukātava turpināja paplašināt savu darbību. Tad ugunsgrēkā ražotne pilnībā nodega.

Tūlīt pēc ugunsgrēka – 1907. gadā A. Kētens un M. Kagans ķērās pie atjaunošanas darbiem. Vispirms paplašināja tipogrāfijas teritorijas robežas līdz Kuģinieku ielai, nopērkot blakus esošo gruntsgabalu.

Drīz vien apvienotajā gruntsgabalā tika uzbūvētas jaunas ražošanas ēkas, kurās izvietoja modernu tipogrāfijas iekārtu. Jaunajā tipogrāfijā bija piecas modernas drukāšanas mašīnas, kuru darbības nodrošināšanai tika uzstādīts 12 ZS motors, kā arī dinamo mašīna/ģenerators elektrības ražošanai uzņēmuma apgaismojumam. Visai ātri tipogrāfija sasniedza un pārsniedza iepriekšējos ražošanas apjomus, kādi tie bija pirms ugunsgrēka. Sākotnēji drukāja galvenokārt plakātus un etiķetes, taču 1908. gadā papildus tam uzņēmumā tika izveidota papirosu čaulīšu nodaļa. Piecas augstražīgas čaulīšu mašīnas spēja saražot līdz pusmiljonam čaulīšu dienā. 1908. gadā A. Kētens no firmas izstājās un to turpināja vadīt M. Kagans, saglabājot firmas zīmi "August Kaeten".

Turpmākā informācija par A. Kētena tipogrāfiju atrodama tikai pēc Pirmā pasaules kara. 1924. gada Liepājas uzņēmumu sarakstā minēts, ka Julianes ielā 6/8 darbojas trīs uzņēmumi: Vilnas kāršanas un vērpšanas darbnīca "Flora", litogrāfijas iestāde "Chromo-skārda spiestuve Aug. Kētens" [1926. gadā pārveidota par A/S "Chroma un skārda spiestuve G. Kagan"] un papirosu čaulīšu fabrika "Zvaigzne".

Saskaņā ar 1926. gada 13. martā apstiprinātajiem jaunizveidotās akciju sabiedrības "Chroma un skārda spiestuve G. Kagan" statūtiem tās pamatkapitāls bija Ls 100 000, kuru veidoja 1000 akcijas par Ls 100 gabalā. Akciju sabiedrības dibinātāju skaitā minēti Ādolfs Krūmbergs, Berta Kagans, Hirš Šadors, Natans Rolotts, Kārlis Jzaegers un Gedalijs Movša d. Kagans (Kāns).

Akciju sabiedrība darbību nemaz neuzsāka – jau 1926. gada septembrī "Valdības Vēstnesī " ziņots, ka "(..) Liepājā Julianes ielā 6/8 pārdos pirmā atklātā ūtrupē kustamo mantu piederošu Gedalijam Kaganam sastāvošu iz litogrāfijas chroma un skārda spiestuves mašīnām ar iekārtu un citiem piederumiem un zīda papīra apstrādāšanas mašīnām un novērtētu par Ls 60 450 (..)."

Par trīs iepriekš minēto uzņēmumu turpmāko darbību Julianes ielā 6/8 autoru rīcībā nav informācijas, bet spriežot pēc gruntsgabalu īpašnieku maiņas un viņu parādsaistībām domājams, ka tipogrāfija savu darbību iepriekšējā apjomā nekad vairs neatjaunoja. 1930. gadu nogalē atrodamas ziņas par kāda K. Goldmaņa galdnieku darbnīcu, kura likvidēta 1940. gadā un A. Juhneviča spiestuvi [tipogrāfiju], kurā nacionalizācijas brīdī bija nodarbināti vien pāris cilvēku.

Kopš 1956. gada bijušās A. Kētena tipogrāfijas ražošanas ēkās tika izvietota šūšanas fabrika, kuras darbības laikā līdz pat 1990. gadiem veikti vēsturisko industriālo ēku pārveidojumi, ievērojami izmainot telpu plānojumu un sabojājot oriģinālās ēku fasādes.

Zināmais un pieņēmumi par objeta būvvēsturi
Publicētā informācija par industriālo apbūvi kvartālā starp Kuģinieku un Friča Brīvzemnieka ielu aprobežojas ar pāris teikumiem 1909. gadā izdotajā F. Bāra grāmatā par Liepājas rūpniecību. No tur teiktā izriet, ka "1896. gadā, kad līdzās esošajai tipogrāfijas ēkai tika uzcelta jauna mūra piebūve", bet 1907. gadā esošā tipogrāfija "pilnībā nodega" un paplašinot gruntsgabalu līdz Kuģinieku ielai [tagadējās robežās] "tika uzbūvēta jauna fabrika".

