Andris Skrūskops, atpūtas centra "Libava" īpašnieks, miljonārs, kurš 13 gadu vecumā izvirzīja sev šādu mērķi un to arī sasniedza.  Viens no pirmajiem (1988. gadā) kooperatīvu dibinātājiem, veiksmīgi pārdzīvojis pagājušā gadsimta mežonīgos 90-tos, kad vairāki viņa draugi, nespēdami atdot parādus, izdarīja pašnāvību, lai pasargātu ģimeni. 28 gadus darbojas apkures sistēmu tirdzniecības biznesā, SIA "SB" īpašnieks un valdes priekšsēdētājs. Ceļotājs, kurš ārpus Latvijas reizēm pavadījis pat astoņus mēnešus gadā. Patīk riskēt, sajust adrenalīnu. Vairākkārt skatījies nāvei acīs – Āfrikā, Ziemeļamerikā, Aļaskā (to savās grāmatās aprakstījis Skrūskopa pastāvīgais ceļabiedrs Harijs Sils). Finansiāli atbalstījis arī citus ceļotājus, šobrīd – Kārli Bardeli, kurš apceļo pasauli airu laivā, un viens pats šķērsoja Kluso okeānu.  Nekad nav lietojis narkotikas,  25 gadus neēd gaļu, jo žēl dzīvnieku, bet gatavs finansēt... revolūciju. Ir trīs pieaugušu bērnu un pusaudzes tēvs.

Pirms mūsu sarunas atkal atgriezāties no ceļojuma. No kurienes šoreiz?

Braukāju nepārtraukti. Biju Dohā, Katarā. Tā ir bagātākā valsts pasaulē, dienā pārdod naftas produktus par 1,2 miljardiem ASV dolāru. Trīs reizes mazāka valsts par Latviju, bet ar gada budžetu 368 miljardi dolāru.

Kāpēc tieši uz turieni?

Mani saista jaunas, interesantas valstis.

Esat pabijis visos kontinentos?

Absolūti visos! Arī Antarktīdā. Pirms gadiem trim biju Austrālijā un Jaunzēlandē. Austrālija nav interesanta – ja Jaunzēlandē ik pēc pieciem kilometriem ir ko redzēt, tad Austrālijā – ik pēc 500.

Vai vēl kas plānots?

Braukšu uz Filipīnām nirt – nodarbojos arī ar daivingu.

Vai jūs joprojām saista ekstrēmi piedzīvojumi, piemēram, raftings?

Sen neesmu to darījis. Ekstrēmākais bija Ziemeļkanādā, pie ASV robežas, kad ar Gunvaldi Vēsmiņu ziemā, mīnus 20 grādos nolaidāmies pa straujāko Kanādas upi – Stikini.


Tā bija galīgi stulba rīcība, izdzīvošanas iespēja bija viens pret desmit.


Turklāt, ja esi sācis, nav atpakaļceļa, un tajās desmit, divpadsmit dienās ir jātiek līdz okeānam, kur arī nekā nav, izņemot vienu apdzīvotu salu 10 kilometrus okeānā. Ja vējš neaizpūš garām...

Vai joprojām uzskatāt, ka cilvēks ir kā mazs datoriņš – kā sevi ieprogrammēsi, tā būs?
Pilnīgi pareizi! Ja cilvēks ieprogrammējis, ka būs kaut kas slikts, tad būs kaut kas slikts, un, ja ieprogrammējis, ka būs kaut kas labs, tad tā arī notiek. Tā es jau 13 gados pateicu, ka būšu miljonārs – skolā bija jāraksta sacerējums, par ko vēlos kļūt. Pēc tam izsauca vecākus uz skolu un pateica, ka man fiksi jāiet ārstēties pie psihiatra. Es taču mācījos padomju skolā.

Tātad nebūs melots, ja teikšu, ka esat miljonārs?

Nav melots. Man tikai naudas izteiksmē vien ir vairāk nekā miljons, viss kapitāls noteikti ir vairāk nekā desmit miljoni.

No kurienes jums tāds gribasspēks?

Noteikti no vecvecākiem. No tēva puses esmu kurzemnieks, viņš ir dzimis un pirmos dzīves gadus pavadījis Rojā, zvejnieku ciemā. Kurzemnieki ir smagnēji, jo arī dzīves apstākļi te bijuši smagi. No mātes puses ir pavisam kas cits – tikai aristokrāti un bagātnieki. Mans vectēvs pa mātes līniju bija Krievijas armijas virspavēlnieka, ģenerāļa Korņilova brālis, un visi Korņilovi bija armijnieki. Esmu iedzimis viņos. Vienmēr esmu uzskatījis, ka Latvijā nepareizi domā – priekš kam jāmācās, aizbrauksi uz Angliju, zemenes lasot, nopelnīsi divus, trīs tūkstošus un būsi bagāts. Tā ir vislielākā kļūda, kas pieļauta mūsu valstī, – ka cilvēki tiek ieprogrammēti būt par...

...kalpiem?

Jā, ka latvietis ir kalps. Biju Izraēlā, un


viņi tur saviem bērniem saka – tu esi unikāls, tu esi labākais, pats gudrākais pasaulē, tu būsi premjerministrs, kaut arī viņš ir pats stulbākais.


Un, lai kāds muļķis, bet viņš cenšas uz augšu sisties. Bet pie mums cilvēks beidz skolu ar zelta medaļu un strādā par ko? Par kalpu!

Bet jūs, piemēram, neesat kalps, un ļoti daudz ieguldāt Latvijā.

