Nobeigums sarunai ar Aleksandru Strēlitu-Strēli, mūziķi, kādreizējo Liepājas simfoniskā orķestra kontrabasu grupas koncertmeistaru, kurš nu jau četrus gadus mīt Honkongā.

(Sarunas pirmo daļu sk. šeit, otro – šeit)

Bet notika nepatīkams gadījums. Janti strādāja zivju dīķī par apkopēju un arī iekasēja naudu no apmeklētājiem. Kādu dienu saimniece viņu apmeloja zādzībā, rezultātā, lai nebūtu jāizcieš vēl lielākas pārestības, Janti uzteica darbu un lauza līgumu. Tā nebija pirmā reize, kad saimniece izturējās nepatiesi un rupji pret saviem strādniekiem.

Zaudējot darbu, zaudē arī darba vīzu. 14 dienu laikā Janti bija jāatstāj valsts. Mēs nokavējām šo datumu, rezultātā pasē bija melnais zīmogs, un tas nozīmēja, ka Honkongā viņa vairs nedrīkst strādāt par mājkalpotāju. Janti nācās aizbraukt.

Ko darīji tu?
Paliku te un ar drauga angļa Filipa palīdzību dabūju darba vīzu un ID. Man bija darbs, bet Janti brieda liela tālā Indonēzijas ciematā. Strādāju un uzturēju viņu. Kad jau drīz bija jābūt dzemdībām, braucu uz Indonēziju.

Lai es varētu aprecēt mazā, ļoti reliģiozā ciema meiteni, ciema padome nolēma, ka man vispirms jāpieņem musulmaņu ticība. Citas izejas nebija. Jau otrajā dienā pēc manas ierašanās sanāca ciema gudrie un viedie. Ar angļu valodas tulka starpniecību divu stundu garās pārrunās par reliģiju un tās būtību likos parliecinats par vienīgo dievu Allahu, un visi vienbalsīgi atzina mani par īstu musulmani, piešķirot vārdu Muhamads Jusups. Pēc pāris dienām dabūju laminētu krāsainu, arābu valodā rakstītu dokumentu ar manu bildi. Tagad biju tiesīgs laulāties.

Taču bērniņš piedzima vispirms. Uztraucos, ka nu man viņš būs jāadoptē, jo piedzimis taču bez likumīga tēva. Tomēr mani nomierināja, ka tā tikai papīru darīšana vien ir. Dokumentus un pases sieva nokārtoja labu laiku pēc tam, kad jau biju aizbraucis. Janti ilgi nācās pasu galdā pārliecināt par uzvārda piešķirsanas lietderību viņai pašai un mūsu meitai. Indonēziešiem pasē ir tikai viens vārds, piemēram, Edi, Rodžak vai Nurjati. Vairāk nekā. Bet Janti izcīnīja manu uzvārdu gan sev, gan meitai. Tagad meitas vārds skanēja šādi: Džūlija Larasati Strelits Strele, bet sievas: Nurjati Strelits Strele. Viss bija kārtībā.

Pēc laulībām aizbraucu atpakaļ uz Honkongu strādāt un iekrāt kādu kapitālu, lai varētu atgādāt šurp ģimeni, noīrēt lielāku dzīvokli un sagādāt visu nepieciešamo dzīvei.

Ciematiņā nekādi negribējās palikt dzīvot.Tur valdīja liela garlaicība. Par kaut kādām izklaidēm nevarēja būt ne runas. Dziļās musulmaniskās tradīcijas atstāja diezgan tumsonīgu iespaidu. Turklāt bija vajadzīga paliela naudas summa, lai tur sāktu kādu biznesu. Taču doma tur atgriezties un uzsākt kādu biznesu ar agrokultūrām mums brieda.

Apmēram pēc gada man radās iespēja uzaicināt ģimeni uz Honkongu un izcīnīt meitenēm uzturēšanās vīzu, kas bija saistīta ar atkarību no manis. Tagad esam kopā jau divus gadus.

Kā ikdienā izpaužas tas, ka esi kļuvis musulmanis? Vai tagad cits cilvēks, nekā tas Aleksis, kādu tevi pazina Liepājā?
Jā, esmu sertificēts musulmanis. Tā, protams, ir formalitāte, jo musulmanisms kā reliģija mani saista vismazāk. Spēcīgākā tomēr ir budisms. Tā ir vistīrākā un gudrākā reliģija.

