Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā vārda dienu svin 331 Ilze, 12 Ildzes un 6 Izoldes.

Vārda dienā sveicam Liepājas teātra saimniecisko direktori Ilzi Ozolu.

Pastāstiet par sevi!
Strādāju Liepājas teātrī, esmu saimnieciskā direktore. Pienākumos ietilpst sekot līdzi saimniecībai, atbildēt par tīrību, kārtību, autotransportu, apkuri, elektrību, remontdarbiem, dažādām saimnieciskām lietām. Tam papildus, lai būtu līdzsvars starp gandrīz vai vīrišķīgo darbu un tādu, kurā var izpaust sievišķīgo pusi, esmu kostīmu mākslinieka palīgs. Tas nozīmē, to, ka es sekoju līdzi kostīmu izgatavošanas procesam, meklēju materiālus (kopā ar mākslinieku), aksesuārus, koordinēju šuvēju darbu, ja ir nepieciešams, meklēju papildus cilvēkus, kas nāktu palīgā.

Cik ilgi jūs strādājat teātrī?
Vairāk nekā divdesmit gadus. Pēc skolas neiestājos Pedagoģiskajā akadēmijā, man piedāvāja darbu Liepājas teātrī. Tad es atnācu strādāt citā jomā, es biju biļešu sagatavotāja, zīmogoju biļetes. Darbi ir mainījušies, un tagad trīs gadus es esmu saimnieciskā direktore.

Kā nonācāt līdz tagadējam amatam?
Kad man piedāvāja šo darbu, tas sakrita ar brīdi, kad Liepājā sākās energoefektivitātes uzlabošanas darbi. Tā bija kā mešanās jūrā, līdz tam es ar to nebiju nodarbojusies. Nezināju, kādas izskatās ventilācijas iekārtas, nebiju iedziļinājusies apkures jautājumos. Lēnām, ar speciālistu palīdzību, zināšanas krājās. Protams, kad ir nepieciešamas konsultācijas, joprojām zvanu speciālistiem, bet arī pati diezgan daudz zinu.

Vai jums ir kāds „teātra stāsts”, spilgtas atmiņas?
Tas ir vairāk nevis stāsts, bet cilvēki apkārt, ar ko tiekos un strādāju. Tas atstāj zināšanu bagāžu un tā ir vērtība.  

Vai Liepājas teātrī ir spoks? Ko tas dara?
Ir. Tas vienkārši eksistē un vēro notiekošo. Pati vienu vasaru biju sarga vietā, dežuranta būdiņā, un visu diennakti te arī ir jāatrodas. Un tad es biju satraukusies par to, kas būs pa nakti. Bet sadzīvojām mierīgi, ne es viņu, ne viņa mani netraucēja.

Kāds ir stāsts par spoka rašanos?
Ir leģenda. Jauna meitene, kurai ļoti patika teātris, nākusi skatīties izrādes. Uz skatuves ieraudzīja jaunu, skaistu  aktieri, kuram bija siržu lauzēja daba un viņa iemīlējās. Viņa gaidīja viņu pie teātra, līdz viņš pievērsa uzmanību. Sākās viņu mīlas stāsts, viņi gatavojās kāzām. Tad meitene uzzināja, ka viņš viņai bijis neuzticīgs. Raudādama, uzģērbusi savu kāzu kleitu, meitene apsēdusies, skatījusies pēdējo reizi uz viņu, kā viņš spēlē izrādē. Pasēdējusi vēl mirkli, aizgājusi līdz kanālmalai un ielekusi ūdenī. Nelaimīga mīlestība.

Kāda no izrādēm ir atstājusi īpašu iespaidu uz jums?
Droši vien „Sniegbaltītes skola”. Kad decembrī izrādi atkal spēlēja, iegāju zālē un apskatījos, un sapratu, ka emocijas, kādas bija pirms septiņiem gadiem, ir arī šobrīd. Kad izrāde tika iestudēta, es biju izrādes producente. Tāda izrāde nebija iestudēta, bija tikai radioluga. Toreiz kopā ar tā brīža direktoru radās doma uzaicināt uz pirmizrādi arī radiolugas lomu atveidotājus. Bija Vera Singajevska, Velta Skurstene un Maiga Grinberga. Viss krāšņums, kas bija uz skatuves un atbraukušās kundzes radīja kulmināciju. Tāpēc man kā pieaugušam cilvēkam katru gadu, kad ir „Sniegbaltītes skola”, ir svētku sajūta.

