Slimnīcas stāstu turpinājumā mediķu zvaigznājam Lāsma Ģibiete piepulcējusi vēl vienu – ārsti infektoloģi Zoju Sevastjanovu.

(11. turpinājums)

Ārstes infektoloģes Zojas Sevastjanovas (kādreizējā Liepājas slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītāja Biruta Liede kategoriski iebilst, ka uzvārda pareizā versija ir Savostjanova – irliepaja.lv.)vārds vidējās un vecākās paaudzes liepājniekiem nav svešs. Viņa Liepājā ieradās tūlīt pēc Otrā pasaules kara, kad bija absolvējusi Maskavas Medicīnas institūtu. Daktere Sevastjanova ir dzimusi maskaviete, bet lielāko mūža daļu veltījusi liepājnieku ārstēšanai.

Ilggadējais Liepājas pilsētas slimnīcas galvenais ārsts Gunārs Valters kādā neformālā sarunā bijušo kolēģi raksturoja īsi: „Infekcijas slimību nodaļa un dāliju dārzs tās priekšā ir viss dakteres Zojas Sevastjanovas mūžs.”

Daktere Sevastjanova arī skolojusi un ievadījusi profesijā vairākus šodien Liepājā praktizējošus mediķus, piemēram, interno slimību ārsti, infektoloģi Ingrīdu Striku un citus.

Tēvoča teikto iegaumē uz mūžu
Zoja Sevastjanova dzimusi Maskavas priekšpilsētā netālu no Šeremetjevas. Turpat sākusi arī pirmās skolas gaitas, taču, lai mācītos vidusskolā un vēlāk medicīnas institūtā, ik rītu vajadzējis braukt ar elektrisko vilcienu uz Maskavu. Reiz, vēl skolas gados, Zoja Sevastjanova kopā ar citām meitenēm aizgājusi uz dzelzceļa staciju, kur Ļeva Tolstoja slavenākā romāna galvenā varone Anna Kareniņa metusies zem vilciena riteņiem.

„Mēs, meitenes, kam romāns bija mīļš, nodomājām – ai, ai, Anna Arkadjevna, – tāda skaistule un tik traģisks liktenis!” kādā no mūsu sarunām ārste, kas nu jau devusies Mūžības ceļos, atcerējās savu Maskavas apkārtnē pavadīto bērnību.

Izrādās, uzmanīgi lasot romānu, var atšifrēt autora norādes, kurā vietā viņa varone šķīrusies no dzīves. Un tas noticis pavisam netālu no Zojas Sevastjanovas dzimtajām mājām!

Ar īpašu mīlestību un cieņu Zoja Sevastjanova mēdza stāstīt par savu tēvoci Mihailu Ņikiforoviču Gluškovu, kurš kādā Piemaskavas slimnīcā strādājis par terapeitu. Abi ar mazo Zoju staigājuši pa Piemaskavas ieliņām un runājuši par ārsta profesiju. Ja redzējis, ka kādam cilvēkam vajadzīga palīdzība, nekad nav vienaldzīgi pagājis garām.

Tēvocis allaž mēdzis atkārtot: „Ja esi ārsts – tad vienmēr un visur!” Šo sava radinieka gudrību, vēl meitene būdama, Zoja Sevastjanova iegaumējusi uz mūžu, un ne reizi vien pierādījusi arī pati ar savu darbu Infekcijas slimību nodaļā. Vēlāk, jau studiju gados, tēvocis nākamajai ārstei devis lasīt grāmatas no savas apjomīgās bibliotēkas. „Toreiz gan no tām grāmatām man lielas saprašanas nebija!” vienā reizē atzinās daktere.

Jāpiebilst, ka Zoju Sevastjanovu un viņas tēvoci vienoja ne tikai kopīga profesija un mīlestība pret cilvēkiem, arī slimiem, – ne vienam, ne otram savas privātās dzīves nav bijis, jo viss laiks bez atlikuma – gan dienas, gan arī naktis – nesavtīgi veltīts slimniekiem un slimnīcai.

