Gatavojot publikāciju par Liepājas poļiem un to izcilākajām, Liepājā skolotajām personībām, atcerējos visai nesenu, paša piedzīvotu un pirmajā mirklī gandrīz neticamu stāstu.

Liepājas poļu biedrība (Polsko-Katolickiego Tow. Dobroczynnošcei w Lipawie) tika likvidēta, pamatojoties uz okupētās Latvijas iekšlietu ministra Viļa Lāča pavēli 1940. gada 16. augustā. Par likvidācijas komisijas priekšsēdētāju iecēla kādu Miķeli Makrižicki. Tā paša gada beigās bijušās poļu biedrības telpas aizņēma sarkanās armijas Baltijas sevišķā kara apgabala militārā dzelzceļa administrācija. Daļa no aptuveni 8 tūkstošu lielā poļu bibliotēkas krājuma aizveda uz izgāztuvi vai izvazāja.

1986. gada vēls rudens. Liepājas pilsētas Izpildu komitejas Jaunliepājas namu pārvaldes apsaimniekotajā Rīgas ielas 44. nama pirmā stāva dzīvoklī nomirusi īrniece. Vientuļā īrniece, pensionētā bijusī Liepājas tramvaja vadītāja pēdējos gados tur mitusi, tā sacīt – ar putniem galvā, bija savu mitekli līdz tādai pakāpei pievilkusi ar lupatām, atkritumiem, salauztām mēbelēm, pat tuvējās kulinārijas tukšās marmelādes bundžas, ka kundzes guļamtelpai atlika vien aptuveni 60 centimetru sprauga pie griestiem.

Dzīvokli atbrīvojot no visas šīs "mantības", pārvaldnieces Ilgas Štobes atsūtītie vīri jutās kā pilsētas "arheologi". Zem augšpusē esošā atkritumu slāņa atklājās pirmskara laika bagātības – skaisti trauki, rūpīgi salocīti, laika gaitā sadzeltējuši galdauti, sarūsējuši rakstāmpiederumi un kancelejas priekšmeti, pat rakstāmmašīna, "Līvas" velosipēds un bērna vāģīši. Bet kādā stūrī – vairāki kubikmetri ar grāmatām! Uzlūkojot tās, tapa skaidrs, ka te atrodas maza daļa no bijušās poļu biedrības Baseina ielā 8 bibliotēkas.

Atkritumus izvāca, citu mantību pievāca ļaudis, kam šķita, ka "gan jau noderēs", bet mazu daļu no grāmatām divos koferos man izdevās izvākt – uz savu malkas šķūnīti.

Deviņdesmito gadu sākumā abu koferu saturu atdāvināju nupat kā atjaunotajai Liepājas poļu biedrībai.

Taču vēl stāsts nav galā – izrādās, ka 1940. gadā par poļu biedrības bibliotēkas pārzini darbojusies kāda poliete, par pani Zosju dēvēta Liepājas Ziepju fabrikas "Olm" strādniece. Savu iespēju robežās viņa arī uz Rīgas ielas 44. māju pārvedusi bibliotēkas grāmatas. Piecdesmito gadu beigās panes Zosjas istabā kā apakšīrniece no Skrundas pierakstīta kāda, iespējams, Janīna vai Jana Pūpols, viena no bijušajām poļu laukstrādniecēm*. Pūpola turpinājusi mitināties dzīvoklī arī pēc panes Zosjas nāves. Kopš sešdesmito gadu vidus bijusi tramvaja vadītāju. Abas ar dzīvokļa saimnieci sarunājušās poliski un bieži viena otru uzrunājušas izsmalcinātajā šļahtas** manierē. Pēc panes Zosjas nāves tramvajniece kaimiņiem bieži esot stāstījusi par to, ka "poļi viņai nepiedos, ka to manta nav nosargāta". Tikai tad, pēc Pūpolas nāves, tapa skaidrs, par kādu nepiedošanu bija šis skumjais stāsts.

Kopā ar grāmatām atradu šo Rīgas ielas pagalma dubļos iemīto fotogrāfiju – bijušās poļu laukstrādnieces no Skrundas portretu, datētu ar 1950. gada 30.janvāri un ar kādam zīmīgu novēlējumu:

"Sāpes, ja tās Tevim lemtas
Nerādi citiem, bet smej!
Tikai paklusu sirdī
Dziļas asaras lej!"

*1938. gada 29. oktobrī Latvijas un Polijas Republiku valdības noslēdza līgumu par 40 tūkstošu poļu izcelsmes viesstrādnieku (dēvēti arī par laukstrādniekiem) ievešanu un nodarbināšanu Latvijas lauksaimniecībā. Līdz 1940. gada Latvijas okupācijai šajā statusā Latvijas Republikā skaitījās 26 tūkstoši poļu un lietuviešu.   

**Šļahta (pol. szlachta, no vāc. Geschlecht, "dzimta", kas nāk no senaugšvācu slëht  – "tiešs, taisns") – zemākās bruņniecības kārtas, muižniecības vairākuma apzīmējums Polijā, Lietuvā un Čehijā.