Kas jums savā darbā patīk visvairāk?
Komunikācija ar cilvēkiem. Tas, ka redzu sava darba rezultātu. Dažbrīd, ja runā par izrādēm, kostīmiem, tad tas ir laika posms, kad kostīmam jātop, līdz tas parādās uz skatuves.
Saimnieciskajā jomā bieži vien ir iecere, kad saproti, ka darbiņš ir jādara un tad tikšana līdz rezultātam. Pirmais darbs, kad sāku strādāt par saimniecisko direktori – mums sētā bija veci dekorāciju šķūņi, pussabrukuši. Par to biju ļoti lepna, ka ir uzbūvētas jaunas dekorāciju noliktavas.

Arī šobrīd ir daudz lietu, kas ir plānotas un gribētos, lai skatītāji to novērtē.

Jūs māksliniekiem palīdzat arī ar idejām?
Nē, nē, nē. Mākslinieki atved gatavas skices, uzliktas uz lapas. Varbūt materiālu meklēšanas periodā ir sastrāde ar mākslinieku, kad, ejot pa veikalu atrodu tādu audumu, viņš bija iedomājies citu, bet mans ir labāks variants. Pirmsākuma idejās nepiedalos.

Kā notiek materiālu meklēšana?
Kāds kolēģis teica – man ir sieviešu sapņu darbs, staigāt pa veikaliem. Audumus meklēju gan tepat uz vietas Liepājā, ja nav, braucam uz Rīgu. Piemēram, izrādē „Boeing, Boeing”, kur katrai stjuartei ir savas krāsa kostīmiņš, bija jāmeklē noteikta soma. Tad es braucu pat uz „Akropoli” Klaipēdā.

Ir kāds kostīms, kas jums ir īpaši paticis?
Pašai interesanti bija un arī rezultāts patika „Noziegumā un sodā”. Lielie krievu lakati ar bārkstīm tika sūtīti no Maskavas un no tiem tapa gan vīriešu krekli, gan kleitas meitenēm.

Kādas ir jūs pirmās atmiņas par Liepāju, kā bērnam?
Kā bērnam man atmiņā ir Jūrmalas parks. Bija karuseļi un tāds kā baseiniņš ar strūklaku. Rudenī lapas bija piebirušas un varēja iet cauri, viss čabēja.

Kas no gadu laikā notikušajām pārmaiņām jums šķiet pozitīvas, kas – ne pārāk?
Kad es vēl dzīvoju Liepājā, ļoti novērtēju veloceliņu. Tas bija tas, kas šķita ļoti pozitīvi, ka no viena pilsētas gala var izbraukt līdz otram.

Man ir minimāli sanācis izmantot to, ka pagarinātas tramvaja sliedes, arī tas ir pozitīvi.

Apgaismojums, vakarā droši varu iet pa gaišām ielām, tas man ir svarīgi arī kā mammai.

Ne sevišķi pozitīvi – skaistās mājas, kas tiek pamestas, apķēpātas, logi aizsisti ar finieri.

Ko jūs paveiktu pilsētas labā, ja jums būtu iespēja pāris dienas vadīt pilsētu?
Uzbūvētu Liepājas teātra mazo zāli. Tepat, skvērā, kur tā ir paredzēta. Sezonas sākumā kolektīvi fotografējāmies ar zīmi „Latvijas simtgadē šeit būs Liepājas teātra mazā zāle”.

Ja es to pāris dienās varētu izdarīt, tad jā.

Kas raksturo liepājniekus un Liepājas teātra apmeklētājus?
Kad es iestājos augstskolā, es biju vienīgā liepājniece kursā. Man ļoti patika raksturojums, ko deva kursabiedri, pat nezinot, ka esmu no Liepājas – liepājnieki nav vīzdegunīgi un iedomīgi, bet gan pašpārliecināti.

Es domāju, ka mēs, liepājnieki, esam stipri, kā ozoli vētrās. Dažubrīd sabaidāmies, bet iekšēji, nevis arēji to izrādām.

Teātra apmeklētāji nav tikai liepājnieki, mēs lepojamies, ka pie mums brauc no citām vietām. Mēs esam ne tikai rokmūzikas, bet arī teātra pilsēta. Skatītājus raksturo inteliģence.

Ko skatītāji ir īpaši iecienījuši?
Komēdijas. Bērnu izrādēm un komēdijām biļetes pazūd vēja ātrumā.

