Pērnā gada nogalē medijos izskanēja ziņa, ka dibināts "Miķeļa Golta mākslas, kultūras un vēstures atbalsta fonds”. Tomēr tāda fonda nav, un nekad nav bijis.

Pērnajā 28.decembrī, kad Liepājas muzejā atklāja Miķeļa Golta 90.gadu jubilejai veltīto izstādi "Miķelis Golts. Neparastā Liepāja", Liepājas domes Vides un veselības daļas vadītāja Ineta Stadgale, kas vienlaikus ir arī Golta fonda dibināšanas iniciatores – biedrības „Sabiedrības attīstības centrs” – valdes priekšsēdētāja, „TV Kurzeme” sižetā stāsta par „tikko izveidotā” fonda mērķiem un nākotnes plāniem:

„Mums ir doma gan par tīri materiālu atbalstu vai stipendiju formā, vai balvu formā, vai izstāžu organizēšanas formā gan Liepājas māksliniekiem, gan cilvēkiem, kas atstājuši nozīmīgas pēdas un popularizējuši Liepāju citās kultūras jomās...” (vairāk sk. šeit)

Arī Liepājas muzejs, aicinot uz izstādi, rakstīja: „Izstāde Liepājas muzejā tapusi sadarbībā ar nule kā dibināto "Miķeļa Golta mākslas, kultūras un vēstures atbalsta fondu”, kas plāno īstenot vispusīgas aktivitātes, lai popularizētu mākslinieka radošo mantojumu.

Izstādi papildina Miķeļa Golta mākslas, kultūras un vēstures atbalsta fonda veidotās ceļojošās izstādes planšetes, kas vēsta par mākslinieka radošo darbību, viņa mantojumu un oriģinālo glezniecības autortehniku – plastisku masu.”

Lai gan skaļi popularizētais fonds nemaz oficiāli nebija izveidots, tā aktivitātes nebija tik niecīgas – par Kultūras pārvaldes projektu konkursā iegūtajiem līdzekļiem (tos saņēma „Sabiedrības attīstības centrs”) tika digitalizēts gleznotāja Miķeļa Golta atstātais mantojums – vairāk nekā 200 gleznas, kas glabājas pie viņa atraitnes Ināras Ozoliņas (starp citu, solīto diska kopiju viņa līdz šai dienai nav saņēmusi), izveidota ceļojošā izstāde par mākslinieku un viņa daiļradi, nodrukātas atklātnes ar gleznu reprodukcijām, ko par ziedojumu varēja iegādāties arī Liepājas muzejā.

Šīs aktivitātes vispirms ar zināmu pārsteigumu, bet pēc tam jau ar aizdomām par krāpniecību vēroja Golta atraitnes mazmeita Linda Ozoliņa, Miķeļa Golta oficiālā mantiniece – tieši viņai pieder gan Golta māja Liepājā, gan gleznu kolekcija.

„Novembrī internetā izlasīju, ka Liepājā tiek dibināts Miķeļa Golta fonds. Zvanīju omītei (Inārai Ozoliņai) un jautāju, kas notiek? Viņa apstiprināja, ka Stadgale viņu uzaicinājusi kļūt par fonda dalībnieci, fondā esot arī muzeja direktore un vēl divi cilvēki. Vecmāmiņa parakstījusi kaut kādus dokumentus, lai gan viņai pašai neviena dokumenta nebija.”

Par Lindas Ozoliņas iespējamo dalību fondā vecmāmiņa ieminējusies, bet dibinātājas bildušas, ka viņa ir tālu, Rīgā, un gan jau kādreiz...

Decembrī, atbraucot uz izstādes atklāšanu muzejā, Linda Ozoliņa pārsteigta pamanījusi, ka pie kases tiek piedāvātas atklātnes ar Golta gleznu reprodukcijām. Tās bija izdevis jau pieminētais Miķeļa Golta fonds. „Noziedoju dažus eiro un arī iegādājos pāris atklātnes. Bet tas nebija viss. Ievēroju arī meiteni t-kreklā, uz kura bija uzdrukāta vectētiņa gleznas reprodukcija. Man atbildēja, ka tas uztaisīts „testa režīmā”...”

Ozoliņa jautājusi Stadgalei, vai arī viņa varētu būt fonda dalībniece, uz ko saņēmusi atbildi: „Jūs varat būt fonda draugs...”

Izstāde bija iekārtota muzeja pagrabtelpā.

„Pēc atklāšanas Stadgale mani ieveda pustumšā blakus telpā – vajagot nokārtot formalitātes, “parakstīt dokumentiņus”.

Šķiet, runa bija par fonda reģistrēšanu Miķeļa Golta mājas adresē un atļauju izmantot gleznas. Pēc visa redzētā un dzirdētā teicu, ka neko neparakstīšu. Stadgale paķēra abas papīra lapas, pārplēsa un iebāza somā. Pat nemēģināja man kaut ko skaidrot, teikt, lai padomāju, lai kārtīgi izlasu...”

Ināra Ozliņa portālam apliecina, ka sirds sāpējusi par mazmeitu, kas pēc izstādes  atklāšanas mājās aizbraukusi raudādama.

Lindai Ozoliņai ir savs skaidrojums, kāpēc viss noticis tieši tā. „Vecmāmiņu apvārdot nebija grūti, Stadgale bieži tur iegriezās (ar mani gan komunicēt izvairījās). „Viņa tāda laba, nāk, rūpējas” – teica vecmāmiņa”.

