Kā liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas dati, šodien Liepājā vārda dienu svin 45 Renātes, 4 Mudrītes un 2 Modrītes.
 

Vārdadienā sveicam topošo pedagoģi Renāti Feldmani.

Pastāsti kas tu esi un ar ko nodarbojies!
Par sevi pastāstīt ir gandrīz neiespējami, tomēr var teikt, ka esmu tipiska Renāte – sievišķīga cīnītāja, bezgala milzīga dabas, dzīvnieku un cilvēku mīlētāja, mātišķa un nekad, nekad, nekad nelaimīga. Tas arī ir iemesls tam, kāpēc šobrīd ar visu sirdi un dvēseli nododos  pedagoģijas studijām Liepājas Universitātē. Patiesību sakot, šis process man ir ļāvis apzināt to, kas esmu un dienu no dienas arvien vairāk pārliecina, ka eju pa pareizo ceļu – darboties ar jauniešiem, dot milzīgo artavu dzīvesziņas, spēka un gaismas, kas manī mājo. Tas arī ir galvenais, ar ko nodarbojos – rodu un dodu iespēju cilvēkiem būt laimīgiem, gaidītiem un mīlētiem – domāju, ka to vairāk vai mazāk dara ikviens no mums.  Visā visumā esmu neticami laimīgs un dzīvi mīlošs cilvēks!

Kā savā dzīvē nokļuvi līdz pedagoģijai un Liepājas Universitātei?
Ceļš līdz Liepājai bija tipisks jauniešu variants – pabeidzu savu tik skaisto Rāvas pamatskolu un bij` jādomā kurp doties tālāk. Virziens Liepāja bija skaidrāks par skaidru, tikai kur tieši nebija ne jausmas.

Sākumā dominēja doma par Liepājas Mākslas un dizaina vidusskolu, tomēr Visumam ienāca prātā izspēlēt jokus, kas negaidīti novirzīja mani no šī plāna un izvēle krita par labu DALP 5. vidusskolai. Tagad, esot jau divus gadus prom no šīs skolas un pārcilājot atmiņas, emocijas un sajūtas, ko tur piedzīvoju vidusskolas gados, saprotu, ka tas bija likteņa pirksts, ka tur nonācu, jo vidusskolā satiku savu lielāko dzīves skolotāju Marinu Šķilvalti, kas uz visu mūžu manā atmiņa un apziņā iespiedīsies kā fantastiskākā, drosmīgākā, spēcīgākā un lieliskākā skolotāja. Esot katru dienu kopā ar viņu, allaž domāju, kur skolotājam ir tādas rezerves un spējas, lai dotu jauniešiem to, ko dod viņa, guvu izpratni par to kādam ir jābūt skolotājam un kā skolēnam jājūtas sadarbības rezultātā. Mūsu savstarpējās attiecības pārtapa tik cilvēciskās, sirsnīgās un saprotošās, ka apziņa par skolotājas misiju atnāca pie manis caur viņu, jo uzskatu, ka par pedagogu var strādāt cilvēks, kurš ir mierā ar sevi, ar pasauli, ir pašpietiekams, harizmātisks un enerģētiski spēcīgs, un, domājot par sevi, studējot otro gadu, ne mirkli neesmu šaubījusies, ka tas, ko daru, varētu būt aplams vai apšaubāms. Studējot pedagoģiju, manuprāt, cilvēks sevī attīsta un atklāj tik daudz pārpasaulīgu kvalitāšu, kas arī noved pie beznosacījuma gandarījuma, ka spēsi dot jaunajai paaudzei visu un vēl vairāk no tās prasītā.

Vidusskolas beigu posmā gan nedaudz svārstījos starp Liepāju un Rīgu, jo jutu aicinājumu arī studēt filosofiju Latvijas Universitātē, tomēr šajā duelī uzvarēja māju un piederības izjūta.

