Jau 15 gadus, pateicoties katoļu baznīcas rūpēm, Liepājā ir vieta, kur māmiņām ar bērniem meklēt atbalstu un palīdzību grūtā brīdī. Tā ir Sv. Mārtiņa de Porres palīdzības māja jeb vienkārši Mārtiņmāja.

Atskatoties uz aizvadītajiem gadiem, Liepājas un Kurzemes diacēzes laikraksta „Nāc” autore Ieva Liede sagatavojusi interviju ar Mārtiņmājas idejas autoru un vienu no dibinātājiem – priesteri Arturu Modzelevski.

Runājot par domu, ar kādu Mārtiņmāja tika veidota, priesteris Modzelevskis pastātīja, ka sākumā bijusi tikai vispārēja nostādne, kas bija saistīta ar naudu, kura tika saņemta šīs mājas izveidei. Līdzekļus drīkstēja izlietot ģimeņu un bērnu labā, un tas norādīja darbības virzienu, kura pamatā bija jābūt sirsnībai un viesmīlībai. Bet, „tajā pašā laikā bijām atvērti un skatījāmies – par ko šī māja varētu veidoties nākotnē”.

Atbildot uz jautājumu, kāpēc nosaukums ir tieši tāds, priesteris stāsta, ka tas esot par godu svētajam Mārtiņam de Porres, kurš bijis sirsnīgs un veidojis patversmes nabadzīgajiem cilvēkiem. Lai gan sākotnēji tas izvēlēts jo vārdu salikums „Mārtiņmāja” ir latviski labskanīgs, un arī cilvēka, kurš finansiāli atbalstījis šo projektu, bijis Mārtiņš.

Arturs Modzelevskis stāsta: „Sākumā šajā mājā vairāk pulcējās ielas bērni un mēs, pieaugušie, tur bijām, lai ar viņiem būtu kopā.Šobrīd mājas darbībai ir cits profils, nekā tas bija iesākumā, bet mēs to apzināti mainījām. Pienāca laiks, kad bērni, kuri sāka apmeklēt Mārtiņmāju, izauga par pusaudžiem un jauniešiem, nāca arī jauni bērni, tādēļ vajadzēja rēķināties, ka būs divas grupas – lielie un mazie. Katrai vecuma grupai tad būtu jādomā atšķirīgas nodarbošanās, bet mēs šo māju negribējām veidot kā skolu. Gribējām veidot ko tādu, kas būtu pastāvīgs, neatgrūžot bērnus, kuri nāca uz Mārtiņmāju. Aicinājām viņus piedalīties mūsu darbībā, jo arī viņi nedaudz bija kā saimnieki.Tad pienāca brīdis, kad Mārtiņmāja valsts priekšā tika reģistrēta kā biedrība.Sākās darbs ar ģimenēm un tā mums bija jauna pieredze. Daudz vajadzēja mācīties, jo nāca ļoti dažādi cilvēki un mēs ne vienmēr zinājām labāko veidu, kā viņiem palīdzēt.”

Sešu bērnu māmiņa Marita stāsta, ka dzīvē reiz pienācis grūts brīdis: „Bija ziema, auksts, bērniem bija vajadzīgs ēdiens. Varu teikt, ka biju cietusi līdz pēdējam, bet ilgāk vairs nevarēja, tādēļ zvanīju Ivetai, un viņa mani aicināja atnākt. Man pat bija grūti noticēt, ka tā var būt.” Pirmo reizi dzīvē Marita piedzīvojusi, ka viņai palīdz tikai tāpēc, ka ir cilvēks.

Savukārt, piecu bērnu māmiņa Kristīne atzīst, ka uz Mārtiņmāju nāk tajās dienās, kad šeit vāra zupu, lai to pēc tam nogādātu savai lielajai ģimenei. Ļoti svarīga viņai bija palīdzība brīdī, kad izbeidzās piens, barojot mazuli, tad viņa varējusi saņemt bērnu maisījumus, kas bija īsts glābiņš. Kristīne saka: „Man ļoti bieži ir tā, ka pašai trūkst savu spēku un vienīgais, ko spēju, ir lūgt Dievu. Esmu novērojusi, ka neskatoties uz to, cik grūtā situācijā esmu nonākusi, es vienmēr, kad vēršos pie Dieva, saņemu palīdzību. Reizēm pat ir tā, ka šķiet – sliktāk jau vairs nevar būt, tad mierīgi apsēžos un parunāju ar Dievu... Mūsu dzīvē nekas nenotiek tāpat. Pat tad, kad ir grūti, es nesaku, ka Dievs ir vainīgs, es zinu, ka Viņš mani neatstās un viss būs labi. Ja reiz Viņš man tik daudz bērnus ir devis, Viņš arī palīdzēs viņus visus uzaudzināt”.

Plašāk par "Mārtiņmāju" lasiet katedrale.lv