Nams Lielā ielā 20 (tagad Lielā 8). Foto no Kaspara Miglas kolekcijas.


Provizors Jēkabs Līdaka stāv sava paša greznā nama augšā mazā, ar maskaronēm un plastiskiem izciļņiem greznotā nišā. Viņam ir 41 gads. Provizora kungs apmierināts un rāms patlaban atrodas augstu virs Lielās ielas un ar sevi labā mierā esošs Liepājas pilsonis, kam līdz šim dzīvē viss piepildījies. Viņš rimti noraugās lejā uz murdošo ielu, pilnu gājējiem un braucējiem. Kalpone nupat atnesusi stipru piparmētru tējas uzlējumu, kam labpatikšanā var klātu piesūkāt kādu Minhenes bombongu. Ir 1913. gada pavasaris. Nu var atskatīties uz darbīgajiem mūža gadiem, kas nesuši treknus augļus. Nupat no Vācijas, no studijām Zonderšauhenes karaliskajā konservarorijā ar vijoļspēles un klavieru diplomu kabatā atgriezies dēls Alfrēds Līdaka.


Kas to būtu domājis, ka Līdaku famīlijas vienīgais dēls, toreiz niecīgas rocības, bet čakla Tadaiķu pagasta zemnieka atvase Jēkabs ar Grobiņas pilsētas birģermeistara barona Firksa atbalstu kādreiz mācīsies Tērbatas un Maskavas universitātēs farmāciju! 1888. gadā pēc studijām viņam būs iespēja iegūt Grobiņas aptieķnieka vietu, bet vēlāk pašam uzsākt savu aptiekas padarīšanu!


Protams, ka būt pirmajam ciemā bija labi un sildoši, taču jau tad Jēkabs meta skatu uz lielo Liepāju

ar kuģiem, fabrīkām un cilvēku bariem. Tie zāles un visādas mikstūras pieprasīja pulkāki kā zemnieki Grobiņā – vilinājums pārcelties tur bija arvien vedinošāks.  Līdakas kungs it labi atcerējās to brīdi 1896. gada 28. decembrī, kad pilsētas domes celtniecības komisija apstiprināja Lielās ielas 20 (tagad Lielā iela 8) būves projektu. No krievu impērijas Donas bankas bija jāaizņemās 80 ar pusi tūkstošus rubļu un jāizmaksā Ivanam Mihailovičam Notmans par zemes pirkumu krietna summa.


Nu, kā Liepājas pilsoņi iekrustīja – "Līdakas villa" – varēja tapt. Par mājas būvuzņēmēju ar gudru ziņu latvietis Līdaka bija izraudzījis Gustavu Rīgi, junioru (1853.-1937.) Taču... tik prestīžā vietā sāktā būve daudziem bija kā pludmales smiltis acīs. Avīze "Liepājas Atbalss" sadaļā "Lokales" rakstīja:


“Provizors Līdaka būvē Liepājas lepnākā ielā staltu namu. Par nelaimi būves darbiem pēc pirmā stāva bija jāapstājās dēļ kaimiņu Frīdberga nama jumta, kas ar kādām trim kārtām dakstiņu aizņēma daļu no telpas, kur pēc zīmējuma II stāvs. Būves uzņēmējs Rīges kungs un vēl vairāk Līdaka nu lielās bēdās. Te kādu rītu izrādās, ka visi šķēršļi nozuduši, jo Frīdberga nama jumtā trīs kārtas dakstiņu līdz ar spāru galiem aizlidojušas pa gaisu. Nu būves darbi, saprotams, sākuši iet it raiti un drīz Lielā ielā paceļas visstaltākais nams. Dīvaino lietu ir izspriedusi Grobiņas-Aizputes apriņķa miertiesnešu sapulce. Sūdzību iesniedzis zvērināts advokāts Wiljams Dreijersdorfs.


Kā par melaimi, advokāta mutes palaišanu nejauši izdzirdējis pats Rīge un sajutis sava vārda cieņas aizskārumu,

uz ko arī iesniedzis tiesai sūdzību."


Nav zināms, vai provizors Līdaka izticis ar savas aptiekas pulvertabletēm, vai ar ko vēl universālāku par naudu, taču drīz godīgais advokāts kļuva par vēlētu pilsētas galvu un lieta tika izbeigta.


1900. gadā vietējās latviešu un vācu avīzēs lasāmi sludinājumi, ka Līdakas villā zobārsta pakalpojumus piedāvā Sč. Šimšhelevics "bez sāpēm un asarām rauj, plombē, slīpē un liek jaunus mākslīgā raga zobus". Pa gaiteni pretī Dr.Gušča "pieņem slimniekus iekšķīgās, bērnu un venēriskās slimībās".


Līdakas villā līdz pasaules karam izdeva plašus īres dzīvokļus pārtikušiem kvartirantiem, piemēram, Liepājas cietuma priekšnieka palīgam, žandarmērijas apakšpalkavniekam Aleksandram Potockim ar ģimeni.


Jēkaba vienīgais dēls Alfrēds, kādu laiciņu padzīvojis tēva mājās un atradis Liepāju "garīgi seklu", pārcēlās uz Rīgu un kļuva par ievērojamu latviešu babtistu draudžu koru diriģentu un vienu no V latviešu dziesmu svētku garīgo koru virsdiriģentiem.


1922. gadā Līdakas villai jauns īpašnieks – Ļevs Feiges, bet 1929. gadā koloniālpreču lieltirgotājs K. Kāns.


Gadu pirms Latvijas Republikas bojāejas Līdakas namam īpašnieki ir Ž. un I. Feiges, B. Rozengartens, L. Evelsons un N. Šupps.   


Pēc I pasaules kara Jēkabs Līdaka iztika ar farmaceita privātpraksi un darbojās Latvijas Sarkanā krusta Lielās valdes sastāvā, miris 1933. gadā.