Turpinot Lāsmas Ģibietes tematisko rakstu sēriju par Liepājas slimnīcas vēsturi un mediķiem, kas tajā strādāja, – 4.nodaļa – par vidējo medicīnisko personālu.

(5.turpinājums)

4. Tikumīgas, fiziski spēcīgas un veselas
Liepājas „vecajā” slimnīcā visos tās pastāvēšanas gados strādājuši daudzi talantīgi ārsti, taču lielas problēmas bijušas ar vidējo medicīnisko personālu.

Šā iemesla dēļ, sākot ar 1907.gadu, ārstniecības iestādes telpās regulāri apmācīja slimnieku kopējas. Kursi ilga 10 mēnešus un to beidzējas ieguva tiesības praktizēt kā medicīnas māsas.

Kursos uzņēma meitenes, kuras bija ne jaunākas par 18 gadiem, tikumīgas, fiziski spēcīgas un veselas. Ja meitene, kura vēlējās mācīties, slimoja ar kādu no hroniskajām slimībām, viņu kursos neuzņēma.

Tika stingri noteikts: kursantēm nekavējoties jāpilda visas pavēles un nedrīkst aizmirst, ka slimnīca nav vieta patīkamai laika pavadīšanai. Audzēkņu skaits bija neliels. Mācību laikā viņas dziednīcā strādāja pilnu darba dienu no 9 līdz 17, savukārt lekcijas notika klusajā stundā vai vēlu vakarā pēc darba.

Kursos pasniedza tikai piecus mācību priekšmetus: anatomiju, fizioloģiju (padziļināti), mācību pārsiešanā un pirmās palīdzības sniegšanā nejaušu saslimšanu, kā arī nelaimes gadījumos, ko pasniedza Dr.med. Jēkabs Alksnis, higiēnu un dietētiku jeb dietoloģiju.

Par kursanšu uzcītību un sekmēm mācību procesa laikā, kā arī viņu uzvedību ārpus slimnīcas sienām, bija jāatbild t.s. kursu „priekšniecei” Rozenfeldes jaunkundzei. Viņa bija impozanta dāma, kura izcēlās ne tikai ar ārkārtīgu stingrību pret meitenēm, bet arī savu īpatnējo izskatu, kas varējis pat iedvest bailes.

Kursantēm bija tikai viena brīva pēcpusdiena divu nedēļu laikā. Ja vakarā vēlējās kurp doties, bija jālūdz atļauja priekšniecei. Ja kursante vēlējās apmeklēt teātra izrādi, Rozenfeldes jaunkundze vienmēr pieteikusi, ka pulksten 22 obligāti jābūt atpakaļ.

Viņas guļamistaba bija telpā, kur vēlāk atradās Traumpunkts, tādēļ aizlavīties garām nepamanītai bija ļoti grūti. To gan varēja izdarīt, „sarunājot” ar šveicaru.

Ārpus dziednīcas teritorijas kursantēm bija aizliegts parādīties uzkrītošā apģērbā un frizūrā.

Kursus pabeidza medicīnas māsas Amālija Makvarte, Emīlija Volantkeviča, Pūrmane, Ernšteine, Gripalte un citas. Šīs māsas visu mūžu veltījušas darbam Liepājas slimnīcā.

Vēstures avotos minēts kāds neparasts fakts, ka 1919.gadā medicīnas māsa Rēriha atlaista no darba, jo slimniekam stāstījusi, ka ārsta parakstītās zāles viņam nepalīdzēs un ka no tām, starp citu, jau daudzi miruši...

Arī operāciju māsa Klāra Šteinerte zaudējusi darbu, kam par iemeslu bijusi viņas trokšņainā uzdzīve dziednīcas telpās. Savukārt no Infekcijas slimību nodaļas 1912. gadā atlaista slimnieku kopēja, jo viņa darba laikā cepusi pankūkas un slimniekus atstājusi bez uzraudzības.

Jauns posms medicīnas māsu apmācīšanā Liepājas slimnīcā sākās tikai 1921.gadā, kad dziednīcas galvenais ārsts Dr.med. Aleksandrs Kaire izveidoja divgadīgu Žēlsirdīgo māsu skolu. Tajā strādāja seši lektori un pirmajā gadā sāka mācīties 13 audzēknes, no kurām skolu 1923.gadā beidza tikai četras.

Tas galvenokārt bija saistīts ar sarežģītajiem materiālajiem apstākļiem. Tikai nesen bija beidzies Pirmais pasaules karš, un ne visas topošās māsas divus gadus varēja dzīvot bez algas.

