Piektdien, 7.augustā, pulksten 17 Liepājas muzejā atklās tēlnieka Egona Peršēvica personālizstādi "мāксла". Saruna ar mākslinieku par izstādi, mākslu un viņu pašu.

Esi gatavs savas pirmās personālizstādes atklāšanai?
Vēl neesmu. Būšu gatavs varbūt piektdien. Ap sešiem.

Cikos ir atklāšana?
Piecos. Visi laipni aicināti! Lūdzu, nāciet! Jo vairāk ļaužu, jo jautrāk! Manas izstādes atklāšana nav tas ekskluzīvais pasākums, uz kuru drīkst ierasties tikai lūgtie viesi, bet pārējos met ārā. Tieši otrādi – es gribētu, lai ļaudis nāk. Jo izstāde kā notikums ir arī atklāšanas pasākums, kurā ir pats mākslinieks, mākslas cienītāji un pat, ja kāds nav mākslas cienītājs, nav par tādu mākslinieku neko dzirdējis, viņam ir tā vienreizējā iespēja atnākt, redzēt, kāds tas mākslinieks izskatās, saprast, ko cilvēki mākslā redz...

Un pajautāt māksliniekam: "Kas tas tāds ir?"?
Latvju tauta jau ir diezgan kautrīga, un neprasa māksliniekam neko, bet, ja kāds pajautā, tad mākslinieks ir ļoti priecīgs viņam atbildēt! Ēst nedod, tikai ļauj viņam pastāstīt par savu mākslu! Tāpēc nāciet! Tas būs notikums! Un visi ir gaidīti! Būs ļoti forši! Apsolu, ka mana oficiālā runa būs ļoti īsa. Tur būs Demčenko kungs, kurš spēlēs speciāli man sakomponētas fanfaras, par ko esmu ļoti lepns. Būs "Labieša" alus...

Un būs arī tavi darbi...
Jā, darbi tur būs skatāmi līdz 13.septembrim.

Muzeja izstāžu zālē vai arī laukā?
Arī laukā. Jau tagad ir – tikko iet pa centrālajiem vārtiņiem iekšā, labajā pusē ir liels darbs priekšā. Šodien uzlikām. Mildu.

Tad ķeramies uzreiz pie Mildas. Ja cilvēki šo darbu ir redzējuši, viņiem noteikti jau ir viedoklis, jau radušies jautājumi: nu, kā tad tā, mūsu Milda, un ko viņa te dara, sēžot lotosa pozā? Un sašutuma pilni komentāri internetā...
Tieši šāds jautājums bija vienam cilvēkam!

Ko tu viņam atbildētu?
Kāpēc Milda ir te? Milda nekur nav aizgājusi, var aizbraukt pārbaudīt – kā viņa tur stāv uz Brīvības pieminekļa, tā stāv un tur zvaigznes. Es izmantoju Mildu kā tēlu. Jau agrāk esmu saskāries ar to, cilvēkiem jāpaskaidro darba fons, un to nevar izdarīt ļoti lielam cilvēku skaitam. Turklāt ir jārunā valodā, ko cilvēki saprot. Latvijā tā ir latviešu valoda, un lielākā daļa mūs sapratīs, ja runāsim latviešu valodā. Tāpēc es meklēju tēlu, kas ir tikpat universāls, kā latviešu valoda Latvijā. Tāda ir Milda. Visi viņu zina. Es tiešām neesmu saticis nevienu, kurš nezinātu, kas ir Milda. Un tāpēc es izmantoju šo tēlu, lai pastāstītu savu stāstu par vērtību maiņu. Par to, kā ir mainījusies pasaule kopš 1935.gada, kad tika radīts Brīvības piemineklis. Par to, kā mēs tagad uztveram jēdzienu "brīvība", jēdzienu "tēvzeme". Kā mēs tagad skatāmies uz to, kam ir domāts piemineklis "Tēvzemei un brīvībai"...

Kā tu uz to skaties?
Es esmu tāds diezgan... Kā man viens draugs teica: Nu, tu jau esi klasiķis... Tā ir. Mani tomēr saista vecās, klasiskās vērtības. Un es, visticamāk, ietu ar tām pastalām bermontiešiem pretim. Jā, es tā darītu.

Tāpēc arī izvēlējies klasisku žanru – tēlniecību, nevis, teiksim, konceptuālo mākslu?
Tā nemaz nesaki, pirms stājos Mākslas akadēmijā, biju ļoti aizrāvies ar konceptuālo mākslu. Likās, tā ir tā lieta, kas ir jādara. Palēnām, iegūstot izglītību, es apjautu, ka tas, ko sauc par konceptuālo mākslu, ir pagājis posms. Tā ir tās idejas, koncepcijas, ko mūsdienās saprotam ar laikmetīgo mākslu, komponente, bet tajā pašā laikā laikmetīgās mākslas pamats ir klasiskajā, akadēmiskajā, pat amatnieciskajā. Visvairāk to var redzēt manā darbā "Apolons un Dafne".