Tāpat kā tēvocis, Zoja Sevastjanova savā 10.nodaļā itin bieži pavadīja ne tikai augas dienas un naktis, bet pat veselas nedēļas, tā arī ne reizes neaizejot mājās.

Uz Liepāju, pie jūras!
1945.gadā, vadoties pēc Sadales komisijas lēmuma, katru Maskavas medicīnas institūta absolventu nosūtīja uz to pilsētu, rajonu vai pat citu toreizējās PSRS republiku, kur konkrētā speciālista trūka. Jaunajai ārstei Zojai Sevastjanovai bija iespēja braukt strādāt vai nu uz Igauniju, vai Latviju.

Nejaušas sakritības dēļ iznācis, ka jaunās mediķes kaimiņš bijis no Latvijas, viņš arī ieteicis aizbraukt pie viņa radiniekiem uz Rīgu, tur padzīvot, iejusties, un tad arī pieņemt galīgo lēmumu.

Pēc Otrā pasaules kara vai visās Latvijas slimnīcās bija liels ārstu trūkums. Liepājā 1945.gadā kopā bija tikai 18 ārsti, kaut gan vajadzēja apmēram 90. Zojai Sevastjanovai tai gadā izteikti vairāki darba piedāvājumi, taču viņa izvēlējusies Liepāju, turklāt gluži romantiska apsvēruma dēļ – tā taču ir pilsēta pie jūras!

Pirmā, kas Zojai Sevastjanovai palīdzējusi iejusties, bija daktere Kaire. Pavisam drīz pēc atbraukšanas viņa palīdzējusi iekārtoties pirmajā darbavietā – Apšu ielas bērnunamā, pēc tam pa abām atradušas arī dzīvoklīti, kur jaunajai speciālistei apmesties.

Kādu laiku Zoja Sevastjanova paguvusi pastrādāt pat par sanitāri Epidemioloģiskajā stacijā, taču tad nokļuvusi savā, ja tā var teikt, īstajā vietā, kur nostrādāja ilgus gadu desmitus, – Liepājas slimnīcas Infekcijas slimību nodaļā.

„Kad tikko biju atbraukusi uz Liepāju, visi pret mani izturējās mīļi un draudzīgi, vienmēr palīdzēja un deva labus padomus, kad tas bija nepieciešams,” atcerējās ārste.

Pilsēta pēc kara izskatījusiess šausmīgi. Vietām pie žogiem vēl atradās plāksnītes ar uzrakstu – laukums brīvs no mīnām. Kūrmājas prospekta galā jaunie ārsti bez īpaša aicinājuma stādījuši kokus kara sagandētajā vidē. Pēdējais lielais kastanis prospekta galā ir ārstes Zojas Sevastjanovas pašas stādīts un aprūpēts.

Piedzīvojums ar valodām
Sagadījies, ka, dzīvojot Maskavā, Zojai Sevastjanovai ne reizes nebija izdevies aizbraukt līdz Sanktpēterburgai jeb, kā šo pilsētu dēvēja tolaik, Ļeņingradai. Pirmo reizi tur izdevies nokļūt tikai tad, kad jau pilnībā bija pārcēlusies uz dzīvi Liepājā.

Kopā ar kolēģiem Ringoldu Čaksti un Martu Verneri viņiem bijis jābrauc uz sešu mēnešu kursiem. Kompānija jautra, bet vislielākie joki sākušies, kad daktere Sevastjanova mēģinājusi kaut ko pateikt kolēģei Vernerei, jo toreiz viņa latviski vēl neprata ne vārda, savukārt Marta Vernere – nav sapratusi ne vārda krieviski. Neskatoties uz valodas barjeru, Zoja Sevastjanova un Marta Vernere pēc šī brauciena palikušas tuvas draudzenes mūža garumā.

