Raivis Zabis pirms nedēļas bija ieradies Liepājā, jo muzejā atklāja mūsdienu Krievijas mākslinieku gleznu izstādi “…un viņa", kas veidota no uzņēmēja kolekcijas darbiem.


Kas ir šis cilvēks, kāpēc viņš kolekcionē gleznas un kāpēc tās izstāda Liepājā – par to saruna ar kolekcijas īpašnieku Raivi Zabi.


Ko jums nozīmē gleznu kolekcionēšana?
Tas ir mans līdzsvars. Ir tā, ka darbs aizņem lielāko manas dzīves daļu, un, lai neaizietu tikai vienos darbos, tad ir jāatrod kāds pietekami intelektuāls līdzsvars. Tā nu jau vairāk nekā pirms desmit gadiem nejauši pievērsos mākslai.


Nejauši?
Tā tiešām bija. Kad pirms 12 gadiem uz projekta laiku pārvācos dzīvot uz Pēterburgu, pirmos mēnešus sestdienas, svētdienas bija pabrīvas, radās jautājums, ko īsti darīt, kā savu brīvo laiku izmantot. Kā zināms, Pēterburga ir kultūras un mākslas meka. Viens muzejs, otrs, trešais, un pamazām tas radīja interesi par mākslu un visu ap to. Māksla kļuva par dzīves sastāvdaļu.


Izstāde, kas šobrīd skatāma Liepājas muzejā, ir daļa no jūsu personīgās kolekcijas?
Tā ir. Kad parādījās piedāvājums, domājām, kā to visu salikt kopā, lai izstāde ir vienota, organiska, lai darbi “neēdas" savā starpā. Tāpēc ir atlasīta tā kolekcijas daļas, kas labi saskan ar konceptu “...un viņa" – sievieti, ļoti dažādu, un dzīvi ap viņu.


Daļa no izstādīto darbu autoriem Krievijā ir ļoti pazīstami, piemēram, Anna Žoludja ir viena no atpazīstamākajām jaunajām māksliniecēm, tikko bija Kandinska prēmijas nominantu šortlistē jeb finālā, pārstāvēja Krieviju Venēcijas biennālē. Daļa autoru varbūt mazāk pazīstami. Viens no viņiem – Viktors Vasiļjevs – ir dzimis Liepājā. Savos aprakstos par Liepāju viņš stāsta, ka tā ir pilsēta, kas asociējas ar mazām bruģētām ieliņām, vienu līdz pusotra stāva mājām un dažiem cilvēkiem, kas staigā pa ielām.


Pazīstu visus māksliniekus personīgi, jo man ir svarīgi, lai mums ir kopīga filozofija, negribas turēt sev tuvumā kaut ko tādu, kas īsti neiet kopā ar mani un manu būtību. Otrs, visas gleznas ir tādas, kas liek domāt. Māksla nav tikai glamūrīga vai dekoratīva lieta, tas tomēr ir arī objekts, caur kuru var daudzko mācīties un izzināt.


Jūsu kolekcija ir pietiekami liela, ikdienā visus darbus droši vien neredzat? Ja vien jums nepieder arī izstāžu zāle...
Noteikti nē. Protams, kolekcija ir liela, un daļa tās varbūt ne visu laiku, bet ļoti bieži atrodas kādā izstāžu zālē. Pēdējo četru piecu mēnešu laikā darbi no manas kolekcijas bijuši izstādīti “Gorā" (Ilgvara Zalāna gleznas), galerijā “Pegazs" (Aleksandra Kabina darbu izstāde “12+"), tagad Liepājā.


Vai rādāt kolekcijas darbus tikai Latvijā?
Nē, nē. Mākslas kritiķe Inna Udovičenko, ar kuru kopā strādāju visus šos gadus, arī Krievijā organizē latviešu un krievu mākslinieku kopizstādes.


Kolekcionējat arī latviešu mākslinieku darbus?
Jā. Bet krieviem parādām ne tikai latviešu mākslinieku darbus no manas kolekcijas – ja ir kāda interesanta ideja, tad...


Jūsu pamatnodarbošanās ir bizness. Pastāstiet mazliet vairāk!
Bizness tiešām ir pamats un, kā jau teicu, tas aizņem dzīves lielāko daļu. Tagad vadu ļoti lielu Pēterburgā dislocētu Krievijas kompāniju – "Defa Group" – apgrozījuma ziņā esam līdzvērtīgi diviem "bijušajiem "Liepājas metalurgiem". Esam vieni no tirgus līderiem Krievijā.