Darbs, kas saņēma balvu?
Jā, saņēma balvu, un tas bija mans diplomdarbs, Akadēmiju beidzot. Akadēmija ir balstīta klasiskajā mākslā, tāpēc es gribēju radīt laikmetīgu skulptūru, kas balstīta akadēmiskajās, klasiskajās vērtībās. Tāds ir Apolons – laikmetīgs un klasiski skaists.

Kas tajā ir laikmetīgais?
Laikmetīgais ir interpretācija, kā mēs interpretējam notikumus. Patiesībā mēs interpretējam visu laiku. Kaut vai tāda lieta, kā skatīšanās. Mēs domājam, ka skatāmies ar acīm. Nē, mēs skatāmies ar prātu. Mēs savā prātā izdomājam, ko tad tās acis tur ir nofiksējušas. Mācot veidošanu, mācot zīmēšanu, es ļoti labi redzu – mēs skatāmies uz vienu un to pašu, bet redzam pilnīgi dažādas lietas.

Sižets par Apolonu un Dafni ir interpretēts neskaitāmi daudz reižu, un ir radītas izcilas skulptūras. Tas pats Bernīni... Ļoti izcila skulptūra. Tajā darbā ir atainota vieta mīta sižetā sekundi pirms mana stāsta, mans stāsts ir sekundi vēlāk, mirklī, kad Dafne jau pilnībā pārvērtusies par lauru koku. Un tas ir tas mūsdienīgais traktējums, es šodien varu ļoti brīvi kombinēt materiālus un pat integrēt nemateriālas lietas savos darbos. Tur ir spēlēšanās ar sintētiskiem materiāliem, dzīvu augu un gaismu kā materiālu.

Arī šis darbs būs redzams izstādē?
Noteikti. Tas taču bija mans meistarstiķis, tas, ar ko ieguvu meistara titulu. Vispār šajā izstādē ir visi uz šo brīdi nozīmīgākie mani darbi.

Bet ne visi?
Protams, ka ne visi!

Cik ilgi jau nodarbojies ar tēlniecību?
13 gadu vecumā es beidzu bērnu mākslas skolu ar tēlniecības darbu. Toreiz mācījos pie tēlnieka, ļoti izcila meistara Andra Vārpas Valmierā.

Valmieras puika?
Jā, nāku no Valmieras. Tur aizvien dzīvo mani vecāki un citi radi, oficiāli aizvien vēl esmu tur deklarēts. Saknes jau vējš neizplēš...

Un Liepāja?
Jūras vējš ir tas, kas mani ievilināja. Jūra. Un pēdējā laikā es domāju, ka vairāk esmu liepājnieks, nekā valmierietis. 

Jo te ir tava ģimene, tava darbnīca...
...un mana māksla.

Tev patīk te dzīvot?
Ir ļoti jauki dzīvot mirklī, kurā tu dzīvo, un vietā, kurā tu dzīvo. Tāpēc es domāju, ja nav forši dzīvot tajā vietā, kurā tu dzīvo, tad pārvācies. Ja tevi nesaista tās vērtības, kas saista apkārtējos, neej ar viņiem draudzēties. Ja nav tev tā Tēvija tuva un Latvija svēta, nu ej dzīvot uz Īriju. Kurš tevi te tur? Ej uz Krieviju, uz Ukrainu, uz Etiopiju. Ir taču tik daudz vietas uz pasaules, kur dzīvot! Jā, arī par to ir mans darbs...

Cik tev tagad gadu?
Būs 33. Tas zīmīgais skaitlis...

Tātad ar tēlniecību nodarbojies...
...divdesmit gadus. Nopietni runājot, izstādēs piedalos kopš 2006.gada. Tā es rakstu savā CV.

Bet akmeni tu nekal?
Daudzi tēlnieki nekad savā dzīvē to nav darījuši. Es esmu.

Cik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai nonāktu pie savas personālizstādes?
Var uztaisīt ļoti ātri. Tas nav saistīts ar tēlniecību. Tas ir saistīts ar mani un manām ambīcijām. Man likās, ka personālizstādei jābūt idejiski vienotai – kaut kam makten svarīgam tieši tajā brīdī. Tā es dzīvoju uz priekšu, un netaisīju izstādes vispār. Piedalījos izstādēs ar atsevišķiem darbiem. Bet arī katrs darbs ir izstādes vērts – tu vari nekā cita nelikt, tikai to vienu darbu, un pietiktu. Bet vari arī uztaisīt izstādi kā vienu darbu.

Kad Liepājas muzejs pirms diviem gadiem uzaicināja mani veidot izstādi, nolēmu: nu, kad tad vēl, nu tad jātaisa augšā.

Izstādē ir darbi, kas man pašam ir svarīgi. Ar kuriem es lepojos. Jo tie ir labi darbi. Un viens darbs ir uz "bis", šis mans darbiņš neiekļaujas izstādes monumentālajā koncepcijā. Tas nav ne tik konceptuāli dziļš, ne monumentāls apmēros. Idejiski viegls, formā viegls, bet ne svarā viegls. Galvenā šī darba vērība ir, ka tas ir interesants. Arī šis darbs būs redzams ārā. Tas ir jāiet meklēt skatītājam, kurš gribēs vēl, – "dodiet man vēl!" Tad ir jāiet ārā, tur, kur vaļa žoklis, un virs vaļa žokļa karāsies darbs. Tas, kurš uz "bis".