Kādā grūtā brīdī, kad biju Latvijā, lai šķirtos, biju aizgājis pie ļoti spēcīga pareizticīgo mācītāja pēc padoma. Tā kā es dzīvoju Honkongā, viņš man ļoti ieteica iet pēc palīdzības uz budistu templi. Viņa ieteikums palīdzēja par visiem simts procentiem. Esmu dievticīgs, bet ne reliģiozs. Uzskatu reliģiju šķelšanos par tumsonību. Reliģija nav Dievs. Ir tikai viens radītājs, un cauri. Bet tas, kā guvu apgaismību šeit, ir cits stāsts.

Gadu nasta izmaina jebkuru viedokli jebkuram. Varbūt man tas ir noticis spēcīgāk, jo vide kurā uzturos ir pavisam cita. Un ķīniešiem te nav nekāda nopelna. Kad nebiju precējies un kad man nebija darba, bija milzumdaudz laika pārdomām. Ielādēju kompī daudz gudru grāmatu. Studēju tās un nodevos meditācijām – varbūt ne gluži īstajā nozīmē. Honkongā visās kalnu grēdās ir izbūvētas takas tūristiem. Simtiem kilometru. Esmu nogājis ļoti daudz. Daždien pat līdz 30 kmilometriem. Ir laiks domāt un piesaukt augstākos spēkus, saprast savu esību. Te var netraucēts aprunāties ar saviem paziņām, piedot visiem nelabvēļiem, pakavēties pie pagātnes un aizlidot nākotnē. Varbūt parunāt ar savu sargeņģeli.

Iemācījos dažus jogas vingrinājumus un elpošanu. Vakaros vai no rītiem skrienu nelielas distances. Sāku pierakstīt savas atmiņas. Un tad man sāka veikties. Izmainījās pasaules uztvere. Nebija ienaidnieku, ļaundaru, pāridarītāju. Likās ka nav problēmu. Sapratu, ka tas viss kopā saucas dzīve, un nekādi neļaunojos uz neveiksmēm vai kādiem dzīves sīkumiem.

Tomēr liekas, ka būtībā neesmu mainījies. Nedomāju, ka, mani satiekot, varētu redzēt kādas izmaiņas. Pat novecojis īsti neesmu. Problēmas te neuztveru kā traģēdiju, bet kā savas dzīves sastāvdaļu. Ir lielāka paļāvība uz augstākajiem spēkiem.  Tas palīdz. Man te ir ļoti mīloša un saprotoša ģimene, tur rodu spēku.

Orķestrī biju nīgrs un diezgan nekaunīgs. Neapzinoties aizskāru savus draugus un biedrus. Tas laikam vides faktors. Šeit ir savādāk. Te viss ir daudz vienkāršāk. Varētu teikt, ka esmu izrāvies no kaut kādām melnām skavām, kas mani saistīja Liepājā. Tagad esmu brīvs, un ļoti reti nelaimīgs. Brīvs...

Kādā valodā runājat ģimenē? Ar meitu?
Jā. Par šo jautajumu mēs ar sievu esam runājuši daudz. Ne es, ne viņa nav angļu valodas speci, bet nolēmām mācīt meitu angliski, jo tā sazināmies paši savā starpā. Interesējos par valodas lietām pie lietpratējiem, bet saņēmu divas pretejas atbildes: nevajag pieslānīt galvu bērnam ar poliglotiju, un otrs, ka jabāž bērna tukšajās smadzenēs ko tik var. Nolēmām iet vidusceļu. Mājās runājam angliski, bērnudārzā – ķīniešu valodu un rakstus. Pa starpām sākām indonēziešu un latviešu valodu.

Meita jau divarpus gados zina visu alfabētu, ciparus, krāsas, dzīvniekus, ģeometriskas figūras. Patstāvīgi no mana e-pasta ieiet jutubē un izvēlas alfabēta dziesmiņas bērniem, multenes. Patstāvīgi lieto Paint programmu ar visām opcijām. Nu ko lai saka, kad mēs augām, tad gan tā nebija...

