Pēteris Emanuels Laurents-Hestets (Peter Emanuel Laurentz-Hestet, 1756.-1836.) pavisam nesen, deviņpadsmitā gadsimta sākumā bija Liepājas trešais bagātākais cilvēks. Pēc tagad lietotās nodarbošanās klasfikatora zviedru izcelsmes tirgotājs bijis investīciju baņķieris, kas kopā ar Frīdrihu Hagedornu (1784.-1848.), rātskungu Šnobelu (1766.-1828.) un birģermeistaru Kristianu Gotlību Ungeru (1762. – 1838.) 1825. gadā dibinājuši Krievijas impērijā pirmo privāto krājbanku – Kurzemes muižnieku naudas aizlienēšanas biedrību.


Pētera Emanuela Laurenta-Hesteta vārds vēl labi saredzams uz krūšutēla pamatnes. Foto: irliepaja.lv.


Krājkases sēdeklis atradies Hagedorna privātmājā, Lielā ielā 10. Pats Laurents bijis arī vācu, holandiešu un zviedru tirgotāju konsuls (interešu aizstāvis) Rīgā, Rēvelē un Pēterburgā. Vidzemes zviedrs, dzimis 1756. gada 9. martā, mācījies komerciju Tērbatas universitātē un kopš 1791. gada dzīvojis Liepājā. Kļūdams par rātskungu, Laurents pratis izmantot savus tirgotāja sakarus un, būdams Vidzemes Brāļu draudzes loceklis, materiāli atbalstījis ticības brāļus arī tālienē, pat tagadējā Dienvidāfrikas Republikā.


Kāpēc šis ievads par pirms 186 gadiem mirušo Liepājas baņķieri?


Remontstrādnieki no bijušās pilsētas krājkases un lombarda ēkas bēniņiem uz mākslas galeriju "Romas dārzs" ir atnesuši kāda vīra skulptūru – bisti ar pamatnē salasāmu uzrakstu – P.E. Laurenz-Hestet. Nu, protams, šeit varētu iedarbināt visai bagātus skaidrojumus un izteikt hipotēzes. Gauži bēdīgi, ka vīrieša bistes galva ir sasista, tā teikt, "atstāta bez smadzenēm". Viens no izskaidrojumiem varētu būt fakts, ka pēc baņķiera nāves krājkases akcionāri pasūtījuši vairākas tās dibinātāju portretiskas tēlnieciskas bistes, kas 1936. gadā pārvietotas uz Baznīcas ielu 4/6, bet atzītas par nepiemērotām, un uznestas bēniņos.


Vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš jau tūdaļ pēc atraduma apskates gatavs atklāt krūšutēla noslēpumus. Foto: irliepaja.lv.


Uzlūkojot izkropļoto torsu, kas ataino savulaik vienu no Liepājas ietekmīgākajiem vīriem, kaut arī vandāļu postītu, sajūtas, ka šajā pelēkajā dienā uz Lielās ielas man pretīm nākošus sastapu ne tikai rātskungu Laurentu, bet arī Hagedornu, Šnobelu, Kleinbergu, Šmālu, Ulihu un Demmi un kautrīgā atstatumā no viņiem – Gunāru Ansiņu.