Vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš atskatās uz nesenās pagātnes – 1945. gada vasaras – notikumiem netālu no Liepājas, pie Liepājas–Glūdas dzelzceļa atzara esošajā Padones stacijā.

Nupat eiropieši ar bažām pārspriež draudīgo un līdz šim vāji ietekmējamo bēgļu straumi no pāri Vidusjūrai esošās Ziemeļāfrikas. Taču, raugoties nesenā pagātnē, kaut ko tādu, padomju okupantu atbalstītu, pirms 70. gadiem, 1945. gada vasarā, piedzīvoja Liepāja.

Pēc vācu armijas kapitulācijas vēl nebija nogūluši pēdējo karagūstekņu kolonu saceltie lielceļu putekļi, kad pa šā tā salabotā Rīgas dzelzceļa maģistrāli pilsētu pārpludināja tā saukto pauninieku vai maišelnieku tūkstoši.

Visai drīz iebraucējus sāka saukt arī par "plīša desantu", laikam tādēļ, ka viens otrs no atbraucējiem bijis tērpies vēl pirmskara padomju tekstilrūpniecības sasnieguma – plīša – goda kārtā. Kara gados pilsēta bija zaudējusi vairāk nekā trešdaļu iedzīvotāju, tikpat daudz bija sagrauts māju. Loģiski, ka iebraucējiem no "plašās dzimtenes" pat pēc vietējo sablīvēšanas (уплотнение) mitekļu trūka, tādēļ visai ikdienišķa parādība vēl vismaz divus gadus pēc kara bija padomju migrantu dzīvošana vēsturiskajās Liepājas patriciešu ģimeņu, piemēram, pilsētas galvas Kārļa Uliha, kapličās Liepājas kapsētās. Protams, vispirms izmetot no turienes "visādu buržuju" pīšļus.

Kara posts ar hronisku badu, kolhoznieku beztiesību un vergu darbu vēl pēc kara laika likumiem bija radījis teiksmu par Kurzemi kā maizes pārpilnības zemi. Uz šejieni plūda ļaudis, izmantojot visizmisīgāko iespēju iekļūt vilcienā, jo civilo pasažieru transportā vēl ilgāku laiku valdīja bardaks un bandīti. Tad nu tāda ieceļotāju ģimene, caurām kabatām un ar nožēlojamām mantu paunām rokās Rīgas, Jelgavas vai Dobeles stacijā centās sturmēt vagonus, bet, kam nepaveicās, – nokļūt vismaz uz vagona jumta. Tur, nakts tumsā, stundām turoties pie ventilācijas atverēm un smokot lokomotīves dūmos, viņi centās noturēties un sasniegts "laimes zemi" Liepāju. Taču šie cilvēki nenojauta, ka nabagus sagaida kas drausmīgāks par pēdējā krekla atņemšanu vai brutālu miliču patvaļu!

Tā bija netālu no Liepājas vēl Brīvvalsts laikā izbūvētā Padones stacijas betona pārbrauktuve, kuras arka tikai par 40 centimetriem bija augstāka par vagona jumtu. Tad nu viadukts no pilnā gaitā ejošā ešelona kā negaidīts un nežēlīgs grābeklis noslaucīja visus, kas snauduļoja uz vagonu jumtiem.

Kāds jau tika cauri sveikā, taču vairumā gadījumu rītos stacijas priekšniekam un vietējam milicijas pilnvarotajam nācās parakstīt aktu par neatpazītu, bieži sakropļotu līķu atrašanu dzelzceļa stigas malā. Tā viņus, nezināmus, arī apraka pa labi aiz bijušās, tagad nu jau drupu kaudzē esošās vienstāva stacijas ēkas.

Pirms laba laika runājot ar šo notikumu aculiecinieku, durbenieku Jēkabu Dolmani, viņš minēja, ka pārbrauktuve varētu būt bijusi liktenīga 11 līdz 18 upuriem.

Pats dzelzceļa viadukts celts pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados un ir viens no Latvijas dzelzceļa tīkla tehnikas vēstures pieminekļiem. Būtu tikai apsveicami, ja Durbes novada tūrisma entuziasti šo pieminekli apzīmētu ar interesantu atpazīstamības zīmi un humāni, ja ar to atgādinātu par pirms septiņdesmit gadiem te notikušo traģēdiju.