Viena no 59 vēsturiski lielākajām Liepājas fabrikām ar daudziem tajās nodarbinātajiem ir bijusī Kartonāžas un spodrpapīra fabrika, tagad "Liepājas papīrs". Pirmais tās īpašnieks bija Vācijas pilsonis Viktors Šmits, kam 1896. gadā Jaunajā tirgū, tagad Rožu laukumā, darbību uzsāka kartona šķirņu rakstāmpapīra un fibras* darbnīca ar 15 strādniekiem.  

Nākamajā gadā Šmits, nopircis no pilsētas tai piederošo zemi Vecās Jūrmalas ielā 20, un Krievijas Donas bankā saņēmis gadrīz miljonu rubļu kredīta, sāka būvēt lielus sarkano ķieģelu korpusus. Tā pilsētas dienvidu nomalē izauga fabrika, kas darbojas vēl šobrīd, – tagadējais "Liepājas papīrs".  Kā toreiz latviešu avīzēs rakstīja –

"fabrikas skurstenim esot bijusi tik liela gaisa vilkme, ka no pieauguša vīra galvas cepuri it lēti ierāva debešos pie Liepājas vārnām".

Paplašinot ražošanu, 1899. gadā fabrikas galvenajam korpusam uzbūvēja trešo stāvu un uzstādīja vēl vienu 20 zirgspēku tvaika mašīnu. Fabrikā tajā laikā strādāja 90 "abu dzimumu strādnieki".

Tās produkcija dažādojās – celulozi un gatavu kartona masu ieveda no krievu Somijas un Karēlijas, bet krāsu materiālu – no Vācijas. 1899. gadā Labragā, pie Rīvas upes ietekas jūrā, barons Roberts Bredrihs (1906. gadā bēdīgi slavenais latviešu bende) bija uzcēlis kartona fabriku, kuras lēto produkciju līdz pat karam vairumā pirka Liepāja. Fabrikas produktiem bija ļoti liels pieprasījums – nekas neparasts, ja Orienburgas vai Ņižņijnovgorodas lielās alus darītavas fabrikai pasūtīja tipogrāfiju spodrpapīru. Meijera tipogrāfijā (tagad A. Pumpura ielā) to apdrukāja ar krievu alus, degvīna vai tradicionālo spirta uzliju šķirņu etiķetēm. Tie bija lieli pasūtījumi un mūsu muzeja fondos saglabājušies skaisti etiķešu paraugu albūmi.

1900. gadā uz modernām vācu iekārtām atsevišķā nodaļā sāka foto atklātņu (pastkaršu) izlaišanu. Par ļoti pieprasītu modes preci kļuva litogrāfijas nodaļā izlaistie biezkartona rāmīši fotogrāfijām. Nelielos daudzumos tika ražoti arī krāšņu vinjetu izcakoti fotogrāfiju albūmi.

Šajā gadā fabrikai sākās jauns darbības pavērsiens. Viktora Šmita īpašumā ienāca čehu rūpnieks Juzefs (citur Jāzeps) Pokornijs un 1903. gadā kļuva par fabrikas kapitāla vienīgo īpašnieku. Tajā laikā fabrika saucās: "J. Pokornija Liepājas spodrpapīra (glancpapīra), kartona un fotokaršu fabrika".

Foto no liepajaspapirs.lv.

Lai gan attiecības ar strādājošiem visumā bija labas, 1905.-1906.  gada nemieru laikā streika komitejas panāca, ka palielināja strādnieku un mākslinieku algas, samazināja darba laiku no 11 uz 9 stundām un ieviesa vienas nedēļas apmaksātu atvaļinājumu gadā.

Fabrikā nodarbināti bija vidēji 86 strādnieki, darbojās 65 dažādas mašīnas un iekārtas. Krievijas-Japānas karš bija krīzes laiks fabrikas īpašniekam. Sadārdzinājās dzelzceļa pārvadājumu tarifi, pieauga izejvielu izmaksas, un bija jāpaceļ galaprodukcijas cena. Tobrīd daudzi pasūtītītāji fabrikai palika parādā un daži pat līdz I Pasaules karam nebija norēķinājušies par pasūtīto. Ļoti bieži vietējās avīzēs bija izsludināti "torgi" par nepmaksātās produkcijas pārdošanu mazāksolīšanā. Piemēram, 1907. gadā Tiflisas (tagad Tbilisi, Gruzijā) fotogrāfa pasūtījumu – fotoattēlu pamatnes ar Kazbeka kontūru pārdeva uz svara par 90 kapeikām mārciņā... krāsns iekuriem.

Juzefa Pokornija uzņēmumi darbojās arī citās Krievijas impērijas pilsētās – Odesā, Varšavā un Maskavā. 1909. gadā Maskavā darbu par vienkāšu jaunāko komiju uzsāka enerģisks jauneklis no Sniķeres-Ukru pagasta (tagad Dobeles novads) Frīdrihs Tumševics,

"kam esot kļuvis garlaicīgi lauku klusumā".

Pokornijs savā Maskavas uzņēmumā nupat bija uzsācis uz stikla pamatnēm uzklātu gaismas jūtīgu fotoplašu ražošanu, un latvietis Fricis Tumševics kļuva par fotoplašu ražošanas laboratorijas vadītāju.