Turklāt zināms, ka pirmā tipogrāfijas ēka, kuru paplašināja 1896. gadā, atradās pie Julianes (Friča Brīvzemnieka) ielas un bija salīdzinoši neliela, kā tas redzams 1887. gada Liepājas plānā, kur ēka iezīmēta ar gala fasādi pret ielu. Savukārt jau 20. gs. sākuma plānos, tātad pēc 1896. gada pārbūves, ēkas konfigurācija ir mainījusies un tās novietojums attēlots gareniski gar Julianes ielu. Diemžēl vēlāka laika Liepājas pilsētas plānos ēku izvietojums vairs netiek attēlots.

Lai arī publikācijā teikts, ka 1907. gadā vecā tipogrāfijas ēka pilnībā nodega, tomēr domājams, ka tās kieģeļu mūra sienas bija saglabājušās un ēka tika atjaunota, vienlaikus līdzās tai uzbūvējot jauno ražošanas korpusu. Ar diezgan lielu ticamības pakāpi var pieņemt, ka ar "ZA" marķētajā apbūves daļā atradusies 1896. gadā pārbūvētā ēka, kuras galvenā fasāde bija vērsta pret Friča Brīvzemnieka ielu. Tādejādi domājams, ka šī fasāde ir senākā saglabājusies Kētena tipogrāfijas apbūves kompleksa sastāvdaļa, kamēr pārēja "ZA" ēka uzbūvēta 20.gs. 2. pusē izmantojot palikušās sienu un pamatu konstrukcijas.

Savukārt, uzmērījumos ar "DA" un "ZR" marķētās ražošanas ēkas ir būvētas pēc 1907. gada ugunsgrēkā. No publikācijā teiktā netop skaidrs vai abas ēkas uzceltas vienlaicīgi. Domājams drīzāk gan nē, jo fasādes nedaudz atšķiras.

Tās celtas šim laikam, un it īpaši Liepājai, raksturīgajā sarkano ķieģeļu arhitektūrā, veidojot līdzīgu pret pagalmu vērsto fasāžu noformējumu.

Divsstāvu koka dzīvojamā ēka ("DR"), kas vēlāk piemērota ražotnes kantora vajadzībām, domājams celta 19. gs. beigās vai 20. gs. sākumā, un tā atradās blakus esošajā gruntsgabalā, kuru tipogrāfijai pievienoja 1907. gadā.

Attiecīgi starp ražošanas korpusu "DA" un koka dzīvojamo ēku "DR" iebūvētā trīsstāvu ēka, kura marķēta kā daļa no "DA" korpusa, tapusi jau šūšanas fabrikas vajadzībām 20. gs. otrajā pusē. Tāpat šajā laikā uzbūvētas palīgēkas līdzās šūšanas fabrikas galvenajiem vārtiem Kuģinieku ielā, kuras marķētas, kā daļa no ražošanas korpusa "ZR".

Vēsturiskā izziņa par gruntsgabala īpašniekiem
Par Augusta Kētena tipogrāfijas nekustamo īpašumu Liepājā, Juliānes ielā 6/8 (tagad Kuģinieku iela 5 un Friča Brīvzemnieka iela 7) ar hipotēkas Nr. 363 ziņas atrodamas (līdz 1938. gadam) Liepājas-Aizputes (sākotnēji: Aizputes-Grobiņas) Zemesgrāmatas nodaļas dokumentos. Senākā atsauce šajos dokumentos attiecas uz 1870. gadu, kad atzīmēts gruntsgabala īpašnieka Hermaņa Nīmaņa (Hermann Niemann) 3000 rbļ hipotekārais parāds Liepājas Krājkasei.

Drīz pēc tam minēto īpašumu mantoja H. Nīmaņa dēls Johans Viktors Nīmanis (Johan Viktor Niemann, 1845-18981), kurš Juliānes ielā 6/8 izveidoja tipogrāfiju. Uzsākot saimniecisko darbību, 1877., 1881., kā arī turpmākajos gados hipotekārais parāds turpināja pieaugt. Arhīvā Liepājas pilsētas maģistrāta fondā atrodama 1881.-1883. gada izmeklēšanas lieta saistībā ar J. V. Nīmaņa parādiem.

Lai nodrošinātu sava nelielā uzņēmuma – tipogrāfijas – darbību, 1890. gadā gadā J. V. Nīmanim kārtējo reizi nācās vērsties pie Liepājas Krājkases pēc hipotekārā aizdevuma. Nespēdams tikt galā ar parādiem viņš tipogrāfiju iznomāja, bet jau 1891. gadā uzņēmumu pārņēma Augusts Kētens (August Kaeten). Taču formāli V. Nīmanis kādu laiku saglabāja īpašuma tiesības un vēl 1893. gada kalendārā viņš minēts kā gruntsgabala Julianes ielā 6/8 īpašnieks.