Es te sāku drusku čabināt ķīniski. Traki liels slinkums. Tas gan kauns. Jau četrus gadus te, un neko prātīgu nevar pavervelēt. Kad biju Indonēzijā divus mēnešus, tad drusku sazinājos viņu mēlē. Varu tikai pabrīnīties par sevi. Šito neapņēmību! Būtu taču tādas iepējas mācīties valodas, un tik atliek uz pēdējo. Labi, rīt sākim. Tagad rakstu un kaunos. Laikam tiešām rīt sākšu.

Vai neilgojies pēc Latvijas mežiem, ūdeņiem, cilvēkiem?
Jā, ilgošanās. Kas tas galu galā ir? Kas tās par jocīgām jūtām? Pateikšu tagad skarbi. Neilgojos. Un lēnā garā atspēkošu savu teikto. Varbūt tāpēc ne, ka vēl pietiekoši interesanta vēl ir dzīve te.  Nevaru mājās nosēdēt ne vienu brīdi. Vienmēr esmu kaut kur ceļā ar ģimeni vai darbā. Lielu daļu aizņem mans hobijs – makšķerēšana. Tagad tiešām es nesodīts varu to darīt, cik nepieciešams.

Šī daba mani apbur, dod milzu spēku. Nevaru teikt ka Honkonga ir viena no skaistākajām Āzijas valstīm, bet pietiekami citāda, nekā Latvija. Tepat blakus ir visas Āzijas kaimiņvalstis, uz kuram aizlidot ir tīrais nieks. Liekas ka visa mana dzīves otrā daļa varētu būt aizņemta ar šo mērķi. Latvijā esmu nodzīvojis 48 gadus, un lielākā daļa ir izpētīta. Te vēl ir ko darīt daudzus gadus.

Domas sāk mainīties, kad sēdies atkal pie indonēziešu virtuves, Honkongas ķīniešu negaršīgajiem, pliekanajiem ēdieniem, kad apēd brokastīs baltmaizi, pēc kuras vēlāk sāp akna. Kad iekodies tomātā kā slapjā salvetē. Gurķi atgādina tikai tā krāsa un forma. Jā, tāda te ir pārtika.

Dažreiz sev liekos nožēlojams vēdera vergs. Bet ēdot šos ēdienus vienu, divus, četrus gadu, atmiņā ienāk smaržojoša Latvijas rupjmaize ar biezpienu un vienkāršu sālītu siļķi. Rakstu un pilnā nozīmē siekalojos. Diemžēl cilvēks dzīvo, lai ēstu un vairotos.

Latvijā ēdu rīsus vienreiz pa diviem mēnešiem. Šeit mazliet biežāk. Citreiz pat trīs reizes dienā.

Jā, trūkst mana tēta ģimenes, mans švāģeris ar savu kuplo saimi. Draugi? Pasaki, kas ir draugs, un es tevi apsveikšu ar jaunu atklājumu. Mani vecie paziņas un tie, kas skaitījās draugi, pazuda bez miņas un ziņas. Tikai ar dažiem uzturu kontaktu, un abas puses ir apmierinātas.

Mans lielākais draugs ir mana sieva. Viņa aizpilda visu manu dzīvi. Pat nevaru iedomāties kādu draugu man vēl vajag. Domu biedrus un paziņas, tos jā. Bet ne pār ģimenes slieksni. Katrs cilvēks ir aizņemts tikai ar savām problēmām, un jebkurā gadījumā izšķirsies sev par labu. Es nerunāju par atsevišķiem gadījumiem, cilvēku izglābšanu un upēšanos citu labā. Ir tāda cēlu cilvēku saujiņa ar augstākajām morāles un pasaules izpratnes īpašībām. Runāju par ikdienu. Es pat nezinu, vai kāds būtu ļoti laimīgs, ja es atbrauktu ciemos, uzkristu uz kakla, un dažas dienas padarītu dzīvi grūtāku. Varbūt vienīgi interesētu mana eksotiskā ģimene... Bet es ieradīšos un uzkritīšu uz kakla gan. Tad tik vāriet kartupeļus, skābējiet gurķus un tīriet siļķes!