1914. gadā laboratorija sāka izlaist patentētas fotoplates ar zīmolu "Iris", kas lētuma un foto attēlu negatīvu kvalitātes dēļ spēja izkonkurēt vāciešu un krievu bromsudraba un kolodija smalkgrauda produkciju.

Friča Tumševica materiālā rocība bija ievērojama, taču arī liela patrioskas latvietības apziņa. 1916. gadā Maskavas latviešu biedrība viņu ievēlēja par priekšnieku. Fricis Tumševics savu laiku un naudu veltīja latviešu kara bēgļu piederīgo adresu apzināšanai, viņu sociālajai apgādei un lielpilsētas latviešu kopāsaturēšanai. Tumševics bija nopircis Maskavas ārpilsētas muižiņu "Stepanovka", kur iekārtojis tautiešu lauku atpūtas vietu un dārzkopības kooperatīvu latviešu bērniem. Te nav lieki piebilst, ka 1920. gadā
boļševiki šo iekopto saimniecību konfiscēja un tajā ierīkoja "boļševisma kustības veterānu ar garīgām galvas vainām" komūnu.

Redzēdams, ka pret fotoplašu laboratoriju un foto piederumu veikalu jaunā vara savelk arvien ciešāku smacējošu cilpu, Fricis Tumševics izmanto gandrīz neticamu, bet tobrīd reāli piemērojamu, boļševiku dzīves realitātes spraugu jeb "bardaku" – pierunājot un ar kukuļiem nostiprinātu atļauju pa dzelzceļu uz Latviju nosūtīt fotoplašu ražošanas iekārtas it kā, lai piedalītos izsludinātajā 1923. gada Baltās Latvijas  rūpniecības izstādē Rīgā ar Padomju Krievijas ražojumu paviljonu.       

1922. gada nogalē Friča Tumševica fotoplates jau tiek ražotas sava 1914. gadā Odesā mirušā patrona Pokornija fabrikā Liepājā, kas formāli pārgājusi dēla Nikolaja Pokornija pārvaldībā. Fotoplašu "Iris" ražošanas jauda līdz 1927. gadam sasniedza līdz pieciem tūkstošiem dubulteksemplāru dienā, un ilgus gadus veiksmīgi konkurēja ar "Agfa" un "Baltā" zīmoliem un vietējā fotogrāfa Leibovica laboratorijas fotoplašu produktiem.

Fricis Tumševics (arī Tomaševics) ikdienas enerģiju veltīja ne tikai savam maizes darbam, bet arī līdzdalībai Liepājas sabiedrības dzīvē. Viņš bija Zemnieku Savienības Liepājas nodaļas valdes loceklis, Rūpnieku un tigotāju, Amatnieku, Fotogrāfu un Liepājas ezera burātāju un ledusjahtu biedrību valdēs. Tumševica piemiņai veltītajā nekrologā lasāmas rindas: "Nav daudz mums Liepājā tik pašuzupurējošu darbinieku

un no to pašu vidus mazumiņa nepielūdzamā likteņa roka ir izrāvusi nenogurdināmo Frici Tumševicu".

1927. gada 28. novembrī pāri tūkstotim liepājnieku no Annas baznīcas pēdējā gaitā izvadīja Frici Tumševicu, sērās dekorētā dzelzceļa vagonā līdz Bēnes stacijai un tālāk uz dzimto pusi, Sniķeres pagasta Kukuru kapsētu.

1928. gada pavasarī fotoplašu ražošanas ietaises un ķīmijas laboratoriju nopirka Liepājas inženieris Jūlijs Vēzis, reģistrējot to uz sievas Elzas Vēzis vārda. "Iris" zīmols nu iemājoja Riepu ielā 10 un Vēža veikaliņā Riepu ielā 6.

Bet – ak, vai! 1933. gada 3. novembra naktī pilsētas debesis pie Bārenbušas kapiem iekrāsojas baisi sarkanas – dega Elzas Vēzis fabrika, uguns karstums izkausēja negatīvu stiklu žāvētavu un aprija laboratorijas ķīmiju. Cieta arī Egliena konfekšu fabrika un ne tikai – ap pusotru tūkstoti ziņkārīgo pūlis paralizēja ugusdzēsēju darbu, bet

vairākiem desmitiem degošās atlūzas trāpīja vārīgās vietās un dažiem pažarnieku ratu smagie riteņi grūti saskādēja kāju pēdas.

Elzas Vēzis "Iris" pēc ugunsposta vairs neatguvās, kaut nelielā apjomā turpināja darbu savā veikaliņā un piedzīvoja vēl dažus ugusnspostus.  

Fricis Tumševics bija arī namīpašnieks savai ģimenes mājvietai Tiklo ielā 17/Apšu ielā 22, tagad Eduarda Veidenbauma iela, un īpašumiem Brīvības ielā 50, Ūdens ielā 3, Raiņa ielā 45.

Tumševicam, junioram, līdz īpašumu nacionalizācijai 1941. gada janvārī Tiklo ielā 17 piederēja vieglā transporta firma ar slavenajām pilsētas svētdienu izbraukuma droškām un kučieri melni spodrā misiņpogu frakā, kam pātagas vietā madolīna, ģitāra vai perlamutrspīdīgs akardeons.                 

*Fibra – materiāls no biezas celulozes, piesūcināts ar cinka hlorīdu. Izmantots kartonāžas produktu ražošanā, piemēram, ceļojumu koferiem.