Kāpēc "мāксла"?
Kāpēc izstādes nosaukums ir "мāксла"? Lai paskaidrotu, kas būs tajā izstādē! Māksla!

Bet izstādes nosaukums ir nevis"māksla", bet "мāксла"?
Kāpēc tā rakstīts? Pirmkārt māksla pastāv ārpus robežām, un pavisam noteikti nepakļaujas ne gramatikas, ne valodas, ne jebkādām citām robežām.

Un kirilica?
Kāpēc gan ne? Tam arī, tāpat kā Mildai, darbam, kuram nav nosaukuma, bet mēs to nosauksim par Mildu, ir daudz nozīmes. Katram, kurš šo darbu ir redzējis un izteicis savu viedokli, ir pilnīgi cits stāsts. Cik cilvēku, tik viedokļu, un katrs no tiem ir tā vērts, lai to rakstītu anotācijā. Tāpēc man nav jāstāsta, kas ir Milda, kas ir lotosa poza. Tas, ko cilvēki redz un ko viņi rada savā galvā, savā prātā, tas ir viņu mākslas darbs. Es atsakos no atbildības par svešiem mākslas darbiem!

Jā, arī man ir viedoklis par Mildu. Ja tu saki, ka tava Dafne ir "mirkli pēc", tad man šķiet, ka Milda ir "mirkli pirms", un tūlīt viņa piecelsies un stāvēs, kā mēs viņu esam pieraduši skatīt...
Redzi! Vēl viens risinājums! Tieši tāpēc es negribu stāstīt savējo.

Šī ir tava pirmā personālizstāde, bet viens tavs darbs, manuprāt, Liepājā redzams jau sen un visu laiku?
Sērkociņš? Tas tika radīts vēl pirms es pārvācos uz Liepāju, un, kad es jau biju te, Sērkociņš vēl aizvien ceļoja pa izstādēm. Tad bija notikums ar Fonteina klubu, kurš nodega, un es aizgāju pie mistera Fonteina un teicu, kā būtu, ja mēs izliktu Sērkociņu pie tava kluba?

Tātad tavs Sērkociņš nebija tas, kurš aizdedzināja klubu...
Sērkociņš tika radīts konkursam, kura tēma bija "Gaisma. Inovācija. Latvija". Konkurss notika brīdī, kad tika aiztaisīta pēdējā sērkociņu fabrika, brīdī, kad Latvijas galvenais eksports bija zaļš kokmateriāls. Par kādu inovāciju varēja runāt? Sērkociņš bija tāds ironisks skats uz lielo Latvijas "inovāciju" un veids, kā piefiksēt tādas gaistošas lietas...

Kur vēl var apskatīt kādu tavu darbu?
Kafejnīcā "Darbnīcā" stāv mana čuguna vistiņa. Esmu izlicis pārdošanai, bet neviens nepērk. Varbūt nav pamanījuši (Smejas). Tas ir simpozijā tapis darbiņš ar nosaukumu "Čempiona brokastis". Tikai čempionam pa zobam.

Jelgavas pilsētas centrā stāv mana Laterna – tāds džentelmenis. Arī simpozija darbs.

Simpoziju darbi ir arī citur. Cenšos aktīvi piedalīties starptautiskos projektos.

Skatos arī uz doktorantūru kaut kur Eiropā. Jo Latvijā tālāk par maģistrantūru nav kur augt. Kad beidzu vidusskolu, man bija plāns līdz 25 gadu vecumam iegūt maģistra grādu vadības zinībās un bakalauru mākslā. Īsti savu plānu neizpildīju, jo vadības zinībās man ir tikai bakalaurs ar specializāciju mārketingā. Bet ir maģistrs mākslā.

Tev ir darbnīca. Vai tev ir arī mācekļi?
Tos te, Liepājā, grūti dabūt. Mācekļus. Liepāja ir ļoti maza. Mākslas nodaļā Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolā vīriešu kārtas studentu, ko es varētu pielikt pie darba, nemaz nav! Man pat nav pilna slodze. Mans galvenais asistents ir Ivonna [Kalita]. Es savukārt palīdzu pie viņas darbiem.

Bet vairs nav Viduslaiki, kad bija liela specializācija – ja tu kali marmoru, tad tu kali marmoru. Pateicoties instrumentiem un materiāliem, mūsdienās var strādāt daudz vieglāk un brīvāk, ieguldot mazāk darba. Var strādāt tēlnieks viens pats un radīt lielformāta darbus, viņam nevajag kaudzi ar asistentiem, kā tas bija Rodēna laikā.

Skolā tev pat nav pilna laika slodze. No kā tu iztiec?
No mīlestības! Un darba. Skola nav mans pamatdarbs, tas vairāk ir veids, kādā dot atpakaļ tās zināšanas un prasmes, kuras savulaik esmu guvis no saviem skolotājiem.

Gūt var ņemot, gūt var dodot – pēc tāda principa arī dzīvoju...