Latvijas daba mani saistīja visvairāk. Lielakoties tam bija sakars ar copi. Tas nu gan man ir iesēdies smadzenēs par visu pārāk. Skaistās gadalaiku maiņas, ziemas smarža. Agrie rasainie rīti. Ai, nu ko tagad visu uzskaitīt! Paši zināt, kā tas ir. To no manis neizdeldēt. Tas arī trūkst visvairāk. Bet tās ir tikai atmiņas. Pagātne vienmēr ir atmiņas. Arī Latvijā sēžot tu kavējies atmiņās, eh, kā bija jauki toreiz. Te tas pats, tikai ar izņēmumu, ka vizuāli nekas nesaistās ar atmiņām par Latviju.

Viena no spēcīgākajām enerģētikām ir saknes. Saknes, kuras nesaraut. Lai kur arī cilvēks dzīvotu, viņa saknes ir dzimtenē. Latvija ir spēcīgas enerģētikas zeme, un pilnīgi iespējams, ka kādreiz  sajutīšu nepieciešamību atgriezties pie savām saknēm. Ticu tam un nenoliedzu. Citi apstākļi diez vai mani piespiedīs atgriezties. Drīzāk jau brauksim uz Indonēziju, tur ar daudz darāmā.

Viens no nopietniem apstākļiem, kas mani baida, ir zemā gaisa temperatūra Latvijā. Cilvēks, kurš piedzimis vidē, kur temperatūra ir ne zemāka par +25 grādiem, nu nekādi nevar pierast pie – 25. Garumgarie aukstie meneši pašus mājiniekus dažkārt iedzen izmisumā. Ne velti daudzi paziņas man vēstulēs jautaā par laika apstākļiem. Esmu pilnīdi drošs, ka būtu smaga slimošana, mokošas ilgas pēc saules un siltuma. Manas meitenes tur nonīktu kā puķes salnā. Tā būtu ļaunprātība pret viņām. Es jau arī esmu pilnīgi aklimatizējies. +15 grādos uzvelku biezu grieķu dūnu virsjaku. Pie visa pierod.

Vai šajā laikā esi saticis savus tuviniekus, draugus no “iepriekšējās”, Latvijas dzīves?
Diemžēl esmu saticis tikai meitu Elīnu, kura bija mani apciemot, un uzreiz iemīleja šo zemi.

Uz šejieni atlidot var vienīgi turīgs cilvēks. Latvijā bagāti cilvēki meklē izklaides kaut kur tuvāk. Es te satiekos ar dažiem latviešiem, bet viņiem pašiem sava dzīve. Katrs dara savu. Ir te arī baltiešu asociācija „Tlaka”. Tur ietilpst latvieši, leiši, zviedri, igauņi un viņu otrās puses, citas nācijas. Tie pārsvarā ir pārtikuši Amerikas latvieši, kuri satiekas lepnos restorānos un atpūtas vietās. Pašreiz vēl nevaru to atļauties. Mums ir citi plāni. Varbūt tomēr esmu noslēgtāks un nemeklēju lielu draudzību kaut kur. Pašiem daudz interesantu nodarbību. Mums aug ļoti jauka meitiņa, un daudz laika veltam viņai gan izglītojot, gan vadājot pa skaistākajām vietām. Diezgan bieži ar paziņām un sievas draudzenēm cepam gaļu un dzeram draņķīgu alu tā saucamajās BBQ partijās. Tur nu gan var noēsties garšīgas, pikantas  austrumu gaumē marinētas gaļas un zivis. Tādas Latvijā neviens nespēj sataisīt. Tā lūk.

Mana māsa solīja atbraukt šajā gadā. Es viņu mīlu ļoti ļoti. Tie gan būs svētki.

Gribas ģimenei parādīt latviešu tradīcijas, piemeram, Jāņus un Ziemassvētkus. Noteikti atbrauksim kaut kad šajos laikos. Ķīnieši te neko nemāk svinēt. Ļoti neinteresanti un garlaicīgi. Nu nemāk viņi priecāties. Nav arī saglabājuši savas tautas garamantas. Viss viņiem saistās ar naudas dievu. Tāda tautas mentalitāte.

Te liekam punktu sarunai. Taču, iespējams, ar Aleksandru lasītāji Latvijā vēl kādreiz tiksies – viņš ļoti cer laist klajā grāmatu par dzīvi Honkongā. Lai izdodas! Un, ja kāds grib un var palīdzēt šajā lietā, sazināties ar Aleksandru var draugos vai rakstot uz e-pastu: aleksandrs.torbo@gmail.com

© irliepaja.lv
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.