Viena no Liepājas ezerā esošajām salām (Atteku) nosaukta bijušās Melnkalnes galvaspilsētas Cetiņjes vārdā. Vai arī otrādi...

Ik gadus, tuvojoties vasarai, Liepājā atgriežas ielu kafejnīcas un vasaras dārzi.  Taču gadiem ierastās vietās un tradicionāli Vecliepājas centrā.

Mans stāsts būs par pagātnē plaukstošu, tagad sen aizmirstu vietu – Cetiņjes salas vasaras restorānu. To, kas tagad redzams no bijušās laivu bāzes, var raksturot kā nožēlojamu pārpalikumu no kādreiz rosīgā Liepājas vācu jahtkluba „Nord” sākotnes.  Liepājas jahtklubu nodibināja 1883. gada 17. septembrī. Drīz vien Cetiņjes salā tika uzcelta viena, vēlāk  pat triju stāvu jahtsmeņu kluba ēka ar vasaras terasi, laivu eliņiem un nelielu ostas kanālu. Klubs kā ļoti populāra atpūtas un izklaides vieta  darbojās ne tikai vasarās – 20. gadsimta sākumā arī ziemās pāri aizsalušajam ezeram slīdēja ledus jahtas un buru kamanas , kuras vizināja kluba bufetē  ar karstu šokolādi vai ruma boli iesildītu turīgo liepājnieku publiku. Vēl tagad liepājnieku famīliju foto albumos atrodamas fotogrāfijas ar baltu buru strīpu ezera pamalē un romantiskiem jahtu vārdiem uz to bortiem.

Taču "Nord” klubam 1893. pavasarī radās konkurents, pilsētas domes iznomāta vasaras bufete, vai kā toreiz teica – tējnīca. Tā bija celtne ar plašu vasaras terasi un slēgtu bufetes zāli.  Turpat pie bufetes kroģera tā gada karstajā vasarā pavisam ne bagātie varēja noīrēt ar buru audekla baldahīnu pārsegtu famīlijas laivu svētdienas izbraukumam uz Friča birzi vai Reiņa mežu. Daudzi, kam nenesās prāts cilāt airus un dauzīties pa ezera viļņiem, varēja palikt turpat letes tuvumā un, pasūtījuši ruma vai štopkūku, malkot kafeju, tēju no spoža misiņa patvāra vai salūkot ko nebūt sirsniņai no augstākiem bufetes plauktiem.

Ar 1902. gadu Cetiņjes bufeti jau dēvēja par restorānu un katru nākamo gadu pavasara izsoles uz tā nomas tiesību vairāksolīšanu domes namā Lielajā ielā pulcēja teju desmit pa vasaru kroģēt gribētāju. Cetiņjes restorāns pat vietējo vāciešu vidū kļuva tik iecienīts, ka svētdienu rītos vairums Sv. Trīsvienības draudzes famīliju vispirms devās uz Cetiņji baudīt rīta kafiju un tikai pēc tam daži – uz baznīcas dievkalpojumu. Par to esmu dzirdējis pamācošu  stāstu, ko kā tīru patiesību man atstāstīja Vilis Vijums: baznīcas mācītājs Kīnens, kas pats bija liels filantrops un trūcīgo balstītājs, savas draudzes locekļu svētdienu rītu gaitas uz Cetiņji  nekādi nespēdams novērst, izdomāja viltību – izlaida baumas, ka nākamo svētdienu baznīcas dievkalpojumu vadīšot latviešu Annas  draudzes gans, latviešiem populārais mācītājs Rotermunds. Tad nu vāci aiz ziņkārības, atlikdami laivošanu uz Cetiņji, līdz pēdējai vietai aizpildīja Sv. Trīsvienības baznīcas solus. Kīnens lika noslēgt durvis un divas stundas kaunināja  savu draudzi ne visai izmeklētiem  vārdiem*.

Ar 1908. gadu vasaras restorāna nomnieks uz vairākiem gadiem kļuva Ansis Gertsons. Par kurzemnieku no Cīravas pagasta var teikt, ka viņš bija retais no tā laika veiksmīgākajiem mūspuses latviešiem. Dienēdams krievu armijā par kāda infantērijas palkavnieka pavāru un piedalīdamies krievu-japāņu karā Mandžūrijā, Gertsons bija iekrājis gan naudu, gan pieredzi. Pēc kara viņš bija kļuvis par Rēveles, tagad Tallinas, dzelzceļa stacijas restorāna nomnieku, taču, nespēdams pretoties tautiskai nostalģijai,  pēc dažiem gadiem pametis igauņu zemi un, atvezdams sev līdzi izcili izmeklētu restorāna trauku krājumu, kļuva par Cetiņjes saimniekotāju vasaras restorānā.  Anša Gertsona laikā   restorāna viesiem izrādīšanai bija  iekārtots neliels zvēru dārzs ar piejaucētām lapsām, zaķiem, cukurvistiņām,  dekoratīvajiem un pasta baložiem.

Līdz pat Pirmajam pasaules karam Cetiņjes restorāna dansingu un terases galdiņus visvairāk bija iecienījusi uniformētā Kara Ostas jūras virsnieku un viņu madāmu publika. Svētdienu rītos esot bijusi vērojama amizanta aina, kad no jūras pa Tirdzniecības kanālu uz ezera pusi kara kuģu glābšanas laivas,  sparīgu matrožu airētas, vizinājušas baltcepurotus oficierus un dāmas a`la modern (jūgendstila) cepurēs. Vēlās pēcpusdienās laivu kavalkāde no Cetinjes gan līgojusi atpakaļ – tikai ar dāmu cepurēm un matrožu beznaģenēm, jo restorānā sagurušajiem virsnieku kungiem ērtāki licies zvilnēt tuvāk laivu tilaudām.

Cetiņjes restorāns darbojies arī Latvijas Republikas laikos, taču iepriekšējo spozmi vairs nav atguvis.

*Patiesībā stāstā minētās personas nevarēja būt kādā sakarā ar Cetiņjes restorānu: Mācītājs Hermanis Rihards Adofs Kīnics (Hermann Richard Adolpf Kienitz), 1808. –1883., Sv. Trīsvienības vācu draudzē nokalpoja 51 gadu un mira vēl pirms Cetiņjes restorāna darbības uzsākšanas.
 
Mācītājs Eduards Heinrihs Kristians Rotermunds (Rottermund), 1804.–1882., Sv.Annas latviešu draudzē nokalpoja 50 gadus un arī mira, vēl pirms Cetiņjes restorāna darbības uzsākšanas.

Visticamāk šis notikums atmiņās pārmantots saistībā ar vasaras paviljona darbības laiku tagad 1905.gada ielas un Raiņa ielas krustojumā vai arī par tagadējā Raiņa parka "šveiciešu" vasaras paviljonu ap 19.gs. vidu.