Pēc  Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, Liepājā šodien vārda dienu svin 14 Zeltītes un 109 Andi. Dzimšanas dienā sveicam aktrisi Andu Albuži.

Par ko jūs bērnībā vēlējāties kļūt?
Es vēlējos strādāt visās iespaidīgākajās profesijas, kurās ir pamatīgas grūtības un iespēja uzvarēt, kļūt par varoni. Tas varētu būt skaidrojams ar to, ka dzīvoju ugunsdzēsēju depo – pati nāku no Cēsīm un mans tēvs bija ugunsdzēsēju šoferis. Ugunsdzēsēju treniņi, trauksmes signāli, kad visi skrien un pēc tam pārstāsta šīs situācijas – tas atstāja zināmu iespaidu uz manu bērnību. Tāpat kā tas, ka ugunsdzēsējiem bija otrais televizors pilsētā, kas tikko parādījušies un vakaros varēju skatīties filmas. Pie ugunsdzēsēju depo atradās ļoti liela sēta,  pils dārzs ar košumkrūmiem, kur vasarās izauga gara zāle un bērniem tā bija lieliska rotaļu vieta – varējām kāpt kokos, ēst zaļus ābolus, šaut ar ogām! Man tiešām ir jaukas atmiņas par bērnību!

Tas arī atstāja savu iespaidu uz  jūsu profesijas izvēli?
Es domāju, ka viss tas ir tur iekšā – kino, labie varoņi.  Arī mana skolotāja bija ļoti radoša un aktīva, jo centās nodarbināt bērnus dažādos mākslas pulciņos. Viena daļa bērnu darbojās leļļu teātrī, otra kaut ko veidoja, zīmēja un krāsoja. Ar prieku atceros savu skolas laiku un skolotājus.

Vai, kopš pārcēlāties uz Liepāju, sevi jūtat kā liepājnieci vai vēl kā cēsinieci?
Jā, sevi saucu par liepājnieci, bet man vēl joprojām patīk tādas romantiskas pilsētiņas ar vecu arhitektūru, elpu. Liepājas ostas pusē bija īpaša elpa – nevarētu teikt, ka tur staigā visi tie cilvēki, kas kādreiz dzīvojuši, bet kaut kāda klātbūtnes sajūta  tur vienmēr ir.

Kādas raksturlomas jums vislabāk patīk tēlot?
Man patīk dažādība. Tāpat arī pēc žanra – jo dažādāk, jo labāk.

Kā jums izdodas noskaņoties lomai un iziet no tās?
Patiesībā ir tā, ka mēģinājuma procesā kaut kas tiek iestrādāts, kas ir visam pamatā, un ikdienas gaitā tas vienkārši ir jāsaglabā. Nedrīkst to pazaudēt. Ja tev vēl laika gaitā rodas kaut kas sakarīgs un atveras kādi kanāli, tad ir ļoti labi. Tā ļoti likt klāt no sevis, visu, kas ienāk prātā, arī nevar!

Dažkārt, nevar iziet no lomas, ja kaut ko neesi izdarījis tā kā vēlējies, kā vajadzēja – tad ilgi tāda neapmierinātības aste velkas līdz, bet citādāk man nav tādu grūtību! Ir jau arī vēl mēģinājuma process, kad vismaz 100 reizes tu esi visam izgājis cauri un tad gadās, ka nevari dabūt atpakaļ to sajūta, kāda bija pirmajā reizē un tur sākas meistarība – manipulācija ar sevi. Runājot par emocijām, ir tā, ka citreiz tev nav nekādu emociju, bet darot, esot tajā situācijā, ir vairāk jākoncentrējas, lai skatītāji neredzētu, ka tu melo. Tā man ir spēle ar skatītāju – cik es kārtīgi viņiem samelošu, lai viņi noticētu, ka tas tā ir. Jo pārliecinošāk tu melo, jo labāk  esi nospēlējis!

Kāda bija jūsu pirmā loma?
Pati pirmā loma bija studiju laikā, kad visi studenti piedalījāmies izrādē "Princis un ubaga zēns", kuru iestudēja Andrejs Migla un mūziku rakstīja Imants Kalniņš. Mēs katrs tēlojām vairākas lomas – bijām dejotāji, pāži un kādas desmit reizes pārģērbāmies uz katru ainu!

Kā atzīmēsiet savu dzimšanas dienu?
Nekādu īpašu plānu nav, jo strādāšu. Mums tieši tajā dienā Rīgā ir izbraukuma izrāde.

Šis laiks man velk uz pārdomām, slinkošanu. Gribētos sēdēt kāda augsta kalna galā, pilī, pie kamīna, kaut ko palasīt, iedzert kādu karstu dzērienu, paskatīties televizoru! Tā ir tāda īpaša sajūta, ka gribas "ienirt" tādā romantiskā, nereālā pasaulē. Es gaidu sniegu, lielas kupenas, kas  man ļoti patīk! Parasti manā dzimšanas dienā jau ir sniegs!