Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, šodien Liepājā vārda dienu atzīmē 97 Annijas, 42 Ances un 1079 Annas.

Šodien vārda dienā sveicam Liepājas Universitātes studenti Annu Dogvillo.

Kāpēc nolēmi iestāties Liepājas Universitātē?
Liepājas Universitātē iestājos pēc tam, kad sapratu, ka esmu izdarījusi kļūdainu izvēli iestājoties kādā no Rīgas augstskolām un izvēloties profesiju – apģērbu dizainu. Tā ir mana sirdslieta, bet savu profesionālo karjeru ar šo sfēru saistīt nevēlos. Pēc lielpilsētā pavadīta gada sapratu, ka arī Rīgas burzma, bezpersoniskums un komerciālisms nav tas, kas mani saista. Ilgojos pēc Liepājas un tā kā biju pārliecināta, ka, neskatoties uz sākotnēji kļūdaino izvēli, vēlos iegūt augstāko izglītību un atgriezties Liepājā, sāku pētīt Liepājas Universitātes piedāvāto studiju programmu klāstu un biju patīkami pārsteigta, ka piedāvājumu klāstā ieraudzīju Komunikācijas vadības programmu. Žurnāliste. Jā, tajā brīdī sapratu – vēlos būt žurnāliste. Daudz nedomāju, aizgāju, pieteicos un ne mirkli savu izvēli nenožēloju. Šajos trijos gados Liepājas Universitāte man ir devusi nenovērtējamu pieredze. Atgriežoties un studējot Liepājā, jutu, ka savu dzīvi dzīvoju pilnvērtīgi, daru to, kas man patīk un esmu laimīga. Manuprāt, tas ir viens no svarīgākajiem laimīgas dzīves faktoriem – apzināties, ka esi laimīgs! Prast priecāties par to, kas Tev ir, reizē tiecoties pēc kaut kā vairāk.

Kāpēc izvēlējies studēt tieši žurnālistiku?
Liepājas Universitāte mani ir aizvedusi arī uz „Latvijas Televīziju”, kur jau otro gadu devos praksē. Darbs televīzijā mani aizrauj – katra darba diena sevī nes ko jaunu, un divas vienādas darba dienas pēc kārtas nemaz nav iespējamas. No rīta pamostoties nevari paredzēt, vai diena tevi aizvedīs uz biešu lauku intervēt kādu Latvijas zemnieku par šī gada ražu vai vizītē uz ASV vēstniecību. Žurnālisti ir inteliģenti cilvēki, jo sevišķi ziņu žurnālisti – ik dienu uzzini ko jaunu, satiecies ar dažādiem cilvēkiem un iedziļinies dažādās sfērās.

Kas, tavuprāt, ir pats svarīgākais dzīvē?
Pats svarīgākais dzīvē ir nedarīt neko pret savu pārliecību, būt harmonijā ar sevi. Ja pastāvīgi ir iekšējs diskomforts, krasi kaut kas jāmaina. Un nevajag no tā baidīties, ir jāprot pieņemt izaicinājumu. Runājot par izaicinājumiem, manuprāt, latviešiem ļoti raksturīga ir tāda „mazā, pelēkā cilvēka” sajūta – es neko nevaru, ko tad es, es jau nekas neesmu, neko neesmu pelnījis, tas otrs noteikti varēs izdarīt daudz labāk ka es u.t.t. Ikdienā atrodoties starp veiksmīgiem, mērķtiecīgiem, aktīviem cilvēkiem, kas ik uz soļa pieņem dzīves izaicinājumus, esmu sapratusi, ka vienmēr vajag mērķēt augstāk un ticēt sev.

Vēl šodien atceros, kad kopā ar Studentu Padomi plānojām Komunikācijas dienas LiepU (tēma bija par jauniešiem un politiku), vajadzēja kādu neatkarīgu ekspertu, kas novada lekciju. Pirmā doma – aicinām valsts prezidentu (tolaik V.Zatlers). Un kāpēc gan nē? Tā arī izdarījām. Aizrakstījām vēstuli, viņš atbrauca, novadīja lekciju, un visi bija laimīgi, apmierināti. Tāpat arī gadījums: sēdi mājās, skaties Kannu kinofestivāla apbalvošanu un iedomājies – eh, kā gribētos tur nokļūt, redzēt kā tas dzīvē izskatās. Bet kāpēc gan nē – čaklu roku nekad nevar būt par daudz. Aizraksti organizatoriem, ka vēlies brīvprātīgi palīdzēt nākamajā gadā, ja viņi akceptē, atliek tikai sakravāt koferi un dodies uz Franciju! Parasti šādos gadījumos ceļa izdevumi un dzīvošana tiek apmaksāta. Tas ir tik elementāri. Ir tikai jāvēlas! Mūsdienās ir tik daudz iespēju un man ir skumji skatīties, ka citi jaunieši neizmanto to, kas ir dots. Tāpat, sēžu vakarā pie TV, garlaikojos, te pēkšņi manā e–pastā pienāk vēstule – negribi rīt braukt uz tikšanos ar Hilariju Klinotni. Kāpēc nē? Un jau nākamajā dienā kopkorī ar Lauri Reiniku dziedam Klintones kundzei „Sveiks, lai dzīvo!”. Tas arī dzīvē ir svarīgi – uzdrīkstēties, apzināties savu vērtību.

Nesen lasīju kādu gudru atziņu – pasaules lielākā problēma ir tā, ka inteliģenti cilvēki ir šaubu pilni, bet muļķi – pilni pašpārliecinātības. Vajag rīkoties, vajag darīt, jo kurš gan cits dzīvos tavu dzīvi, ja ne tu pats! Un ne vienmēr, lai piepildītu savus sapņus ir nepieciešami miljoni, gluži tāpat kā īsta sieviete maltīti spēs pagatavot pat tad, ja ledusskapī nekā nav. Dzīvē viss ir iespējams, tikai no sirds jāvēlas, jātic un jārīkojas!

Jaukākā dāvana, ko esi saņēmusi?
Lai gan man labāk patīk dāvināt nekā saņemt, varu teikt pavisam atklāti, ka dzīve mani ir lutinājusi. Brīžiem šķiet, ka saņemu vairāk nekā esmu pelnījusi. Mani aizkustina lietas, kas nāk no sirds. Vislielākā dāvana man ir redzēt, ka cilvēks ir pielicis pūles, lai mani iepriecinātu, ka viņam tas ir svarīgi un ir prieks, ka man prieks.  Tā centība, pūles, lai viss izdotos, un satraukums dāvināšanas brīdī nosaka jebkuras dāvanas patieso vērtību. Varu saņemt pompozu rožu klēpi, kas tiek pasniegts pūlī, ar domu – jo vairāk cilvēku redzēs, jo labāk, vai milzīgu mīksto rotaļlietu cilvēka augumā, kam fiziski nav vietas manā istabā, dārgu kaklarotu, ar domu – jo dārgāk, jo vairāk mīl un šādu greznību atļaujas vienreiz gadā – Dzimšanas dienā vai Ziemassvētkos, bet patiesībā daudz vairāk man nozīmē rūpes ikdienā ar aromātisku kafiju brokastīs, ar roku rakstīta personiska zīmīte pie ledusskapja vai klēpis paša plūktu rudzupuķu, kas ir daudz vērtīgākas par pērlēm un dimantiem. Patiesā vērtība nav lietās, vērtība ir sajūtās!