Turpinām aizsākto sarunu ar Aleksandru Strēlitu-Strēli, mūziķi, kādreizējo Liepājas simfoniskā orķestra kontrabasu grupas koncertmeistaru, kurš nu jau četrus gadus mīt Honkongā.

(Turpinājums, sākumu sk.šeit)

Droši vien galvenais iemesls, kāpēc paliki Honkongā, tomēr ir tava jaunā ģimene?
Jā, man te ir ļoti mīļa ģimene. Ja mājās miers, tad pie visa pārējā var pierast. Cilvēkam jābūt plastiskam, un jāpierod dzīvot jebkurā vidē. Īstenībā tas jau cilvēka būtībai dots no pasaules radīšanas sākuma. Ja mīl visu pasauli un skatās uz to labestīgi, tad jebkura vide ir pieņemama. Ja esi īgns un nelaimīgs, tad tāds būsi visur un vienmēr.

Šajā valstī praktiski nav kriminālnoziegumu. Sievietes, mazi bērni  jebkurā diennakts laikā var apmeklet jebkuru vietu. Tu vari staigāt naktī pa visu centru, pa jebkuru ciematu, neviens tev nepievērsīs uzmanību. Varbūt vienīgi sveicinās un pavaicās, kā klājas. Cilvēki nezina, kas ir vardarbība. Te pat neredz bērnu grūstīšanos, spārdīšanos vai fizisku aizskaršanu.

Daba mani apbūra – ar sitienu tieši sirdī. Vēl joprojām, četrus gadus atrodoties šeit, nevaru beigt brīnīties par kalnu varenību un jūras spēku, par to skaistumu, kas te ir. Viss mainās katru dienu. Esmu kaislīgs makšķernieks, un te man pavērās pavisam citas copes iespējas un paņēmieni. Esmu izstaigajis simtiem kilometru pa apkārtējiem kalniem, kur izbūvētas speciālas takas tūristiem. Uz šejieni kāpt kalnos brauc pat no Japānas un Korejas.

Sāku iepazīt vietējo floru un faunu. Ļoti interesanti. Nebeidzama zināšanu krātuve. Pēc dabas esmu kosmopolīts, un citā vidē iejūtos ļoti ātri. Ar Āzijas tikumiem un likumiem katru dienu sastopos mājās – mana sieva ir, no Indonēzijas.

Tu saki: “Nesalaužamā ķīniešu mentalitāte un dzīves uztvere bija gandrīz diametrāli pretēja mūsējai”. Ko īsti nozīmē šis “diametrāli pretēja”, kā tas izpaužas?
Ļoti grūts jautājums, un atbildēt traki grūti.

Jau minēju, ka sākt biznesu te ļoti grūti. Ķīnieši pērk un lieto lietas, pie kurām pieraduši. Viņiem nevar pierādīt, ka dzintara rotas ir daudz skaitākas un labākas (pat no medicīniska viedokļa), nekā viņu gaišzaļie un dzintarkrāsas akmeņi.

Kāda krievu zelta un dimantu kompānija, kura atvērusi veikalu ar ļoti skaistām lietām, četru menešu laikā nenopelnīja ne dolāru! Ķīnieši ietiepīgi pērk zelta skulptūriņas cūku, pūķu, zaķu un citu dzīvnieku izskatā – niekus, ar kuriem Eiropā nevienu neiebarosi.

Lai arī mūsu tīrāmais aparāts bija augstākās vācu tehnoloģijas paraugs, draudzīgs videi, kluss un nekaitīgs lietotājiem, nespējām pārliecināt, ka tas ir daudz efektīvāks, kaut arī izmaksas mazliet lielākas.

Par medicīnu ir īpašs stāsts. Vietējie histēriski baidās no slimībām, kā rezultātā cītīgi slimo. Tad palīgā nāk desmitiem milzīgu aptieku. Tur nu ir ko redzēt! Sākot ar kaltētām ķirzakām, beidzas ar konservētām milzu žeņšeņa saknēm lielās spirta burkās. Pa starpu nebeidzami tautas balzāmi un drogas, arī ķīmisko zāļu kaudzes, kurām ķīnieši dod priekšroku.

Zāles viņi ēd, nevis lieto. Nebeidzamas reklāmas liela atkal jaunu ķīmisku preperātu – katrai dzīvas situācijai. Mazāko iesnu pazīme, un seja tiek aizklāta ar aizsargmasku, jo apkārtējie tevi uzlūkos ar šausmām, ja tu pāris reizes nošķaudīsies bez tās.

Ķīnieši ir profesionāli slimnieki, jo ēd organismam ļoti nelabvēlīgu barību. Iecienītās sausās nūdeļu kastītes satur dažkārt ap 20 dažādu evielu. Visi dārzeņi ir ķīmiski stimulēti. Augļi tāpat. Nekas cits neatliek, kā krāt organismā naidīgās ķimikālijas, un vēlāk mēģināt kauties ar sekām, lietojot tikpat ķīmiskas zāles.  

Nav lielākas traģēdijas, ja bērns spēlēdamies ar rokām pieskaras zemei. Tiek veiktas neatliekamas darbības, saistītas ar iespējamo mikrobu neitralizēšanu. Mitrās salvetes, kaut kādas spirta želejas ātri tiek galā ar naidīgo vidi. Mazi plastmasas aparātiņi arī metro stacijās to izsniedz  nelielās dozās. Satiekoties, ķīnieši nekad nesniedz roku – jūs varat būt inficēts.

