Pēc  Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, Liepājā šodien vārda dienu svin 30 Solveigas un neviena Ilgona.

Šodien vārda dienā sveicam Liepājas tiesas tulku Solveigu Pelnēnu.

Kā jūs izvēle nosliecās par labu tulka profesijai?
Par tulku gribēju kļūt jau vidusskolā, kad jutu, ka labi padodas angļu valoda, bet pamatā jau man bija cita izvēle. 25 gadus strādāju Liepājas mašīnbūves rūpnīcā, līdz laikam, kad visa rūpniecība Latvijā sāk jukt un brukt un spējīgākie rāva driskas uz katru pusi. Iznākušais Valodu likums arī darīja savu – daudzi palika bez darba, aizbrauca, bet es kļuvu rūpnīcas administrācijai vajadzīga kā tulks, jo līdz šim visa dokumentācija bija krievu valodā, visa grāmatvedība un ražošana, līdz pat sīkākās skrūvītes nosaukumam. Visu to, kā arī instrukcijas, vajadzēja  tulkot latviski un domāt, ka tikpat ātri krievi sāks runāt latviski. Man darba bija pilnas rokas, bet algu mēnešiem nemaksāja. Zinot kas par lietu, es vienā jaukā dienā neizturēju un aizgāju, bet pēc gada jau atrados bezdarbnieku rindās. Cik tas ir smagi, nožēlojami un beztiesiski, es pilnībā izjutu uz savas ādas. Beigu beigās es biju tāds cilvēks, kas bez algota darba astoņu stundu garumā jūtos lieka un nevajadzīga vispār. Cik ļoti es saprotu tos, kas aizbrauc vergot svešās zemēs un nepaliek te par grašiem dzīvību vilkt un katru dienu tikt pazemotiem ar jauniem nodokļiem un tarifiem!

Beidzot man paveicās un es varēju strādāt par tulku Liepājas pilsētas tiesā. Sākums nebija vienkāršs. Tiesas tulka darbs  nav rakstīt tulkojumus, kaut tādi arī ir, bet tulkot  tiesas sēdes darbu tās dalībniekiem un novadīt līdz krievvalodīgo dalībnieku saprašanai, ko tieši domā tiesnesis, prokurors, advokāts. Kāds ir jautājums, ko liecina liecinieki, kādus jautājumus viņiem uzdod un ko atbild. Vārdi sakot – viss, kas notiek tiesas zālē kā filmā subtitri tiek atspoguļots tiesas tulka runās, pie kam ātri! Man vēl bija bail, ka kāds bandīts nepaņem par ķīlnieci, pieliekot nazi pie rīkles tiesas sēdes laikā, jo es viņiem stāvu vistuvāk!

Var arī aplipt ar slimībām un vēl nez ko, jo jāsēž blakus atbildētājiem vai tiesājamajiem, kas slimo, ir bezpajumtnieki vai dzīvo pusnodegušos graustos no kurienes tos tāpat grib likt ārā. Tas satrauca, bet nu jau esmu pieradusi – tulkoju un cenšos neiedziļināties.

Darbs kā tāds man patīk un es to daru labprāt un man pat šķiet , ka te ir arī kaut kas no aktiera, bet vēl svarīgs ir kolektīvs. Kad atnācu strādāt uz tiesu, biju pārsteigta, cik labi ļaudis man visapkārt! Ar gadiem sapratu, cik liela atbildība gulstas uz katru tiesnesi, jo jālemj par cilvēka likteni – tā vai citādi. Un esmu pārliecinājusies – kur lieta grozās pa izlemšanu, tur vienmēr mani pārsteidz  lēmumi. Dažreiz varbūt varētu arī citādāk, taču visam pamatā ir likums, un tur nu neko nevar darīt. Ļoti grūts ir tiesneša darbs, bet ne mazāk smags ir sekretāra un palīga darbs. Bet visinteresantākais tiesas darbā ir tas, ka viss funkcionē neatkarīgi ne no kā, viss iet savu gaitu, laicīgi un korekti, kā labs Šveices pulkstenis. Visa finišs, tā teikt ir kanceleja, kur nonāk gatavā produkcija. Un visi ir laipni un atsaucīgi. Man tiešām ir paveicies, ka strādāju tādā kolektīvā!

Par ko vēlējāties kļūt bērnībā?
Pašā bērnībā gribēju kļūt par slaucēju, jo pie opapa laukos visām slaucējām bija skaistas, raibas zīda kleitas, uz klubu ejot! Tad nāca kārta skolotājas, ārsta un pat izmeklētāja amatam, kad noskatījos pirmo spiegu filmu. Bet jau no 4. klases, kad sāku darboties dramatiskajos pulciņos un daiļlasītāju konkursos, mani interesēja aktiera darbs. Es ne tikai kolekcionēju aktieru fotogrāfijas un avīžu izgriezumus par viņiem, filmām, dzīvesstāstiem, bet pati spēlēju  Pionieru nama dramatiskajā kolektīvā un arī skolā. Biju pārliecināta par savu izvēli un sevišķi nepiestrādāju pie eksaktām zinībām, jo domāju – man to nevajadzēs, bet   iznāca citādi. Apprecējos ātri, aizbraucu vīram līdz uz Ziemeļiem. Tur strādāju par kluba vadītāju un vēlreiz atgriezos pie teātra – gribēju stāties Ščukinā Maskavā. Pēdējā brīdī pārliecināju sevi, ka vēl neesmu tam gatava, un atkal jauki pavadīju  brīvdienas Maskavā. Ar dzīvošanu nebija problēmu – man tur dzīvoja tante ar ģimeni.

