Liepājas nevalstisko organizāciju pārstāvji cenšas pievērst uzmanību invalīdu nožēlojamajam stāvoklim valstī, arī nupat notikušajā Tiesībsarga konferencē.

Trīs dienas aizvadītās nedēļas nogalē Rīgā noritēja Tiesībsarga konference, kurā piedalījās arī Liepājas Invalīdu kultūras kluba „Draugs” vadītāja Māra Leja, kas piecpadsmit gadus veltījusi sociālajam darbam un iepazinusi invalīdu dzīves apstākļus mūsu valstī.

Viņa uz konferenci devusies, lai kārtējo reizi runātu par invalīdu vajadzībām pēc elementāriem tehniskiem palīglīdzekļiem, kurus valstij būtu jānodrošina. „Ierēdņi, kam par to jāatbild, ir, konferencē pat sēdēja man blakus, saka Māra Leja, tikai palīdzības diemžēl nav.”

Kam vajadzīga Labklājības ministrija un ierēdņi, kas atbild par cilvēku ar īpašām vajadzībām nodrošināšanu ar ratiņkrēsliem un citiem tehniskajiem palīglīdzekļiem, ja uz tiem gadiem jāgaida rindā, sašutusi Māra Leja.

„Mēs esam noguruši no politiķu un Labklājības ministrijas ierēdņu vienīgā argumenta, kāpēc nevar risināt situāciju: “Mums nav naudas”. Faktiski Labklājības ministrija ir “nabadzības” ministrija, kas pārvalda tautas nabadzību un kur nav skaidrības, pēc kādiem kritērijiem tiek griezts un taupīts,” – šie ir vārdi no astoņu sabiedrisko organizāciju aicinājuma ziedot Labklājības ministrijai, tehnisko palīglīdzekļu iegādei, kas tapa aizvadītajā vasarā.

Vēlāk gan izrādījās, ka nemaz nav iespējams pārskaitīt ziedojumus Labklājības ministrijai un ka valsts iestādes nemaz nav tiesīgas tos saņemt.

Aicinājums nebija pirmais liepājnieku mēģinājums pievērst valdības un sabiedrības uzmanību invalīdu problēmām, kas jo īpaši samilza pēc tam, kad valsts likvidēja Tehnisko palīglīdzekļu centru un šo funkciju nodeva Vaivaru rehabilitācijas centram.

Sadarbībā ar Liepājas Diakonijas centru un tā vadītāju Mārtiņu Urdzi jau februārī tapa atklāta vēstule Valsts Prezidentam, valdībai un sabiedrībai, ko bija parakstījuši 19 Liepājas reģiona nevalstisko organizāciju pārstāvji.

„Mēs uzskatām, ka valsts nespēja nodrošināt savus iedzīvotājus ar tehniskiem palīglīdzekļiem ir rupjš pārkāpums pret LR satversmes 111. pantu, kas paredz, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Labklājības ministres raksturotā situācija ir absolūti nepieņemama un ir apkaunojums mūsu valstī. [..]

 Valsts realizētā politika diemžēl liecina, ka invalīdi vārda vistiešākā nozīmē ir bez vērtības mūsu valstī un ka viņu vajadzības neuzskata par prioritārām,” teikts vēstulē.

Vēstulē arī norādīts uz konkrētām aplamībām: „Mums liekas ļoti dīvaini, ka tā pati valsts iestāde (Vaivaru tehnisko palīglīdzekļu centrs), kas ir atbildīga par tehnisko palīglīdzekļu nodrošinājumu valsts budžeta līdzekļu ietvaros, iznomā tehniskos palīglīdzekļus par dārgu naudu situācijā, kad valsts nespēj nodrošināt savus iedzīvotājus ar nepieciešamajiem palīglīdzekļiem.”

Savukārt vasarā tapušajā astoņu sabiedrisko organizāciju aicinājumā ziedot Labklājības ministrijai, tehnisko palīglīdzekļu iegādei, teikts:

„Mūsu valstī nav naudas, lai sagādātu slimniekiem pēc saslimšanas nepieciešamos palīglīdzekļus (pēc insulta, pēc endoprotezēšanas u.c.).

Mūsu valstī nav naudas, lai atmaksātu protēzi sievietēm, kuras ir saslimušas ar krūts vēzi un nav ar trūcīgo statusu.

Mūsu valstī nav naudas, lai mazinātu rindas uz tehniskiem palīglīdzekļiem, piemēram, ortopēdiskiem apaviem, uz kuriem pašlaik jāgaida divi gadi un vairāk.

Tas, ka valsts neatmaksā daudzus rehabilitācijas pasākumus cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un nenodrošina savlaicīgi ar tehniskiem palīglīdzekļiem, nozīmē, ka lielai daļai cilvēku ar īpašām vajadzībām tiek liegta iespēja atgriezties normālā dzīvē. Cilvēki ar īpašām vajadzībām spiesti uzturēties savās mājās vai pat tikai gultā, tie nevar strādāt vai piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Daudzi ieslīgst depresijā, rodas papildus komplikācijas. Tāpēc daudzas medicīniskas procedūras zaudē jēgu, jo, ko tas dod, ja cilvēkam tiek veikta dārga operācija, bet pēc tam neseko attiecīga aprūpe.”

Pagaidām ne vēstule, ne aicinājums nav devis rezultātu – amatpersonu atbilde ir, ka „viss ir procesā”, portālam atzina Liepājas Diakonijas centra vadītājs Mārtiņš Urdze.

Tieši Diakonijas centrs ir tas, kurš pulcē pie sevi dažādās invalīdu organizācijas un palīdz tām apvienoties, lai cīnītos par savām tiesībām.

Diakonijas centrs arī ir tā vieta, kur jebkurš var atnest vairs nevajadzīgu spieķi, kruķi, gultu, ratiņkrēslu, kas pašam vairs nav vajadzīgs, bet var noderēt kādam citam. Tāpat, izmantojot Diakonijas centra kontu, iespējams ieskaitīt ziedojumu cilvēku ar īpašām vajadzībām atbalstam, lai viņiem nenāktos gadiem gaidīt rindā uz valsts palīdzību:

Liepājas Diakonijas centrs

PVN nod. maks. reģ. Nr. 40008103059

Konta numurs LV08 HABA 0551 0156 7449 1

AS Swedbank

Kods HABALV22

Vairāk informācijas par Diakonijas darbu ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām var atrast
www.kalpot.lv