Ozoliņa tomēr apšauba, ka rūpes bijušas nesavtīgas. Apliecinājums tam esot pēkšņais intereses zudums par Miķeļa Golta fondu. Stadgali un viņas domubiedrus tas pārstājis interesēt brīdī, kad atklājies: Golta nams, tāpat kā gleznu kolekcija, ir novēlēti Lindai Ozoliņai.

Fonda dibinātāji par to uzzinājuši tikai tad, kad Ināra Ozoliņa ieminējusies, ka mājas izmantošana fonda aktivitātēm tomēr būtu jāsaskaņo ar likumīgo īpašnieci – Lindu Ozoliņu.

“Ja nevar dabūt māju un gleznas, tad vairs fondu nevajag?!” – nesaprot Ozoliņa.

Uz portāla jautājumu Inetai Stadgalei, kas noticis ar Miķeļa Golta fondu un vai tāds vispār pastāv, atbilde bija: “Nu nav. Nav tāda fonda. Tā vietā ir “Mākslas, kultūras un vēstures atbalsta fonds”. Kāpēc nav? Nolēmām nedibināt...”

Taču facebook.com esot izveidots Miķeļa Golta profils, digitalizēts viņa atstātais mantojums – tā kā iestrādes esot, un, ja Golta mantiniece vēlas, varot dibināt fondu un turpināt iesākto.

Jautāta, vai nevajadzēja mēģināt rast kopīgu valodu ar Lindu Ozoliņu, Stadgale atbild: ar visiem nav iespējams atrast kopīgu valodu, un ar Lindu Ozoliņu arī viņai tas nav izdevies. Jā, un kad Ozoliņa atteikusies parakstīt papīrus, lūgusies viņu neesot.

Vaicāta par atklātnītēm, Stadgale atzīst: “Jā, pasteidzāmies, par ātru uzlikām fonda logo...” Atklātnītes bijušas Agneses Matisones (arī viena no fonda veidotājām) ideja un labā griba.

Konkrēti cik par atklātnīšu pārdošanu nopelnīts, Stadgele nemin, taču saka: tas viss nav nosedzis pat drukas darbus, arī kafijas galds bijis jāklāj izstādes atklāšanā.

Notikušo (un arī nenotikušo) visvairāk pārdzīvo mākslinieka atraitne Ināra Ozoliņa, kas portālam sacīja: “Iznāca nesaprašanās. Visi  bija labi domājuši...”
 

Uzziņa
Biedrība „Sabiedrības attīstības centrs”
Ar Liepājas Kultūras pārvaldes atbalstu „Sabiedrības attīstības centrs” (SAC) 2013.gadā īsteno divus projektus, kas veltīti gleznotāja Miķeļa Golta 90.dzimšanas dienas atcerei. Projekta ietvaros ir izveidots digitalizēts gleznu arhīvs, kurā iekļautas tās gleznas, kuras atrodas Ināras Ozoliņas, gleznotāja atraitnes īpašumā. Gada nogalē paredzēta ceļojoša fotoizstāde ar pasākumiem Rucavā, Liepājā un Rīgā un Miķeļa Golta piemiņas izstāde Liepājas muzejā.

Biedrība darbojas tikai ar projektiem piesaistīto finansējumu. Darbinieki tiek piesaistīti konkrētām aktivitātēm, tai skaitā projektu realizācijai.

SAC ir jau izveidojusies regulāra sadarbība ar vairākām organizācijām, ar kurām kopīgu projektu ietvaros SAC ir pieejami papildus resursi: Liepājas Jaunatnes centrs, Liepājas pašvaldības Kultūras pārvalde, Liepājas Muzejs, Liepājas Novada Fonds, Liepājas pilsētas dome, Liepājas universitāte, Liepājas Sporta pārvalde, Liepājas Universitātes Kurzemes Humanitārais institūts, Liepājas Mākslas vidusskola, Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļa, Sabiedrības integrācijas fonds, Valsts Kultūrkapitāla fonds, biedrība „Dižvanagi”, deju studija „Arabeska”, Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība u.c.

Ineta Stadgale, organizācijas valdes priekšsēdētāja un dibinātāja – strādājot par Liepājas pilsētas domes attīstības projektu koordinatori, sagatavojusi un vadījusi vairāk nekā 10 projektus veselības, sociālās integrācijas, kultūras un izglītības jomā, sadarbojusies un vadījusi vairākus pilotprojektus Liepājas rajona padomei reģionālās attīstības un sabiedrības integrācijas jomā, iesaistot valsts pārvaldes institūcijas un universitātīšu mācībspēkus, konsultējusi un vadījusi projektus citām NVO, uztur SAC starptautisko sadarbības tīklu sociālā atbalsta, kultūras un integrācijas sfērā. 2010.gadā izraudzīta par Britu padomes Latvijā apmācību vadītāju vietējo kopienu līderiem, 2012.gadā par ieguldījumu sabiedrības veselības veicināšanā saņēmusi Eiropas gada cilvēka Latvijā titulu. 2014.gadā saņēmusi “Gada liepājnieces” titulu par mākslas projektu īstenošanu programmas “Liepājas dārgumi” ietvaros.

(Avots: society.lv)