Kā mēdzat sevi palutināt?
Palutināt sevi – tādu teicienu nelietoju vispār. Viss, ko es daru savā labā, ir pareizi, lietderīgi un nepieciešami – pat ja tur ietilpst kādi sīkumi, ko citi nebūtu atļāvušies. Es  varbūt palutinu sevi, savu dvēseli, kad atļaujos izdot lielāku summu par teātra vai koncerta biļetēm. Eju uz teātri, koncertiem vismaz reizi mēnesī – uzskatu, ka tas ir nepieciešami. Tāpat, ja aizeju pie kosmetologa – tad tas ir vajadzīgs. Esmu bērnus izaudzinājusi, mazbērni arī lieli – vecākajai Annai, kas tagad dzīvo Anglijā, ir 23 gadi, bet jaunākajam – jau 11 gadi. Tātad, tie jau arī nav vairs lutināmie, jo paši zina, ko grib un ar ko novest vecākus izmisumā. Man ir pieci mazbērni un trīs bērni un varu tagad sev ko vairāk atļauties! Bet, ja jautā vienkārši, ko man patīk darīt, tad teikšu, ka patīk nedarīt neko un stundām gulēt jūrmalā, saulītē. No bērnu dienām esmu radusi ilgi būt jūrmalā, jo toreiz dzīvoju Dzintara ielā.

Ar ko aizraujaties brīvajā laikā?
Brīvajā laikā vairs neaizraujos, bet cenšos paspēt. Vidusskolas pēdējā klasē  aizrāvos ar jāšanas sportu. Tik ļoti aizrāvos, ka vienu laiku biju ar mieru kaut vai strādāt par zirgkopēju, lai tikai būtu tuvāk zirgiem. Visi, kas toreiz trenējāmies, tur pavadījām savu brīvo laiku un darījām to, ko tādā saimniecībā vajadzēja. Pat burkānus audzējām, lai zirgiem būru gards kumosiņš, maizi nesām un cukuru, kad bija švakāk ar barību! Kad nebija auzu, bet citi graudi, atceros, staļļa augšā, „Saulesdruvās”, kur toreiz bija Jaunatnes sporta skolas jāšanas sporta sekcija, atradām  maltuvi un vienu no Lieldienu dienām, 10.aprīli, pavadījām maļot zirgiem graudus. Aizrāvos ar Atmodas laiku, Vides aizsardzības klubu, Tautas fronti. Taču, kad redzēju, ka daudzi to visu „jezgu” izmanto kā kāpsli, lai „uzlēktu zirgā” un rastu apmierinājumu savai godkārei un bieži vien arī savai kabatai, jutos vīlusies. Bet pēc „Bankas Baltija” notikumiem, man vairs nav nekādu emociju par to. Manu laiku aizņem  vairāk jau TV pārraides – sports, koncerti, humora raidījumi, detektīvi.

Kāds ir jūsu mīļākais ēdiens? Varbūt  jums ir kāds "firmas ēdiens"?
Mīļākais ēdiens ilgus gadus bija dzērveņu  uzpūtenis, kā agrāk teica – debesmannā. Tad man Vācijā iemācīja garšīgu gulaša zupu vārīt. Vēl no vienas ukrainietes apguvu, kā pareizi jāvāra borščs.  Kā jau teicu – man ir liela ģimene. Vīra un manā dzimšanas dienā gatavoju svētku pusdienas. Tad pagatavoju ko tādu, ko neēdam ikdienā. Jāņus tradicionāli svinam pie mums dārziņā. Mans „firmas ēdiens” ir marinētas sēnītes.

Ar kādām iecerēm, apņemšanās vēlaties iesākt 2013. gadu?
Nu ko varu teikt par to, ko  nezina neviens – nākotni. Neticu nevienam ekstrasensam, pareģiem, jo esmu kristīgs cilvēks – vēl jo mazāk tagad nevar ticēt sinoptiķiem! Man gribētos, lai uz zemes valda miers, lai neviens nekur ar ieročiem rokās nelien nogalināt  citus, tai skaitā mazus bērnus! Lai neviens nesūta miera uzturētājus, kas paši no bailēm sastrādā tādas ziepes! Vēlētos, lai cilvēki vairāk mīl viens otru, sevišķi savus bērnus! Tāpēc es nevaru neko teikt par sevi, par apņemšanos no jaunā gada darīt vai nedarīt to vai šo! Varbūt iemācīties adīt, iet nūjot, iemācīties kādu svešvalodu? Dzīvosim – redzēsim.

Jūsu novēlējums visiem šajā svētku laikā!
Gods ir Dievam,
Miers virs zemes,
Un cilvēkiem labs prāts!
Kristus dzimis,
Ienaids rimis,
Nāc pie viņa, nu, nāc!
Un viss būs labi!