1893. gadā par A. Kētena firmas kompamjonu, bet vēlāk arī par līdzīpašnieku kļuva Movša Morthels Kagans. 1907. gadā gruntsgabalam Juliānes ielā 6/8 tika pievienots blakus gruntsgabals ar hipotēkas Nr. 407, un tas 1909. gadā tika nostiprināts Zemesgrāmatā.

Savukārt 1914. gada jūnijā Augusts Kētens savu nekustamo īpašumu Julianes ielā 6/8 uzdāvināja Leibam Meijersonam, kurš to 1922. gadā ar visiem hipotekārajiem parādiem pārdeva Movšas Kagana dēlam Gedalijam Kaganam. Pēdējais šo īpašumu drīz vien – 1924. gadā – atkal ieķīlāja Latvijas Komercbankas Liepājas nodaļā. Mēģinot izvērst ražošanu, jaunais īpašnieks kopā ar vairākiem akcionāriem izveidoja akciju sabiedrību "Chroma un skārda spiestuve G. Kagan", kuras statūti tika apstiprināti 1926. gada 13. martā, bet jau 1927. gadā, dzēšot parādus, īpašumu pārņēma Latvijas Komercbanka. 1931. gadā Latvijas Komercbanka minēto nekustamo īpašumu pārdeva Jānim Sanderam. Taču jau 1937.gadā saskaņā ar Liepājas Apgabaltiesas lēmumu parādu dēļ J. Sanderam tika atsavināts nekustamais īpašums Julianes ielā 6/8 par labu Latvijas Hipotēku bankai.

Banka piedāvāja Liepājas pilsētai iegādāties šo īpašumu, taču pilsētas valde atteicās no pirkšanas pirmtiesībām. Tādejādi 1938. gadā banka "...nekustamo mantu, kas atrodas Liepājā, Kuģinieku ielā 5 un Julianes ielā 6/8, (...) ar ēkām un piederumiem, tādā veidā un sastāvā, kādā šis īpašums pieder pārdevējai, par brīvprātīgi nolīgtu pirkšanas maksu Ls 18 500." atklātā izsolē pārdeva Ernestam Jurisonam, kurš to tūdaļ ieķīlāja tajā pašā Latvijas Hipotēku bankā. Par turpmākajām darbībām ar šo īpašumu nav ziņu.

1940. gadā, kad tika veikta uzņēmumu nacionalizācija, šo uzņēmumu sarakstā minēta Aleksandra Juhneviča spiestuve Liepājā, Julianes ielā 6/8, kura ar Ministru kabineta 1940. gada 9. augusta lēmumu tika nodota Valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmumu pārvaldei. 1941. gadā A. Juhneviča tipogrāfija kopā ar vēl 7 citiem Liepājas poligrāfijas uzņēmumiem tika pārdēvēta par 37. un 38. apvienoto spiestuvi Liepājā. Tostarp zināms, ka vācu okupācijas laikā denacionalizācijas procesā A. Juhnevičs atguva tipogrāfiju [domājams tikai iekārtu].

Pēc Otrā pasaules kara gruntsgabals un fabrikas ēkas Julianes (vēlāk: Friča Brīvzemnieka un Kuģinieku) ielā vairākkārt tika nodotas no viena resora otram. Par laika posmu līdz 1956. gadam pārlūkotajos avotos neizdevās atrast nekādas ziņas. Domājams, ka tur ilgāku laiku darbojās Liepājas mēbeļu artelis "Uzvara", pēc kura likvidēšanas [domājams 1956. gadā] "(…) telpas nodeva [LPSR] Vieglās rūpniecības ministrijai šūšanas fabrikas "Liepājas apģērbs organizēšanai".

Turpmākie fabrikas teritorijas un ēku izmantotāji bija sekojoši:
Liepājas šūšanas fabrika "Liepājas apģērbs", kas sākotnēji tika izveidota kā Liepājas šūšanas rūpkombināts (1956-1963);
Firmas "Rīgas apģērbs" filiāle Nr. 4 (1963-1969);
Liepājas sieviešu tualetes piederumu kombināta filiāle (1969-1970);
Liepājas galantērijas kombināta "Lauma" filiāle (1970-1975);
Šūšanas ražošanas apvienības "Rīgas apģērbs" filiāle Nr. 4 (1975-1984);
Šūšanas ražošanas apvienības "Rīgas apģērbs" šūšanas fabrika "Sprīdītis" (1984-1991);
Valsts Liepājas šūšanas fabrika "Sprīdītis" (1991-1996);
Privatizējamā valsts Liepājas šūšanas fabrika "Sprīdītis" (1996).

1994.gada 6. janvārī ar Liepājas pilsētas valdes lēmumu Nr. 9 tika atzītas (…) īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu Liepājā, Kuģinieku ielā Nr.5/Fr.Brīvzemnieka ielā 6/8 Maigai Robežniecei (…) un Rasmai Vilciņai (…).