1900. gadu Liepājas sabiedrība gatavojās sagaidīt ar tikpat raibām izpriecām un izdarībām, cik raiba tā bija pati. Pasekojot statistikai par pēdējo tautas skatīšanu Krievijā, Liepājā 1899. gadā bija 64 489 tūkstoši dvēseļu, vai, kā tagad saka, iedzīvotāju. Pēc tās pašas statistikas ziņām liepājnieku vidū latvieši bija 24, 8 tūkstoši, vācieši – 15 353 jeb 24%, ebreji – 5 488 jeb 8,5 %, krievi – 7 131 jeb 12%, poļi – 6 015 jeb 9, 3 % un lietuvieši – 3 587 jeb 5,6 %.


Deviņpadsmitā gadsimta pēdējā gada dienas tika aizvadītas ar bailēm par turpinošos ekonomisko krīzi, kas apdzēsa rūpnīcu allaž dūmojošos skursteņus, lika pamest pusratā vairākstāvu īres māju jaunceltnes un spieda nolikt brīvguļā ne tikai "malkas jačus", bet arī prāvus okeāna tirdzniecības kuģus.


Tomēr, par laimi, Liepāju krīze bija skarusi visai saudzīgi – 1899. gadu osta noslēdza ar rekordlielu ienākošo kuģu (2279) skaitu. Jaunapgūtā teritorijā ziemeļos no pilsētas cēla Aleksandra II kara ostu, padziļināja un paplašināja tirdzniecības ostu, bet Liepājas – Romnu dzezceļš beidzot sasniedza plānoto kravu caurlaidību – 1500 vagonus diennaktī.


Ar laika skaitīšanu gan Liepājā bija visai savādi – tepat aiz Kurzemes guberņas robežas Palangā un Kretingā to skaitīja pēc jaunā stila, bet oficiāli Krievijā – vecajā stilā, kas atšķīrās par 13 dienām. Tādējādi vācu un latviešu luterāņi, baptisti, adventisti un Romas katoļi baznīcās, krodziņos un uz savu biedrību namu skatuvēm jau bija atzīmējuši Jaunā, 1900. gada, atnākšanu, kad ar kontradmirāļa Grigoroviča atļauju artilērijas baterija pie jaunā Ziemeļu mola izšāva lielgabalu zalvi par Krievijas impērijas Jauno gadu.  Artilērijas virsnieki gan bija gribējuši kaut reizi, lai arī ar mācību lādiņiem, "датъ залп" no sestās baterijas lielgabaliem, kas atradās pie tagadējās Zvejnieku alejas. Taču iejaucās pilsētas galva Hermanis Adolfi un, baidoties, ka viss Uliha ielas ostas gals pēc tik varenas jaungada kanonādes paliks bez logu stikliem, izprasīja Pēterburgas Galvenā jūras štāba aizliedzošu telegrammu cietokšņa komandantam.


1900. gada sagaidīšanas simbols gan lepnu veikalu, gan sīku bodīšu skatlogos bija t.s. pilnības rags,

kas simbolizēja tautas nākamā gada un visa tam sekojošā gadsimta visoptimistiskās cerības.


Arī krievu kultūras biedrības "Sokol"*, vācu "Muses"** un Liepājas latviešu savstapējās palīdzības biedrības*** skatuves bija rotātas ar šādiem butaforiskiem ragiem, turklāt tik lieliem, ka no tiem pēc teatralizēta uzveduma scenārija "bira" laukā bumbieru, ābolu, banānu un vīnogu maskās ietērpti bērni.


Liepājnieki kopumā tomēr Ziemassvētkus uzskatīja par svarīgākiem un baznīcu zvani 1899. gada pirmajos saulgriežos zvanīja vai stundu. Visilgāk esot zvanjuši vācu Sv. Trīsvienības divi zvani, visskaistāk – Sv. Trijādības pareizticīgo katedrāle ar zvanu spēli.


Tāpat liepājnieku svētku galdus Ziemassvēkos un Jaunajā gadā servēja gan ar "pliku" vārītu kartupeli vai sautētu rāceni ar "kurpnieku laša" (mencas) aizdaru, gan cepeškrāsnī cepinātu kapuna (kastrēta gaiļa) cepeti kadiķogu mērcē un pildītu Astrahaņas stori pēcpusdienas pakodai.  

Liepājas cietokšņa artilērijas bataljona un mīnu rotas virsnieki pirmajā jaunā gada dienā par brīvu rīkoja pilsētnieku vizināšanos kamanās no Jaunā tirgus, tagad Rožu laukuma, līdz Vecajam Šķēdes tiltam un atpakaļ, pa ceļam Famīlijas dārzā un Treilība muižā cienājot ar groku un bubļikiem (barankām vai ūdens kliņģeriem).


*Slavofilu biedrība un krievu kultūras un vingrošanas biedrība atradās fon Fīneru namā Ludviķa ielas un Avotu ielas krustojumā (vecais kultūras nams).


**Muses biedrība vai vācu kultūras biedrība “Musse" atradās tagadējā Avotu ielā 10.


***Liepājas latviešu savstapējās palīdzības bierība, tagad Raiņa ielā 2/2a. (Degvielas uzpildes stacija).