Visi kopā Sanktpēterburgā apmeklējuši kursus, bet, kad vajadzējis krievu valodā rakstīt kādu pārbaudes darbu, Zoja Sevastjanova kopā ar Ringoldu Čaksti mēģinājuši glābt Martu Verneri, viņai iepriekš sagatavojot zīmītes, kur prasītais izklāstīts krieviski. Taču ne tikai mācīšanās jaunajiem speciālistiem vien bijusi prātā. Trijatā vai katru vakaru apmeklējuši teātrus un koncertus. Daudzus gadus vēlāk daktere atzina, ka neaizmirstamā Sanktpēterburgas brauciena laikā viņai šo brīnišķīgo pilsētu izdevies iepazīt pilnībā.

Vēl pēc brauciena kā skaists, neaizmirstams pārdzīvojums atmiņā palikuši Ziemassvētki. Lai gan toreiz šos svētkus oficiāli svinēt nedrīkstēja, Zojai Sevastjanovai tas vienmēr bijis īpašs laiks. Sanktpēterburgas brauciena laikā daktere vēlējusies saviem kolēģiem nopirkt eglīti un sarūpēt dāvanas, taču nācies saskarties ar vienu problēmu – latvieši un krievi Ziemassvētkus svin dažādos datumos. Nopirkt eglīti divas nedēļas pirms pareizticīgo Ziemassvētkiem nav bijis iespējams. Tādēļ Martai Vernerei un Ringoldam Čakstem tikušas tikai dāvanas, savukārt uz pareizticīgo Ziemassvētkiem Zoja Sevastjanova no kolēģiem saņēmusi gan eglīti, gan dāvanas.

Vēlāk, jau strādājot par vadītāju Infekcijas slimību nodaļā, kas atbilda slēgta tipa iestādei, visus padomju gadus Ziemassvētkos allaž tikusi dedzināta eglīte.

Arī tā ir nianse, ar ko Liepājas „vecās” slimnīcas 10.nodaļa atšķīrās no visām pārējām.

Daudz koridoru, korpusu un žogu, bet sirds – viena
Par pilsētas „veco” slimnīcu un tajā nostrādātajiem gadiem daktere Zoja Sevastjanova atcerējās un citiem stāstīja tikai to labāko.

"Esmu no sirds laimīga, ka kopā varēju strādāt ar tādiem korifejiem kā Fricis Nikolajs Zandbergs, Maksims Ziks, Emīlija Cena, Helmuts Klēšmits, Marta Vernere. Mēs dzīvojām draudzīgi, jutāmies kā viena ģimene.

„Vecajai” slimnīcai bija daudz koridoru, korpusu un žogu, bet sirds – viena. Ja bija kāda problēma vai nepatikšanas, visi sanācām kopā un izrunājāmies.
Jaunajiem, kuri atbrauca uz slimnīcu strādāt, mēs palīdzējām un viņus visādi centāmies atbalstīt,” kādā sarunā atklāja ārste. „Jāatzīst, „vecās” slimnīcas likvidēšanu ļoti pārdzīvoju!”

Zoja Sevastjanova labi sapratās ar visiem kolēģiem, taču ar ķirurgu Maksimu Ziku viņai izveidojās īpašas attiecības. „Ziks vispār bija huligāns, un huligānismu esmu mācījusies no viņa!” atcerējās daktere.

Ja Ziks kaut ko „ieņēma galvā”, tad varēja dziedāt vai raudāt, bet viņš tik un tā darīja savu, ne ar ko īpaši nerēķinoties. Vienreiz par savu pārdrošību ķirurgam gan nācies dārgi samaksāt.

Ejot apgaitās Infekcijas slimību nodaļā, viņam bijis paradums ar pirkstiem pieskarties mutei, kā citi to dara, pāršķirot grāmatai lapas. Zoja Sevastjanova kolēģim vairākkārt aizrādījusi, lai tā nedara, lai pirkstus slauka dvielītī, taču viņš to nav ņēmis vērā. Rezultātā ķirurgs smagi saslimis ar tīfu un nonācis Zojas Sevastjanovas aprūpē.

Paklausot kolēģa nemitīgajiem lūgumiem, viņa Ziku uz pāris dienām palaidusi mājās sagaidīt gadumiju, taču pēc tam viņu ar steigu vajadzējis vest atpakaļ uz slimnīcu.