Kā tu domā, kāds ir mūsdienu pedagogu lielākais izaicinājums, ar ko nākas saskarties darbā ikdienu?
Par izaicinājumiem profesionālajā jomā, ja godīgi, īsti neesmu aizdomājusies, jo katra darbība ir sava veida izaicinājums, katra jauna elpa vai neiztīrīts tepiķis uzlūko mūs kā potenciālos izaicinājuma pieņēmējus. Protams, pastāv dažādi sociāli un emocionāli riski, kas pielāgojas atbilstoši sabiedrības progresijai, tomēr, kā saka mana jogas pasniedzēja : "Nekas nav nepārelpojams!". Ar tādu skatu arī raugos uz jebkuru saasināto situāciju, kas patiesībā nemaz nav tik melna kā to mēdz mālēt.

Par pedagoga lielāko strupceļu un iemeslu netikt galā ar jebkādu izaicinājumu var būt paštaisnums, vienaldzība un nekompetence. Varētu jau sākt spriest par vecākiem, izglītības sistēmu, audzināšanu ģimenē, bet vai tas ir tas. kas mums ir vajadzīgs? Nebūt. Mūsu kā pedagogu ceļš ved tieši iekšā šajā "kara laukā", lai mēs risinātu un palīdzētu problēmsituācijās, dotu jau minēto dzīvesziņu, ja kādu apstākļu dēļ tā iztrūkusi, mācītu un skolotu jauniešus nevis pēc savām metodēm, bet tām, ko pieprasa un sagaida skolēni, jo iznākums ir mūsu nākotne.

Ir tāds negants joks – ārstu neveiksmes aprok kapos, arhitektu – nolīdzina daba, skolotāju – staigā gadu desmitiem pa pasauli.

Rezumējot, lielākais izaicinājums ir dažādība kā skolēnu, tā vecāku un pedagogu pašu vidē.

Kas tevi uzmundrina un iedvesmo?
Viennozīmīgi, tās ir skaistās lietas, notikumi un sajūtas, kas ikdienas ir apkārt. Nav vajadzīgi īpaši notikumi, katra diena ir jaunas iedvesmas un uzmundrinājuma vērta, tomēr lielāku īpašo vērtību tām piešķir gados veci cilvēki, kas roku rokā dodas ikdienas pastaigās vai jaunās ģimenes, kas, smaidot un smejoties, ir laimīgi. Tas ļauj ticēt un zināt, ka pasaulē ir daudz vairāk patiesības un mīlestības nekā nojaušam.

Spēcīgi iedvesmo citu cilvēku panākumi, reizumis pat šķiet, ka par citu veiksmēm un sasniegumiem spēju pārdzīvot vēl vairāk kā par savējiem. Cik tas ir skaisti – no sirds priecāties un lepoties par kādu!

Milzīgu devu enerģijas man dod apziņa, ka kāds tic maniem mērķiem un spēkiem, lai arī esmu gana liela vientuļniece, atbalsts un uzmundrinājums no pašiem tuvākajiem ir tie resursi, kas mani var motivēt paveikt neiespējamo. Tāpēc bieži apmeklēju savu lielāko no mammām – neskartu dabu. Tā nekad nepieviļ, ir neglābjami skaista un cēla, nesalaužama diktatore, allaž cerības viesoša un pie sevis gaidoša.

Kas tev patīk rudenī un ziemā, kas vairs nav aiz kalniem?
Rudens mani atbaida savā būtībā (smejas). Vienīgais, ko tveru rudens laikā, ir dabas pārmaiņas, cik pakārtoti un secīgi viss norisinās, neskatoties uz apstākļiem, to cilvēkiem vajadzētu nedaudz apgūt.

Savukārt, ziemu mēdzu izbaudīt līdz mielēm. Nebūtu tik dikten auksti, mūžīgi varētu palikt sniegājos. Tīrība, miers, klusums, spožums, smiekli un dzīvesprieks man asociējas ar ziemas laiku, jo, kad daba devusies čučumuižā, man ir vislielākais spēks jauniem mērķiem, iecerēm, projektiem un sasniegumiem. Ziemai ir nedaudz tāda "refresh" opcija, manuprāt, tā cilvēku atbrīvo no sārņiem, negantiem ieradumiem, domām, darbībām, liek uz visu raudzīties gaišāk un skaidrāk.

Ko iesaki visiem šajos gadalaikos tvert un baudīt?
Rudenī cilvēkam, jebkuram laimīgajam, iesaku notvert to mirkli dažu minūšu ietvarā pirms saule pazūd aiz horizonta un iestājas krēsla. Šis dabas ritējuma mirklis sniedz tik daudz atbilžu uz vēl neuzdotiem jautājumiem. Dažkārt kā apburta naktīs varu lūkoties kā snieg milzīgās pārslas, tas ir tik maģiski...