Starp pirmā izlaiduma absolventēm ir ilggadējā Liepājas slimnīcas māsa Alīse Treigūte–Ziemele.

Lai iegūtu žēlsirdīgās māsas diplomu, audzēknēm bija sekmīgi jānokārto eksāmeni. Visu mācību laiku viņas nodaļās strādāja pilnu darba dienu no 7 rītā līdz 19 vakarā. Nodarbības notika vai nu klusās stundas laikā, vai arī pēc darba dienas beigām.

Katrai jaunajai māsai pirms diploma saņemšanas un svinīgā brīža, kad virsmāsa viņai apsēja māsas lakatu, bija jādod īpašs solījums strādāt pēc vistīrākās sirdsapziņas, vienmēr būt laipnai, pieklājīgai, tikumīgai, saticīgai, kā arī paplašināt savas zināšanas.

Interesanti, ka lielākā daļa medicīnas māsu 20.gadsimta 20.gados arī dzīvojušas tajā slimnīcas nodaļā, kurā strādāja.

Dibinot Žēlsirdīgo māsu skolu, Kaire problēmu ar vidējā medicīniskā personāla trūkumu dziednīcā uz kādu laiku sekmīgi atrisināja.

20.gadsimta 30.gados skolas beidzēju skaits jau bija par 20 māsām lielāks, taču tad radās cita – pretēja – problēma. Proti, izglītoto māsu skaits bija par lielu, un dziednīca nespēja viņas visas nodrošināt ar darbu.

Tikai dažas pēdējā Žēlsirdīgo māsu skolas izlaiduma absolventes varēja palikt strādāt slimnīcā, bet pārējām bija jāmeklē darbs pašām.

Šā iemesla dēļ 1932.gadā skolu likvidēja.

Vēl viens iemesls bija trūcīgie materiālie apstākļi, jo ne Liepājas pilsētas valde, ne Sarkanais Krusts Žēlsirdīgo māsu skolu vairs nevēlējās finansēt.
Mācību iestāde vienpadsmit pastāvēšanas gados sagatavoja 88 diplomētas māsas.

Žēlsirdīgo māsu skolu atkārtoti atvēra tikai 1937.gada 31.jūlijā, bet Otrā pasaules kara gados tās darbība tika pārtraukta vēlreiz. Šajā laikā to pabeidza māsa Alma Blūma, kura savas zināšanas ilgajos darba gados tālāk nodevusi ne vienai vien kolēģei un pat ārstiem. Viņas skolnieces Ausma Blikerte un Austra Valtere māsu Blūmu raksturo kā ļoti stingru, prasīgu un zinošu, kuras darbības laikā slimnīcā viss spīdējis un laistījies.

Pēc Otrā pasaules kara ļoti trūcis ne tikai ārstu, bet arī māsu, jo daudzas bija gājušas bojā, tādēļ par medmāsām sāka strādāt slimnieku kopējas. Viņas atbilstošu izglītību ieguva pakāpeniski, speciāli organizētos kursos.

Liepājas medicīnas skola sāka darboties 1945.gadā. Kā vienā sarunā atcerējās skolas 1948.gada absolvente – Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece, ilggadēja Valsts galvenā tiesu medicīnas eksperte Dr.med.h.c. Velta Volksone (dzimusi Kūlēna), pirms pārcelšanās uz jaunajām telpām Liepājas centrā Republikas ielā Medicīnas skola atradās slimnīcas Psihiatriskās nodaļas 1.stāvā, un tās audzēknēm bijis ērti apmeklēt prakšu vietas turpat, ārstniecības iestādes nodaļās, kā arī morgā.

“Kad vēl mācījos medicīnas skolā, vienreiz pielavījos pie morga logiem un paslepus skatījos, kas tur iekšā notiek. Tad pirmoreiz arī redzēju, kā kāds korpulents vīrietis gados veic autopsiju.”

Vēl viņa atceras, ka skolas vadībā darbojusies kāda Krievijas latviete, uzvārdā Saratova, kura, ja audzēknes, viņu uzrunājot, teikušas: „Kundze!”, esot atbildējusi: „Nelamājiet mani!”

Neilgu laiku Liepājā pastāvējusi arī Feldšeru skola, kur gan pārsvarā mācījās puiši. Šīs skolas ķirurģijas pasniedzējs, ilggadējs Liepājas slimnīcas galvenais ārsts Gunārs Valters zina stāstīt, ka lielākā daļa viņa audzēkņu pēc Feldšeru skolas beigšanas tālāk devušies studēt medicīnu uz Rīgu.

© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.