Liepājniece Elīna Strēlita-Strēle ir viena no tām meitenēm, kuru dzīves līkloči aizveduši pasaulē. Studijas Londonā, tad – brīvprātīgā Nepāla. Vairāk stāsta viņa pati.

Kad pabeidzu vidusskolu Liepājā, devos uz Rīgu. Iestājos Latvijas universitātē, Āzijas studijās, ķīniešu valodas sinologos. Tajā pašā laikā strādāju Rīgā pie sava brāļa par sekretāri. Tā kā nevarēju apvienot pilnas slodzes darbu un pilna laika studijas, izlēmu braukt uz Londonu izmēģināt savus spēkus tur.

Londona mani bija vilinājusi visu mūžu. Pirmo reizi braucu ar skolas ekskursiju uz Lielbritāniju, kad man bija 16. Ar to arī pietika, lai šī valsts mani apburtu. Katru gadu centos braukt uz Londonu, koncertu un pasākumu dēļ, kas regulāri norisinās šajā metropolē.

Tas bija nedēļas jautājums, lai sakrāmētu somu un dotos uz lidostu. Jāteic, sākums nebija nekāda medusmaize. Nevaru arī nevienu īsti vainot, jo pati nebiju pat mazliet sagatavojusies šim braucienam. Atbraucu nakts vidū, bez vietas kur nakšņot, nerunājot nemaz par darbu. Gāju kur acis rādīja. Sākums bija tāds, ka pat godīgi atcerēties negribas. Daudz dažādu nepatīkamu incidentu un situāciju nepameta mani Londonā ne mirkli.

Arī apstākļi ģimenē Latvijā neuzlaboja nedz manu omu, nedz dzīves sparu. Taču nenožēloju savu spontāno izvēli, jo esmu sapratusi, ka pašai sev “jāsadod pa dibenu”, lai spētu novērtēt to, kas tev dots. Nu man ir 26 gadi, pagājuši jau vairāk nekā četri gadi, un es uz visu atskatos kā uz labu mācību un pārbaudījumu. Šobrīd esmu ļoti pārliecināta, ka mani ir grūti apstādināt un ka – bez šaubām – izdzīvošu. Pabeidzu mākslas koledžu Londonā, un šo ruden sākšu savu otro gadu Midleseksas universitātē kā tēlotājmākslas studente (Fine Art).

Patlaban gan esmu Nepālā, Katmandu.  Strādāju bērnu namā kā brīvprātīgā darbiniece un mācu bērneļiem angļu valodu, zīmēšanu, gleznošanu, palīdzu ikdienā.

Āzija mani vienmēr vilinājusi. Pirmo reizi tur nokļuvu pirms trim gadiem, kad braucu ciemos pie tēva (kādreizējais Liepājas simfoniskā orķestra kontrabasu grupas koncertmeistars Aleksandrs Strēlits-Strēle – irliepaja.lv), kurš dzīvo Hongkongā. Neaptverami skaista valsts, kas elpai liek aizrauties. Katru reizi pēc tam, kad esmu bijusi ciemos pie tēva, ar gaužām asarām pametu šo valsti, vienmēr tik ļoti gribas tur palikt. Gan burvīgās valsts dēļ, gan tēva un mazās māsiņas dēļ.

Mana lielākā kaislība un sapnis ir apceļot pasauli. Tādēļ  katrā izdevīgā brīdī esmu centusies izrauties no Londonas. Mana mamma dzīvo Polijā, tēvs – Hongkongā, brālis tagad ir Itālijā un māsīca – Austrijā. Ceļoju nepārtraukti. Pie gultas piesprausta liela pasaules karte, kurā atzīmēju katru vietu kur esmu bijusi. Ceļošana un citu kultūru izzināšana manuprāt ir skaistākais, kas dzīvē var notikt. Pērn aizbraucu uz Spāniju un nogāju kājām gar okeānu un kalniem 300 km viena pati. Iepazinu Spānijas kultūru un iemīlēju to. Tādēļ janvārī braukšu uz sešiem mēnešiem studēt mākslas skolā Valensijā.

Šobrīd šokējošākais un interesantākais, ko nācies piedzīvot, ir Nepāla. Esmu šeit nepilnu pusotru nedēļu, un jau nācies piedzīvot neticamas lietas. Interesanti ko nesīs turpmākās trīs?

