Ar koncertu, kas sestdien, 17.augustā, izskanēja Sv.Jāzepa katedrālē, Liepājai bija gods aizsākt 16.Garīgās mūzikas festivālu. Koncerta virsvadība bija diriģenta Māra Sirmā rokās.

Kopš pirmdienas Māris Sirmais atrodas Gruzijā, kur viņam paredzēts četras dienas strādāt ar vienu “vadošo veču grupu”, kas 4.septembrī viesosies koncertā Doma baznīcā (sk.šeit), lai izpildītu autentisku gruzīnu mūziku, ko četri latviešu autori iekļāvuši savos komponētajos skaņdarbos.

“Tas ir apbrīnojami, cik gruzīnu un latviešu dziesmas brīnišķīgi skan kopā! Kā tas var būt, ka visas harmonijas, gandrīz vai melodijas ir tādas pašas?” – nerimstas jūsmot diriģents, ar kuru tiekamies sestdien pirms mēģinājuma kafejnīcā “Boulangerie”. Novērtējis interjeru, itāliešu kafiju, kruasānu un galu galā secinājis: "ir labi, ka spējam Latvijā piedāvāt arī ko tādu”, diriģents atzīstas, ka viņa “nepārspēta mīlestība” tomēr esot Spānija, kur “jebkurā štrunta miestā ir ģeniāla kafija”.

Sirmais apmeties viesnīcā “Promenāde”, un ir priecīgs, ka bijis liecinieks “pirmajai izrakstajai lāpstai” topošās koncertzāles būvbedrē.

Māris Sirmais: “Promenāde”, manuprāt, noteikti ir viena no skaistākajām un gaumīgākajām viesnīcām pat visā Latvijā. Te ir mācēts ieturēt ārkārtīgi smalku un tajā pašā laikā ļoti mājīgu stilu – tas nav tik atsvešināts un “glauns”, ka varbūt pat bail kaut kam pieskarties, bet viss ir ļoti labi sabalansēts, ar  smalkjūtīgu, labu stila garšu. Meistarīgi strādājuši interjeristi, kas pratuši salikt pareizos akcentus. Atsedzot koka sijas un vecos ķieģeļus, radītas asociācijas ar senatnīgumu, vienkāršību, lauku sajūtu un pat tādu kā raupjumu, tajā pašā laikā blakus viena eleganta glezna vai lustra, kas dod tam visam klāt karaliskumu.

Kādas asociācijas jums raisa vārds “Liepāja”?
Liepāja man kļuvusi ļoti mīļa... Mana bērnība gan bijusi ļoti tālu no Kurzemes puses, arī radnieciski neesmu ar to saistīts – te dzīvoja tikai viena ļoti attāla mammas tante.

Taču, kad biju maziņš, dziedāju Dārziņskolas zēnu korī, un mūsu diriģentam Jānim Erenštreitam, kurš pats ir no Kurzemes, Liepāja bija viens no iemīļotiem punktiem, kur viņš centās bieži būt.

Liepāja, kas man iepriekš bija sveša un nezināma, tā īsti atvērās tikai saistībā ar garīgās mūzikas festivāliem un ciešā sadarbībā ar Liepājas simfonisko orķestri, pret kuru man ir ļoti liela mīlestība .

Pēc mēģinājumiem man bija izdevība pastaigāt pa Liepāju, un esmu iemīlējis šo pilsētu. Esmu centies arī saprast, kāpēc liepājnieki tik ļoti mīl savu pilsētu, kāpēc viņiem ir tik liels lepnums, patriotisms pret šo vietu, šo arhitektoniku, gaisotni, kas raksturīga tikai Liepājai.

Varbūt tieši pateicoties kurzemniekiem raksturīgajam prasīgumam, pārliecībai par sevi,Kurzemē ir tik daudz sasniegts, atšķirībā kaut vai no Latgales?

Gandrīz desmit gadus biju virsdiriģents Talsos, un mazliet esmu iepazinis kurzemnieku raksturu. Sākumā viņi ir diezgan nepieejami un atstāj atturīgu, varbūt pat šerpu iespaidu, bet viss mainās, kad cilvēkus iepazīst tuvāk un viņi pieņem tevi kā savējo.

Kā vērtējat to, ka sākta koncertzāles būvniecība?
Paldies, Dievam, ka ir sākts rakt bedri Liepājas koncertzālei! Biju liecinieks, kad pirmajā dienā ekskavators iedūra savu lāpstu zemē un sāka rakts. Par to man patiešām ir liels prieks, jo Liepāja to ir pelnījusi.