Piecpadsmit gadus biju strādājis autorūpniecībā – vispirms uzceļot rūpnīcu Jelgavā, tad Krievijā, un nu esmu radikāli nomainījis virzienu.


Jūsu pirmais biznesa projekts Krievijā bija tas pats "Dineks", kas joprojām strādā Jelgavā?
Jā, vispirms Jelgavā, tad uzcēlām rūpnīcu pie Pēterburgas. Taču pirms pusotra gada šķīros no "Dineks" – dzīve iet uz priekšu, un, lai ietu tālāk, ir jāiziet no komforta zonas. Pusgadu padzīvoju Latvijā ar domu, ka varētu atgriezties, un sapratu, ka manas ambīcijas, vēlmes nesaskan ar to, ko Latvija tajā momentā spēja iedot. Tajā brīdī nāca piedāvājums no pilnīgi cita veida kompānijas, kas saistīta ar pārtikas rūpniecību.


Autorūpniecībā es zināju ļoti daudz, domāju, ka Latvijā man pat ir vienas no lielākajām kompetencēm. Piecpadsmit gadi [vienā nozarē] tomēr ir ļoti daudz, un tas, ka es strādāju Krievijas autorūpnībā, nenozīmē, ka man nebija saskares ar visu pārējo – arī "Volvo", "Scania", "Mercedes" un visi pārējie ir gan Krievijā, gan Eiropā.


Tas viss bija skaidrs un saprotams, bet nāca jauns izaicinājums ar pavisam citiem apgriezieniem, citu lielumu.


Krievijas kompānija?
Jā, bet progresīvie Krievijas uzņēmumi tāpat skatās uz rietumu menedžmentu, tehnoloģijām, tas ir jūtams. Savukārt mēs, bijušo padomju republiku jeb, kā es saku, Varšavas bloka valstu speciālisti, esam pieprasīti austrumu tirgū, jo mūsu plus ir tas, ka pārzinām rietumu kultūru, menedžmentu, un tajā pašā laikā izprotams austrumu mentalitāti.


Esat liepājnieks?
Esmu gan.


Pieļaujat domu, ka kādreiz varētu atgriezties?
Ēēē... Dzīvē viss mainās... Var gadīties... Var gadīties.


Liepājai ļoti pietrūkst spējīgu uzņēmēju.
Es teiktu – noteikti ir daudz spējīgāku, daudz gudrāku, vienkārši viņi šad tad netrāpās pareizā laikā pareizā vietā.


Liepājai pietrūkst arī izstāžu zāles...
Tas gan ir fakts. Kādreiz es uz Liepājas muzeju vispār negāju. Laikam pēdējo reizi biju tur, kad mani uzņēma pionieros. Bet tad pirms gadiem trim bija atbraukuši draugi no Maskavas, vadāju viņus pa Liepāju, un bijām arī muzejā. Toreiz mani pārsteidza cilvēku atsaucība – muzeja darbinieki mums visu izrādīja un izstāstīja tik dziļi, it kā mēs būtu vismaz vēsturnieki. Pārsteidza arī tas, cik tomēr labi un profesionāli ir iekārtotas ekspozīcijas, sevišķi man patika pagrabs, un arī mani ciemiņi ar ļoti lielu interesi izgāja cauri šai ekspozīcijai.


Bet tas, ka Liepājā prasītos arī laikmetīgās mākslas telpa, tas gan... Turklāt vietu, telpu Liepājā ir ļoti daudz. Bet ir jābūt līderim, vadītājam, ir jāstrādā. Vecajos loftos (no angļu val. – noliktavu augšstāvi, bēniņi) tagad ir ļoti moderni ierīkot izstāžu zāles, tuvākā laikam ir Hamburgā. Un kas var būt labāks? Liepājā ir arī mākslinieki, daži, kurus zinu, pat ļoti labi...


"Lielais dzintars" kaut kā mēģina šo robu aizpildīt.
"Dzintaru", man šķiet, gan necēla kā izstāžu zāli, bet vairāk kā koncertzāli.


Bieži esat Liepājā?
Ne tik bieži, cik gribētos un vajadzētu. Ritms ir tāds, ka es katru otro vīkendu lidoju uz Latviju, bet palieku Rīgu, kur ir mana ģimene.


