Jautājumi, vai, kur un kā strādāt turpmāk pēc Liepājas domes lēmuma par to, ka ""Vācu biedrību asociācijai "Vācu nams"" jāatstāj telpas Stendera ielā 5, ir galvenie, uz kuriem šobrīd jārod atbildes.

Protams, varētu uzdot arī jautājumu, vai tiešām pašvaldībai šajā gadījumā bija jārīkojas tik skarbi? Jā, bija parāds – ar visiem soda procentiem 3024,28 eiro. Summa, kas pašvaldības makam nav nepanesama, bet asociācijas biedriem – milzīga. Tomēr asociācijas priekšsēdētājam Mihaelam Galmeisteram bija plāns, kā nomaksāt parādu trīs gadu laikā. Šādu iespēju deputāti asociācijai nedeva, jo, lūk, gada laikā tā nebija tikusi galā ar parādu, lai gan tas ticis solīts.  

Taču bija samaksāti komunālie maksājumi, ar ko asociācija iepriekš arī nebija tikusi galā. Tātad bija progress un labā griba. Starp citu, lielā mērā, pateicoties asociācijas pašreizējam vadītājam, kurš asociāciju jau pārņēma ar parādu nastu.

Kā parāds radies, nevienu neinteresē, un nelabprāt par to runā arī paši "vācieši", jo tad neizbēgami nāktos mazgāt "netīro veļu".

Piemēram, būtu jārunā par iepriekšējiem asociācijas vadītājiem, sākot ar Andreju Jaunzemu, kura laikā parāds jau sāka krāties, beidzot ar Ilgu Vitāli, kuru sapulcē ievēlēja par asociācijas vadītāju, bet pēc trīsarpus gadiem, sapulcei balsojot, pēc pašas vēlēšanās no šī amata atbrīvoja. Tikai, kā tagad izrādās, viņa pati visu laiku sevi uzskatījusi, nevis par parādos grimstošās asociācijas vadītāju, bet par tajā pašā laikā pašas dibinātā Vācu kultūras centra vadītāju. Starp citu, par pirmā stāva telpām, kurās Vitāles kundze, pēc citu domām, būdama asociācijas vadītāja, pēc pašas – tikai Vācu kultūras centra vadītāja, tomēr darbojās, nekustamā īpašuma nodoklis netika maksāts, un viņa savam pēctecim atstājusi gan šo parādu, gan par vairākiem mēnešiem nenomaksātus komunālos rēķinus 1000 latu apmērā.

"Kad beidzot radās iespēja ieskatīties grāmatvedības dokumentos, mūs pārņēma šoks," atceras Irina Tīre, viena no ilggadīgākajām "Vācu-latviešu tikšanās centra" un asociācijas dalībniecēm.

Būtu jārunā arī par to, ka Vācijas Iekšlietu ministrija, kas līdz 2004.gadam ne tikai sedza visus maksājumus, bet arī maksāja algu koordinatoram, grāmatvedim un sētniekam, pēdējos desmit gadus finansē tikai dažādus projektus, kas, protams, nav regulāri ienākumi un nav arī paredzēti nodokļiem vai komunāliem maksājumiem.

Būtu jārunā par to, ka tad, kad Vācu Baznīca Latvijā privatizēja Stendera ielas 5.nama augšstāvu, arī asociācija vēlējās privatizēt savas telpas pirmajā stāvā, taču tai nebija 35 000 latu, kas tika prasīti, atceras toreizējā asociācijas koordinatore Renāte Buhmane. Nepalīdzēja arī Vācijas puse, un asociācija palika pašvaldības telpu nomniece.  

Tāpat būtu jārunā par to, ka, pirms desmit gadiem pašvaldībai laužot iepriekšējo līgumu ar asociāciju un noslēdzot jaunu, krasi mainījās nosacījumi, tostarp ievērojami pieauga maksājumi.  Vēlāk pārrēķinot un samazinot tarifus, tomēr palika parāds par tiem trim mēnešiem, kad maksa bija palielināta desmitkārtīgi (šo summu vēlāk sedza Vācijas puse).

Būtu jārunā arī par to, ka tad, kad parādam augot, asociācija sāka prasīt solidārus maksājumus no visām biedrībām, kas izmantoja pirmā stāva telpas Vācu namā, visas biedrības, izņemot vienu – "Liepājas vācu-latviešu tikšanās centru" – namu atstāja.