Rēzekne jau Liepāju ir apsteigusi, tūlīt arī Cēsis būs, bet pilsēta, kurai ir savs orķestris un ambīcijas, palikusi pēdējā. Tā ir tāda zināma ironija...

Es tiešām ļoti priecājos par koncertzāli, tā būs kārtējā lielā vilkme, Latvijas mēroga kultūras ceļojums, tāpat kā tagad brauciens uz teātri. Domāju, ka “Lielais dzintars” ne tikai garīgi pabaros pašus liepājniekus, bet piesaistīs daudz plašāku publiku.

Vai Jāzepa katedrāle, salīdzinot ar citām garīgās mūzikas festivāla koncertu vietām, atšķiras?
Festivāls tiešām ir izgājis cauri Latvijas baznīcām līku ločiem... Pirmoreiz Jāzepa katedrālē uzstājos pirms gadiem demit, piecpadsmit, kad orķestri vēl diriģēja Imants Resnis. Atskaņojām Onegēra “Ziemassvētku oratoriju”, un toreiz man šī katedrāle atstāja ļoti mistisku, ļoti īpašas atmosfēras sajūtu.

Katedrālē ir ļoti laba akustika, un tā ir ļoti piemērota muzicēšanai. Ir pat bijuši koncerti, kad pirmatskaņojumus esam izvēlējušies spēlēt tieši šeit, Jāzepa katedrālē, un secinājuši, ka Liepājā skanēja labāk, nekā pēc tam Rīgā.

Vai tas, ka koris, orķestris bez ierunām pakļaujas diriģenta rokai, nerada zināmu visvarenības sajūtu?
Jūs domājat, tas ir tā, ka diriģents jūtas kā tāds karalis, “kings”? Absolūti nē! Manī ļoti bieži ir šaubas, pamatotas šaubas. Mūzika ir bezgalīga, un tu vari atrast neskaitāmus veidus, kā to pasniegt, kuru frāzi akcentēt.

Dažreiz es diskutēju ar mūziķiem, sakot: mani nepārliecina tas, kā jūs spēlējat šobrīd, mans piedāvājums ir šāds... Ja mūziķi to akceptē, tas ir milzīgs gandarījums.

Tāds jau arī ir diriģenta uzdevums – pierunāt, aicināt, pārliecināt mūziķus sekot, lai to, ko diriģents piedāvā, viņi pieņem kā pašsaprotamu, lai tas nav pretrunā ar viņu būtību. Bet tas ir ļoti grūti...

Nesauksim to par pakļaušanos, es teiktu – uzticēšanās. Tā sākas tajā brīdī, kad mūziķis redz, ka patiešām ir vērts uzticēties. Diriģenta muzikālā erudīcija, iedvesma, ceļš, virziens, veids, kā viņš izjūt šo mūziku, rada uzticēšanos.

Tas ir diezgan ilgs un neprognozējams ceļš.

Vai pēc tam, kad koncerts beidzies, nepaliek tukšums?
Nepaliek tukšums, galīgi ne. Tieši otrādi.Ir ļoti bagātas atmiņas.

Taču tikai ar laiku sāc sajust, ka visa enerģija, laiks, zināšanas, pieredze, ko tu izpildījuma brīdī konkrētajā skaņdarbā esi iemiesojis, ka tas bija tā vērts, bija vērts uz to tiekties.

Tā garša, kas paliek pēc tam, varbūt arī ir tā lielākā vērtība.

Jāteic, ka drīzāk lielāka māksla, godīgums aizmirst visu, kas bijis, vajadzīgs tajā brīdī, kad tev kādreiz dzīvē nākas vēlreiz saskarties tieši ar to pašu skaņdarbu. Ja tu strādāsi ar tiem pašiem atslēgvārdiem, kas tajā brīdī varbūt bija tie pareizie, kas atslēdza pareizās durvis uz mūziku, tu esi rutinēts un tu neesi tik interesants pirmām kārtām pats sev.

Tā lielākā vērtība un svaigums ir tad, ja tu spēj atkal radīt no jauna, un tas var būt pavisam citādāk, nekā tajā pirmajā vai nekā otrajā veiksmes stāstā.

Spēja nepārtraukti mainīties, arī pašam sevī, atrast jaunus vai citādākus vārdus, sajūtas, lai atkal tiektos uz mērķi, – tas ir pats grūtākais.