Tad jau pavisam zudis Latvijai vēl neesat.
Noteikti nē. Es pat gribētu teikt, ka visi tie Top menedžeri, kuri strādā Pēterburgā un ko es pazīstu – un tur strādā daudzi no Latvijas, noteikti nav zuduši, un ir šeit pietiekami bieži. Mēs smejamies, ka pirmdienas un piektdienas reisi ir mūsējie. Vienkārši ikdiena ir saistīta ar darbu tur.


Ja par uzņēmējdarbību un Liepāju, tad – vai esat bijis saistīts arī ar "Liepājas cukurfabriku"?
Nē. Tā cukufabrikas tēma laikam man ies līdzi visu mūžu... Kad ar Valiju [Zabe, Liepājas cukurfabrikas valdes priekšsēdētāja] tiekamies – "Sveiki, mammiņ, kā iet?", "Dēliņ, baigi labi!". Bet mums ir ļoti attāla radnieciskā saite, un ne vairāk. Tālajos deviņdesmitajos, kad braucu uz Rīgu, parasti teica – nu, ja, kas tad tev, tev jau mamma cukurfabrikas direktore, visi ceļi vaļā. Īstenībā es tajā laikā viņu pat nepazinu! Kaut kādā pasākumā iepazinos ar viņu, esot atpakaļ Liepājā, kad biju "Kurzemes piena" komercdirektors. Kopš tā laika komunicējam, un par to visu laiku pasmaidām. Taču Liepāja nav tik liela un uzvārds "Zabis" arī nav tik populārs...


Vai tas nozīmē, ka jūsu karjera aizsākās "Kurzemes pienā"?
Jā. Tie bija jautrie deviņdesmitie... Kad atgriezos no Vācijas, kur četrus gadus studēju, Saldovers bija tas, kurš mani pieņēma. Daudzko iemācījos, jo viena lieta ir teorētiskās zināšanas, otra – kas notiek reālajā dzīvē. Tālāk nāca Jelgava, darbs ar dāņiem – "Dineks" ir dāņu kompānija, un tas mani aizveda līdz Pēterburgai. Toreiz bija plaša diskusija, kur uzņēmums varētu atrasties, – Maskavā, Pēterburgā vai Pleskavā. Katrai vietai bija savi plusi, savi mīnusi, bet mani apsvērumi bija – ja es braucu uz turieni strādāt, tad lai tur būtu ne tikai darbs un ofiss, bet lai ir arī iespēja redzēt kaut ko vairāk. Nonācām pie secinājuma, ka Pēterburga ir optimālākais variants – pietiekami eiropeiska, liela, ar daudzām iespējām. Sākumā man bija līgums "1+1", respektīvi, jāizveido kompānija un, ja patīk, tad palieku vēl vienu gadu, vai arī atgriežos Latvijā, Jelgavas uzņēmuma valdē. Tomēr pēc pirmā gada paliku Pēterburgā vēl vienu gadu, bet tad kļuva neinteresanti, jo tas bija tikai tirdzniecības uzņēmums. Teicu dāņiem – vai nu taisām ražošanu vai es meklēju ko citu. Sākumā izveidojām mazu ražotni, tad – 2014.gadā – desmit mēnešu laikā uzcēlām Krievijā jaunu rūpnīcu. Otrreiz gan es laikam to nedarītu, jo visu šo laiku darbs bija 24 stundas diennaktī. Bet rūpnīca tika uzcelta, par ko esmu priecīgs, – man ir, ar ko lepoties, un savas pēdas Krievijas autorūpniecībā esmu atstājis. Un, lai gan esmu prom no turienes, joprojām komunicēju ar visiem Krievijas autorūpniecības Topa uzņēmējiem.


Lai arī neesat bijis tieši saistīts ar Liepājas cukurfabriku, varbūt tomēr kā uzņēmējs varat izteikt savu viedokli par to, kas notika ar Latvijas cukurfabrikām, – vai bija pareizi slēgt tās visas?
Ja nemaldos, pēdējā cukurfabrika, ko Latvijā atvēra ulmaņlaikos, bija Jēkabpilī, pēc kuras tad nu sekoja aicinājums par trim karotītēm cukura tējā. Laikam jau tagad dzīvojam ļoti veselīgi, cukuru lietojam maz, līdz ar to cukurfabrikas nevajag. Taču kas tur īsti notika, par to varbūt vēsturnieki kādreiz runās. Noteikti nav viennozīmīgas atbildes.


Tomēr viens ir skaidrs – valstij ir vajadzīga ražošana. Tā ir jebkuras valsts pamats.