Cilvēki ar ziediem rokās šorīt, 27.decembrī, straumēm plūda uz mūzikas vidusskolu, lai atvadītos no mūžībā aizgājušā ilggadējā skolas direktora, pedagoga, diriģenta Valda Vikmaņa.

Oficiālā atvadīšanās ilga divas stundas, skanot diriģenta mīļākajām kora dziesmām viņa audzēkņu izpildījumā, Jāņa Dreiblata runātajām dzejas rindām un mācītāja Jāņa Bitāna uzrunai.

Atnestie ziedi sagūla turpat, pie skolas durvīm, līdzās maestro portretam, bet viņa mirstīgās atliekas devās pēdējā ceļā – uz Rīgas krematoriju. Tāda bija aizgājēja vēlēšanās.

Neatkarīgi no tā, vai urna ar Valda Vikmaņa pelniem tiks guldīta zemes klēpī dzimtajā Rūjienā līdzās mātes kapu kopiņai vai maestro pelnus vējš izkaisīs starp Pērkones dižkokiem un akmeņiem, kurus Vikmanis mīlēja un no kuriem smēlās spēku, viņa gars tik un tā būs tepat, līdzās.

Cerams, izdosies paša maestro iecerētais koncerts 2012. gada 28.janvārī, neilgi pēc viņa 97.dzimšanas dienas. Šo datumu Valdis Vikmanis vēl paguva izraudzīties pats. Par programmu gan nāksies parūpēties maestro audzēkņiem.

Pēdējo reizi runāju ar Valdi pirms divām nedēļām. Viņš zvanīja no slimnīcas. Gribēja satikties, jo bija vēl kas svarīgs sakāms. Nepaguva. Atvadoties norunāja Ojāra Vācieša dzejoli "Piesaukšana". Piebilda arī tradicionālo: "Turamies!". Bet – ar nolemtības pieskaņu...

Kuries
slīpā lietū mana uguns
kuries,
Buries
cauri senču kauliem,
mana sirdsapziņa,
buries.
Kur ies
mana tauta, mana dūša
tur ies.
Turies
debesīs un zemē,
mana nolemtība,
turies.