Ziemā neizbaudīt sniegu, kalnus, slēpes, dēļus, slidas un kritienus ir grēka lieta! Tā kā esmu ziemas un sportu mīlošs cilvēks, rekomendēju visiem izbaudīt ziemas sporta veidus tepat mājās kamēr klimats mums to ļauj! Aizbildinājumiem par aukstumu nav vietas, jo azarts un degsme vienmēr silda!

Kas tev ir mīļš Liepājā?
Nešaubīgi, tā ir īstenības sajūta. Iespēja redzēt, ka apkārt tomēr mums zaļo un lapo tik daudz koki, kuplo ziedi, dzied putni, bango jūra un visu nelabo aizpūš vējš.

Par īpaši mīļu, sentimentālu un siltu vietu ir kļuvis posms no Pētertirgus līdz Jūrmalas parkam, dodoties lejup pa Rožu ielu, jo šķiet tur pilsēta elpo un jūt citādāk, tur skaņas ir tīrākas, balsis klusākas un ainava senāka.

Kas ir īpašs šajā pilsētā?
Liepājas īpašais īpašums slēpjas cilvēkos. Tik daudzējādi dažādajos. Piecu gadu laikā, kopš dzīvoju Liepājā, neesmu nonākusi divās vienādās situācijās, kas liecina, ka šīs pilsētas cilvēki ir pilni pārmaiņu, kustības un prieka. Teritoriāli mēs neesam liela pilsēta, bet tas cik daudz mēs spējam nest pasaulē... Liepājai ir tāds savaņģotājas gars, ikviens, kurš kaut reizi šeit iegriežas, vēlas atgriezties un nez` kādēļ jau saukt to par mājām, bet to, kas rada šo sajūtu ir katram pašam jāsajūt!

Kāda būtu Liepāja, ja tā būtu cilvēks?
Pirmā doma, kas man nedomājot ienāca prāta – tāda kā es (smejas)! Prieka un laimes pārpildīta, allaž kustībā un uz priekšu virzībā esoša, spontāna, tomēr apdomīga. Tā būtu ar tautas deju – gracioza un eleganta cauri dienām, mēnešiem un gadiem. Sievišķīga, mātišķa un cēlsirdīga. Viennozīmīgi, tā būtu vietējais psihologs ikvienam grūtsirdīgajam, tik plaša sirds tai būtu un jau ir. Liepāja patiesībā izsenis ir cilvēks, katram no mums ir tikusi daļiņa ķermeņa, jo, tikai kopā esot un līdzdarbojoties, pilsēta spēj dzīvot.

Starp citu, lieliska doma jauniešiem esejas vai domraksta tēmai!

Kas ir tavi svētki un, kas tiem raksturīgs?
Mani īpašie svētki vienmēr ir bijusi dzīve. Ar ko tā ir pārāka par Ziemassvētkiem vai dzimšanas dienu – tā visu šo ietver sevī. Dzīvei vairāk par jebkuru kalendāra īpašo dienu piemīt pārsteiguma un izbrīna raksturs, tendence izspēlēt trakos gājienus, neesot sagatavotam, pacelt un nest emocijas, sajūtas un notikumus. Dzīve ir pārāk lieliska un brīnišķīga, lai to nesvinētu katru dienu! Ik dienu ir mazi svētki, kuros pamosties ar domu: "Lai top!" un īpašās svētku sajūtas pašas tevi atrod!

Tavs novēlējums visiem šīs dienas gaviļniekiem!
Šeit iederas Imanta Ziedoņa sacītais, ka, lai tiktu tuvāk ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam! Ejiet, rāpojiet, skrieniet, dziediet, dejojiet, klusējiet, bet obligāti esiet kopā! Mīliet un sviniet dzīvi, cilvēki mīļie! Nebaidieties dalīties ar labo un gaišo, jo laime ir tāda savāda lieta, kas aug augumā tikai nododot to citiem! Dodiet un tā pati ar jums norēķināsies!

Lai koši, enerģiski, atmiņā paliekoši un allaž plaukstoši!