Bija liels kultūršoks, kad pie lidostas iesēdos taksometrā un sākām braukt. Nekad nebiju domājusi, ka man varētu būt šāda reakcija uz apkārt esošo. Tā kā daudz ceļoju, domāju, ka nekas dramatisks nebūs, un reaģēšu normāli. Sēdēju taksī, piespiedusi somu pie krūtīm un vaļā muti raudzījos ārā pa logu. Man bija licies, ja filmās un dokumentālajos video esam redzējusi stāstus par Indiju, Nepālu utt., tad esmu gatava to arī dzīvē pieredzēt. Taču smagi maldījos. Netīrība, haoss, smirdoņa un... cilvēki.

Jau pirmajās desmit minūtēs redzēju, kā nes mirušu cilvēku, kas necik nepalīdzēja manām izjūtām. Guļu uz koka dēļiem, duša ir no griestiem tekošs ūdens. Ja pa dienu ir bijis pietiekami daudz saules, ūdens ir minimāli uzkarsis. Šeit principā nav elektrības. Tā pazūd līdz 15 reizēm dienā. Pa ielām pārvietojas kazas, govis un neskaitāms daudzums suņu. Atļaušos atgādināt, ka šī ir Nepālas galvaspilsēta. Transportam uz ielām nav nekādu noteikumu. Ir jābūt ļoti brašam, lai soļotu pāri lielai ielai, pa kuru brauc desmitiem auto un mopēdu – neviens neapstāsies un nepalaidīs. Esmu neskaitāmas reizes cietusi kāda motorollerista dēļ un saņēmusi sitienu ar spoguli vai stūri pa roku vai ciskām.

Jāsamierinās arī ar “mājdzīvniekiem” – milzīgiem prusakiem, gekoniem un skudrām. Jāiemācās ēst ass ēdiens. Nekādā gadījumā nedrīkst dzert ūdeni no krāna! Tikai filtrētu un veikalos pudelēs nopirkto. Protams, pirmajā dienā apēdu vistas momo (gandrīz pilnīgi tas pats, kas latviešu pelmeņi, pildīti ar gaļu vai dārzeņiem – šeit tas ir tradicionālais ēdiens). Nākamajā dienā uzzināju ka vistu ēst nedrīkst, jo šeit plosās putnu gripa. Nu neko, dzīva vēl esmu. Liellopu gaļu šeit neēd, jo govs ir svēta. Tā vietā gatavo bifeli. Iecienīts ēdiens, ko vel neesmu pamēģinājusi, ir bifeļa smadzenes. Man bija vajadzīgas kādas trīs dienas, lai pierastu pie netīrības, ielām un satiksmes, gulēšanas uz koka dēļiem.

Šobrīd jau viss liekas ļoti normāli, un varu sākt izbaudīt Nepālas burvību! Neskaitāmie skaistie tempļi, apzeltītas Budas statujas. Daba ir vienreizēja. No savas mājas jumta redzu brīnišķos Himalaju kalnus, tepat aiz stūra ir Tibeta. Nākamnedēļ uz trim dienām braukšu uz Čitvanu (Chitwan) kur varēšu piedalīties izjādēs ar ziloņiem un dažnedažādās citās atrakcijās ar savvaļas dzīvniekiem.

Šeit ir tik daudz ko redzēt un darīt, un es pat vel neēsmu izbraukusi no Katmandu! Jāteic, ka šī metropole ir ļoti nogurdinoša, un trokšņa dēļ šeit ļoti pasliktinās dzirde, bet putekļu dēļ – redze. Nevaru vien sagaidīt nedēļas nogali, kad braukšu uz džungļiem, un būšu pie dabas krūts.

Cilvēki ir ļoti atsaucīgi un draudzīgi. Mani ļoti fascinē šejienes sieviešu apģērbs un tradicionālais Nepālas apģērbs. Sabiedriskais transports ir jāpiedzīvo – izrādās, vienā mazā mikroautobusā var ietilpināt 36 cilvēkus un vēl divus uz jumta! Piedzīvojumu vēl vairāk uzlabo jautrā pīpināšana ar četru sekunžu intervālu bez jebkāda iemesla un nenormāli skaļā nepāliešu mūzika. Tev ir laimējies, ja kāds neuzsēžas virsū...

Nākamreiz vairāk par brīvprātīgās pienākumiem.