Taču, neskatoties uz šo mākslīgo sterilitāti, apkārt valda šausmas. Notekūdeņi taisni no virtuves pa renīti ietek jūrā. Mašīnmīlētāji turpat cītīgi un dāsni noputo savus mīluļus, un ziepjūdens čalodams atkal meklē ceļu uz jūru, kur pa ceļam satiekas ar veļasmašīnas putojošo strautiņu. Svaigu zivju kārotāji satupuši pie milzu renes, pa kuru tek pelēka upīte ar augšminēto saturu, lai iegūtu mazu zivtiņu lomus vakariņām. Jūras atplūdu laikā tā pie renes atklāj melnu smirdīgu masu, kas satur visu Mendeļējeva ķīmisko tabulu, ieskaitot smagos metalus un dzīvsudrabu. Jūra piemesta pilna ar drazām un izlietotām baterijām, kas pavairo mikroelementu klāstu.

Darbs atkal aptiekām un slimnīcām.

Pola kaimiņi ir turīgi. Saimniecei pieder pieci īres nami, kuri ik mēnesi ienes ap 135 000 Honkongas dolāru jeb ap 13 500 eiro. Neskatoties uz to, viņa katru dienu cītīgi savā teritorijā savāc alus un kolas bundžiņas, izmestos šašliku iesmus, kartona kastes un citu drazu. To visu viņa nodod speciālos punktos, gūstot katru dienu varbūt kādus 50 dolārus (3,5 latus).

Nekur nebrauc atpūsties, neēd normālu ēdienu. Tikai krāj un krāj. Man pat liekas, abi ir nelaimīgi.

Kāds miljonārs, kuram pieder daudzi īres nami un paliels zivju dīķis miljons eiro vertībā, katru dienu brauc ar lielo autobusu uz pilsētu par 5,2 dolāriem, nevis ar mikrobusu pa 6,6! Taksis maksā 60 dolāri. Viena dolāra vertība ir septiņi santīmi. Paradoks!!!!!

Ķīniešiem patīk dzīvot milzu kolhozā. Par to liecina namu celtniecības haoss. Dažkārt no privātmajas līdz kaimiņam ir kāds metrs. Citreiz viena siena ir kopīga. Ielu praktiski nav, mājas izmētātas krustu šķērsu. Miljonārs dzīvo tieši pa vidu ar logiem uz kaimiņa tualeti. Dažkārt šajos labirintos pat saule neiespīd. Un tie nav vienkārši miljonāri, bet ļoti bagati cilvēki.

Māju, kas uzbūveta ciema nomalē pie kādas nelielas upītes vai kalna pakājē, neviens nepirks. Nav burzmas. Nevarēs lielīties ar saviem auto un tukšo bundžiņu kaudzēm.

Atjaunojām kāda īpaši bagāta ķīniešu māju. Tas, kas darījās iekšā, satrieca. Tur bija pats lētākais un prastākais, ko šeit var dabūt. Salikts bez gaumes un saprašanas. Pierunāt saimnieku apmainīt izlietni un krānu pret dārgāku un estētiskāku nebija iespējams, rezultātā atteicāmies no šī darba, jo Polam reputācija ir svarīgāka par naudu.

Visi zina, ka materiāli, no kuriem ceļ mājas, ir paši lētākie. Visi zina, ka flīzes nokritīs pēc gada un gar logu rāmjiem ūdens tecēs taisni istabā, taču nevienam nebūs pretenziju pret kompāniju, kura cēla māju. Paradokss.

Kaimiņi ir labsirdīgi un atsaucīgi. Sveicinās, smaida, cenšas komunicēt un izrāda neviltotas draudzības pazīmes. Taču viss mainās, ja kas nav, kā vajag. Aizklausīsies mūziku drusku ilgāk par vienpadsmitiem, pie durvīm pieklauvēs policists, un laipni aizrādīs, ka tā neklājas. Uzbūvēsi kaut ko savai labklājībai, atkal policists būs klāt un laipni liks visu nojaukt.

Kaimiņš cītīgi spiego katru soli un denuncē valsts iestādēm.  

Kas īsti notika, kāpēc tev bija jādodas uz Indonēziju un kāpēc tur nepaliki?
Janti bija stāvoklī. Tas bija gaidīts bērns, par kura radīšanu bijām ļoti priecīgi. Sākām kalt nākotnes plānus. Tobrīd tie bija ļoti miglaini – nebija darba, nebija ID. Dzīvoju pie kāda ļoti ticīga angļa, kurš uzskatīja, ka kristieša pienākums ir palīdzēt citam nelaimē. Iedraudzējāmies. Par īri nemaksāju, kopu māju, baroju divus jaukus sunīšus. Viņš bija ekspolicists, un tagad strādāja par privātdetektīvu. Šad tad palīdzēju viņam izspiegot kādu neuzticīgu vīru. Fotogrāfēju, filmēju, tad taisīju pierādījuma materiālus, un galu galā vēl dabūju drusku naudas.  

(Nobeigumu lasiet nākamsestdien, 9.februārī)

© irliepaja.lv
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.