Būtu jārunā par to, ka, meklējot iespējas kaut ko nopelnīt, lai tiktu galā ar maksājumiem un parādu, tieši Ilga Vitāle Vācu namā ierīkoja pirmās sešas gultas, ko pret ziedojumiem piedāvāja viesiem un kas asociācijai tagad tiek pārmests kā nelegāla uzņēmējdarbība.

Būtu jārunā arī par to, ka tāda Vācu nama Liepājā nemaz vairs nebūtu, tāpat kā vairs nav virkne citu vēsturisko namu Stendera ielā, ja Vācija pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā nebūtu piešķīrusi ievērojamas summas – kā liecina dokumenti – vispirms 86 un pēc tam vēl 48 tūkstošus vācu marku jumta nomaiņai un ēkas remontam.

Tāpat būtu jārunā par to, ka pēc īres līguma uzteikuma bez mājām palikusi darbīgākā un aktīvākā no asociācijas biedrībām, Taisijas Hristoļubovas vadītais "Liepājas vācu – latviešu tikšanās centrs".

"Bez vainas vainīgie", uzskata biedrības biedri, kuri cītīgi maksājuši biedranaudas, bet nu paliek bez mājām. Apjukusi ir arī biedrības vadītāja, viņa pat pieļauj domu, ka varētu atteiksies no biedrības vadīšanas. Taču arī atstāta bez telpām, asociācija nevar vienkārši pārtraukt darboties – ir atbalstīti vairāki tās projekti, tostarp "IV Vācijas un Baltijas kultūras dienas Liepājā" un citi.

"Vācu – latviešu tikšanās centra" vadītāja atzīst, ka sirdī sakrājies rūgtums. To var saprast, jo centrs ir ne tikai daudz popularizējis baltvācu mantojumu Liepājā, bet tikpat lielā mērā popularizējis Liepāju vācu sabiedrībā. Ar biedrības gādību izdota virkne bukletu, top vēl viens – par Līvas kapiem, ir regulāras publikācijas Latvijas vācu izdevumā "Lett-Landweit" un žurnālā "Globus", ko lasa vācieši visā pasaulē, notiek lekcijas, bezmaksas vācu valodas apmācība, tiek uzturēta vērtīga bibliotēka utt.  

"Bez mums nebūtu arī grāmatas par Berči," saka Taisija Hristoļubova, un viņai ir taisnība, jo kontaktus ar slavenā arhitekta un Liepājas šarma radītāja ģimeni nodibināja tieši Vācu – latviešu tikšanās centra dalībniece Ilga Auza un uzturēja biedrības valde.

Bez Baltijas vāciešu atstātā kultūras mantojuma izzināšanas un popularizēšanas biedrības nopelnu sarakstam var pievienot arī visu to materiālo un sociālo palīdzību, ko dažādas Liepājas iestādes, skolas, organizācijas saņēmušas ar brīvkundzes Valtrautes fon Tīzenhauzenas gādību.

Uz asociācijas un "Vācu – latviešu tikšanās centra" rīkotajiem pasākumiem līdz šim nākuši divdesmit līdz četrdesmit interesentu. Ir jāatrod vieta, kur viņiem pulcēties, spriež biedrības dalībnieki. Irina Tīre uzskata, ka vislabākais risinājums būtu nelielas lēti uzturamas telpas centrā, kāds "mazs dzīvoklītis", kādā Liepājas vācu biedrība pulcējusies savos pirmssākumos, kad vēl nebija atjaunots kādreizējais vācu īpašums Stendera ielā.

Stendera ielas 5. namā vienā stāvā šobrīd saimnieko Liepājas Vācu draudze (tā sauktais mācītāja dzīvoklis) ar Ilgu Vitāli, kas vienlaikus ir Vācu kultūras centra vadītāja, priekšgalā. Ēkā atrodas arī pašvaldībai piederošs dzīvoklis, ko tā nodevusi Liepājas teātra rīcībā, bet pagrabstāvs ir privatizēts un pašlaik ir pārdošanā. Tiklīdz būs, kur pārvietot mantas un vērtīgo bibliotēku, atbrīvosies arī Vācu biedrību asociācijas telpas – pašvaldībai piederošie ap 170 kvadrātmetri pirmajā stāvā.

Kas pārņems un kas turpmāk saimniekos šajās telpās? Un kāds būs Vāca nama turpmākais liktenis? Kas notiks ar asociāciju un biedrību "Liepājas vācu-latviešu tikšanās centrs"?

Tie ir jautājumi, uz kuriem vēl nav atbildes.