Kāds ir interesantākais komentārs, ko esat dzirdējusi no teātra apmeklētājiem?
Interesantākais komentārs ir tad, kad cilvēks iznākot no zāles, ir kluss, aizdomājies par izrādi. Tas ir pats labākais. Pēc sejas izteiksmes var pateikt, ka viņš domā.

Kura ir jūsu mīļākā vieta izrādes vērošanai?
Galerijas pirmā rinda. Redzamības dēļ un tāpēc, ka parasti galerijā cilvēki ir ļoti maz. Priekšā viss tukšs, arī blakus. Skaidri redzama bilde. Varbūt nevar redzēt aktieru grimases, bet, piemēram, „Pūt, vējiņi!” galerijā skatīties ir kolosāli, var redzēt visus deju soļus un rakstus.

Kur jūs gūstat prieku un iedvesmu?
Mājas, ģimenē. Kopīgos izbraucienos un atpūtā. Braucam ar riteni. Ziemā, ja ir iespēja, ar ragavām, plēvēm šļūcam pa kalnu. Harmonija, kas ir mājās.

Riteņbraukšanai jums ir savi maršruti?
Šogad ir padomā, sagaidot siltāku laiku. Bet parasti ir tā, ka mēs uzkāpjam uz riteņiem un braucam. Vai nu saliekam riteņus mašīnā un atbraucam uz Liepāju, divus gadus piedalāmies „Liepājas pēdas Latvijā”, vai nu arī turpat Grobiņā esam izbraukājuši visas iespējamās vietas.

Ko jūs parasti darāt brīvdienās?
Ir tā, ka kaut ko plānojam, piemēram, lielākus izbraucienus. Vai arī, ja ir skaists laiks, kāpjam mašīnā vai uz riteņiem un braucam prom.

Mums ir tradīcija vienreiz vasarā doties tālākā braucienā.

Man ir ļoti bail no ūdens, bet mums ir draugi, kuriem ir laivas, un pirmo reizi piekritu afērai braukt ar laivu, pirmajā reizē braucām pa Tebru, otrajā reizē bija divu dienu brauciens, braucām pa Abavu. Tas bija varoņdarbs no manas puses.

Ir tradīcija doties rudens ceļojumā. Esam bijuši Siguldā, rudenī bijām Embūtē uz Joda dambi, „Induļa un Ārijas” iespaidā.

Jums ir sapņu ceļamērķis?
Jā, mani ļoti vilina Itālija. Droši vien Venēcija un Roma. Man šķiet, ka man tur ļoti vajadzētu patikt.

Man patīk, ka nav tāda stresa – ātri pa labi, pa kreisi, viss, kāpjam mašīnā! Patīk miers, kad varu apsēsties kafejnīcā, paņemt kafiju, vērot cilvēkus un apkārtni un izbaudīt vietu, kurā esmu.

Vai ir kāds pasākums vai kas cits, ko noteikti vajag apmeklēt vai redzēt?
Noteikti vajag apmeklēt Liepājas teātri. Noteikti vajag izrādīt interesi un iniciatīvu piedalīties pilsētas organizētajos pasākumos. Iesaku ģimenei piedalīties „Liepājas pēdas Latvijā”, jo tur ir dažādība, var gan ar riteni, gan kājām, gan mašīnu. Tas ir pasākumus, kurā mēs iesaistījām arī mūsu draugi un viņiem ļoti patika.

Kas ir jādara ziemā?
Ziemā arī ir jāiet laukā. Aukstumam ir savs labums.

Ziema ir periods, kad var sakārtot domas, ko gribas izdarīt pa gadu, nospraust mērķus.

Šogad būs trešais gads, kad manā vārdadienā braucam uz Bernātiem, vāram zupu uz atklātas uguns, vienalga kādā aukstumā. Pirmajā gadā bija mīnus septiņi grādi, dziļš sniegs un aizsalusi jūru. Cepām arī zivju kotletes, kuras sasala, ja laicīgi neapēda. Tā kā pikniku var rīkot arī ziemā.

Jūsu novēlējums šodienas gaviļniekiem!
Vārdadienas svinētājām gribētu vēlēt, lai savu vārdu nes ar lepnumu. Pārējiem – mēs lidojam tik augstu, cik augstu redzam savas debesis. Lai mēs savas debesis vienmēr redzētu pietiekami augstu!