"Toreiz pat no Rīgas izsaucām brigādi, lai Ziku pārvestu uz galvaspilsētas klīniku – tik nopietni tas bija. Ko viņš tur mājās sadarīja, nekādi netieku gudra.”

Labais eņģelis trūkuma skartajiem
Neilgi pēc jaunās tūkstošgades sagaidīšanas daktere Zoja Sevastjanova devās pensijā.

Pēc Liepājas „vecās” slimnīcas likvidācijas viņa vēl pāris gadus nostrādāja Vides veselības centra vakcināciju kabinetā. Arī šīs darbiņš mediķei sagādāja prieku, īpaši jau kontaktēšanās ar cilvēkiem. Aizvadīts daudz jautru brīžu gan ar centra galveno ārstu Eduardu Jasinski, gan nākamo vadītāju – ārsti Ingrīdu Kužnieci.

Dažos Vides veselības centrā nostrādātajos gados ārstei Zojai Sevastjanovai īpaši bieži nācās strādāt ar slimniekiem, kurus dziļi bija skārusi nabadzība.
Piemēram, kad, apskatot asinsainas rezultātus, ārste konstatējusi, ka slimnieka asinīs tikpat kā nav cukura, pati no savas kabatas iedevusi naudiņu, lai nopērk šokolādes tāfelīti vai kādu citu saldumu.

Bijuši arī tādi slimnieki, kuri nemaz nav zinājuši, ka pret difteriju var vakcinēties bez maksas. „Es cilvēkam jautāju: „Vai jūs pret difteriju esat potēts?”, un viņš man atbild, ka neesot gan. Jautāju tālāk: „Bet vai jūs zināt, ka tas ir par velti?” Nē, arī to viņš nav zinājis, bet kad uzzināja, tad gan bija priecīgs.”

Priecīga bijusi arī pati Zoja Sevastjanova, ka vismaz kādu cilvēku no šīs slimības izdevies pasargāt.

Aktīvās darba gaitas beidzot, daktere vecumdienas pavadīja savā dzīvoklītī Saules ielā. Kādreiz brīvajā laikā viņai ļoti paticis pastaigāties pa mežu un rudeņos sēņot – viņai pat bija zināmas daudzas labas sēņu vietas.

Taču mūža nogalē veselības stāvoklis diemžēl vairs neļāva doties uz mežu.

Dakterei visu mūžu ļoti paticis arī lasīt grāmatas. Kādā sarunā viņa atklāja, ka ļoti iecienījusi krievu rakstnieces Ludmilas Tretjakovas vēsturiskos romānus. Savukārt garajos rudens un ziemas vakaros kopā ar kādu draudzeni šad tad apmeklējusi labu teātra izrādi vai koncertu, jo bija liela klasiskās un simfoniskās mūzikas cienītāja.

Fakti no Zojas Sevastjanovas biogrāfijas
Dzimusi 1922. gada 4. martā Maskavā.

Liepājas slimnīcā sāka strādāt pēc Otrā pasaules kara galvenās ārstes Marijas Makovčikas vadībā. Slimnīcā praktizēja līdz tās likvidēšanai.

Bijusi pilsētas Veselības aizsardzības nodaļas vadītāja.

Strādājusi arī Vides veselības centra vakcināciju kabinetā.

Pelnītā atpūtā devusies 2001.gadā.

Kolēģu un slimnieku vidū Zoja Sevastjanova ieguva stingras, prasīgas, pedantiskas ārstes slavu, taču ikviens, kuram bija laime viņu pazīt, atzīs, ka dakterei piemita labestība, cilvēkmīlestība visaugstākajā pakāpē un laba humora izjūta.

Ar laikrakstu starpniecību regulāri informējusi Liepājas iedzīvotājus, kā izsargāties no dažādām bīstamām infekcijas slimībām.

Mirusi 2009.gada 25.februārī, apbedīta Liepājas Centrālkapos.

© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.