Jāatzīst, ja būtu jaunāks, tik daudz te neieguldītu. Kā zeme Latvija noteikti ir visskaistākā, vislabākā un man vistuvākā, šeit dzīvo mani bērni, man šeit ir daudz lielu īpašumu, un, pats galvenais, man šeit ir bizness. Taču cilvēki, kas šo zemi pārvalda... Stulbums un, vismaz politika, – liela, milzīga mēslaine. Sākot jau ar Rīgu.

Un kā ar Liepāju?

Liepāja man patīk kā pilsēta – tai ir savs fīlings, arhitektūra, cilvēki. Par Liepāju, kurā tāpat kā Ventspilī, Valmierā, Daugavpilī – vēl vismaz piecas vietas varu nosaukt, esmu ieguldījis ļoti lielu naudu, varu izteikt tikai pateicības vārdus. Liepāja ir vienīgā, kura patiešām ir spējusi novērtēt, ko esmu devis – esmu bijis pat Gada cilvēks, par ko esmu patīkami pārsteigts.


Šeit ir patīkami ieguldīt naudu, patiesībā vienīgā vieta, kur bijis patīkami ieguldīt naudu!


Vai "Melnās bumbas" (toreiz Novatoru klubs) pārveidošana par balto "Libavu" bija tāds miljonāra untums vai kas cits?

Vienkārši kaut kā gadījās būt Liepājā, braucu garām un skatos – baigākais grausts. Jumts iebrucis, grīdas tāpat, kafejnīcas daļa applūdusi, ūdens skalojās iekšā, apkārt dēļu žogs. Bet – ļoti skaista, interesanta vieta. Aizgāju pie Seska kunga aprunāties. Biju ģērbies džemperītī un džinsās, viņš mani kārtīgi nopētīja un teica: "Gribat pirkt to Novatoru klubu un kaut ko tur darīt? Vai jūs zināt, cik apmēram tas izmaksās?" Teicu: "Nu, kādu miljonu..." Viņš vēlreiz mani tā noskatīja: "Jā, nu jūs jau neesat pirmais, kas te nācis." Tad, kad "Libavas" atjaunošana gāja uz beigām, viņš caur sekretāri man vēlreiz piezvanīja: "Piedodiet, ka es toreiz ar jums tā runāju..."


Kopumā atjaunošana izmaksāja 1,2 miljonus latu. Lielākais ieguldījums bija krasta nostiprināšana – to darot pat nogrima traktors, no visām malām saskrēja skatīties šovu: kā Latvijā lielākais "KATO" torņa celtnis vilka to laukā. Ēkas restaurācija izmaksāja ap 500 000 latu.

Vai ieguldījumi ir atmaksājušies?

"Libava", protams, nav biznesa projekts, tas ir mans vaļasprieks.

Vai nav plānos arī kāds biznesa projekts Liepājā?

Manam uzņēmumam visā Latvijā ir veikali, biju plānojis arī Liepājā uzbūvēt lielveikalu, iegādājos pat īpašumu, taču toreizējais partneris mani uzmeta. Tā arī šis projekts netika realizēts.

Ar Liepāju man saistās arī viens notikums deviņdesmito gadu sākumā. Dēlam palika astoņpadsmit gadu, un es par 500 dolāriem viņam nopirku lietotu mašīnu.


Ar kuģi to atveda uz Liepāju, bet ātrāk nevarēja izbraukt no ostas, kamēr bandītiem nesamaksāja 300 dolārus.


Negribēju maksāt, sazvanīju paziņas no specvienības, un tie atbrauca no Rīgas un izdzenāja visus.

Ko domājat par valsti, kāda tā ir šodien?
Padomju laikos esam bučojuši pēcpusi Krievijai, tagad to pašu dara Amerikai. Nav jābūt baigam biznesmenim, lai to saprastu. Amerikāņi pasaka – jālikvidē bankas, un ko viņi izdara? Pārceļ klientus pie sevis, bet nauda tiek iesaldēta bankās. Līdz ar to neviens uzņēmējs vairs negrib glabāt naudu bankās, vismaz ne Latvijas bankās. Bet valstij, lai tā pastāvētu un attīstītos, ir vajadzīgas divas lietas – naudas daudzums, kapitāls un lētais darbaspēks, vienalga, no kurām valstīm, jo tikai tā veidojas pievienotā vērtība. Mēs samaksājam nodokļus, samaksājam algas, un beigās labākajā gadījumā īpašniekam, saimniekam paliek maza maza kripatiņa. Jautājums: kāda jēga man šeit, Latvijā, ieguldīt naudu?

Un, kā lai tic šai sistēmai, šai valstij, ja bankas prezidents ir kukuļņēmējs, ja deputātu lietas tiek izmeklētas, ja visur ir Šķēles, Šlesera un Lemberga ģimenes?


Saeimā ir divas frakcijas – zagļu un muļķu. Ja arī tur kāds gudrs cilvēks parādās, viņš ātri tiek vai nu nopirkts, vai apklusināts. Kamēr Artusam Kaimiņam neaizbāza muti ar naudu, tikām viņš runāja. To, kas te notiek, var apzīmēt ar vienu labu krievu vārdu – bezpriģels. Un tas turpināsies, kamēr nenomainīsies valdība un kamēr stulbā latviešu tauta nesapratīs, ka viņus vada kriminālnoziedznieki, kam rūp nevis labuma iegūšana valstij vai cilvēkiem, bet labuma iegūšana kaut kādai grupai, elitei. Tāda pārvalde ir jāpadzen. Aizdzeniet tos liekēžus, samaziniet Saeimu uz pusi, samaziniet pārvaldes aparātu. Esmu gatavs finansēt revolūciju!