26.janvārī kultūras namā "Wiktorija" otro reizi skatītājiem tika rādīta izrāde "Baiļu labirints". Izrādes autore un arī režisore Alvīna Jaremčuka stāsta par izrādi un savām izjūtām.

Izrāde pulcināja pilnu zāli, un skatītāju vidū bija gan skolēni, gan skolotāji, gan arī domes pārstāvji. Pievienotā vērtība, kas nav bieža parādība pēc iestudējumiem, bija paneļdiskusija, kurā piedalījās gan psiholoģe, gan krīzes centra pārstāvis un sociālā pedagoģe, diskutētāju vidū bija arī skolotājs, jauniete, kas pati izdzīvojusi dažādus konfliktus un mamma, kura ir saskārusies ar to, ka viņas bērns skolā nejūtas pieņemts. Saruna skāra gan jautājumu par to, kādēļ skolās pastāv dažādu formu vardarbība, gan to, kā rīkoties.

Dienu pirms izrādes portāls tikās ar Alvīnu Jaremčuku, lai aprunātos par izrādi un viņas pieredzi, kas radījusi "Baiļu labirintu".

Pastāstiet nedaudz par izrādi un tās tapšanu!
Izrāde tapa pagājušajā gadā, 4.martā bija pirmizrāde. Pēc tās bija daudz zvanu, arī aicinājumu to rādīt skolās. Tomēr tas ir ļoti smagi dalībniekiem – meitenes, kas ir izrādē, to nevis spēlē un tēlo, bet izdzīvo.

Izrādes ideja radās, kad izstrādāju zinātniski pētniecisko darbu vidusskolā, tēma bija "Teātra režisora emocionālais stāvoklis izrādes tapšanas laikā". Kā pie manis atnāca šī tēma? Liepājas Modes un mākslas studija sadarbojas ar Liepājas teātri, un studijas dalībnieces var iet uz izrādēm.Tās ir dažādas, ir vieglas, ir tādas, kuras liek daudz domāt. Pēc Lauras Grozas-Ķiberes izrādes "1984" noskatīšanās iemīlējos antiutopijā, redzu to kā veidu, kā runāt ar cilvēkiem, kā likt viņiem saprast. Nolēmu zinātniski pētniecisko darbu veidot par teātri, par to, kas mani patiešām interesē. Man bija interesanti, kā režisors tiek galā ar šādām smagām tēmām kā izrādē "1984", kā viņš jūtas. Tikos ar Lauru Grozu-Ķiberi, tikos ar dažādiem citiem cilvēkiem. Galējo atbildi, kā režisors jūtas procesā, es neatradu, bet sapratu, ka man pašai ir jāizveido izrāde, lai zinātu, kā tas ir. Man bija skaidrs, ka vajadzīgo panākšu tikai ar antiutopijas žanru, bet negribēju izmantot jau gatavu literāro darbu. Ar Modes un mākslas studijas meitenēm nolēmām, ka jāveido izrāde par to, kas ir aktuāls.

Diemžēl man nav veicies ar klasesbiedriem, esmu mainījusi skolas ar cerību, ka kaut kas mainīsies, bet tā nenotika. Skolā gribēju justies brīva, bet tā nenotika. Jautāju meitenēm, kā ir viņām, vai skolā viss ir kārtībā. Visas nolaida acis. Pārjautāju vēlreiz, un kļuva skaidrs, ka nav labi. Sākām runāt par skolu, par vidi tur, un sapratu, ka tieši tā būs īstā tēma, kas skar ļoti daudzus.

Kā tapa skatuves variants, rakstījāt pati?
Jā. Es nolēmu, ka pati uzrakstīšu lugu, jo tā vislabāk varēšu izteikties tā, lai to saprastu gan lomu atveidotājas, gan skatītāji. Visgrūtāk meitenēm noteikti ir attēlot to otru pusi, tos, kas dara pāri un dažādos veidos diskriminē.
Kopumā mēģinājumu process ir smags, bet mēs pēc tam cenšamies izrunāties, "norunāt" smagumu nost.

Vai, veidojot izrādi, arī analizējāt, kāpēc pāridarītāji ir tādi, kādi viņi ir?
Tā ir tā skarbā dzīve. Kad bērnībā lasa pasakas, ar ko viss beidzas? Ar "happy end", viss ir skaisti un lieliski. Tas man vienmēr bija galvā, bet ar laiku sastapos ar pavisam ko citu. Mamma teica, ka ir draudzība, arī skolā ir iespējama draudzība, bet es saskāros ar pavisam ko citu – intrigas, novēršanās, pat boikots. Es nevarēju saprast – kāpēc, kam tas vajadzīgs. Kāpēc cilvēki ir jādala kaut kādās grupās, un kāpēc kāds ir jāatgrūž tikai tādēļ, ka ir citādāks.

Mūsu mērķis ir parādīt, pie kā šāda attieksme var novest. Likt padomāt, vai viss, ko mēs darām, ir pareizi.

Protams, šis viss sākas ģimenē. Ja bērns mājās nesaņem vajadzīgo uzmanību, uz viņu izdara spiedienu, ka viņam ir jābūt labākajam, tad bieži vien viņš savu mērķu sasniegšanai kāpj pāri citiem. Mēģina savas vajadzības sasniegt nevis ar mīlestību un cieņu, bet naidu un agresiju, ar varu.

Vai stereotips par to, ka huligāni klasē ir tie, kas slikti mācās un neklausa skolotājus, ir patiess? Vai tomēr arī ārēji pieklājīgs un pareizs skolēns var būt tas, kurš dara pāri citiem?
Manuprāt, šobrīd, mūsdienās, tieši tie gudrākie un it kā pareizākie būs līderi, tie, kas nosaka vairākuma domas, kas ies uz priekšu, neskatoties ne uz ko. Izrāde ir par vidusskolēniem, 12.klase, un tur bieži jau sākas cīņa par budžeta vietām, un tā jau bieži ir skarba cīņa. Ja esi kluss, neko nesaņemsi. Šķiet, ka kāds ir tavs labākais draugs, bet patiesībā kaut kādu iemeslu dēļ iegrūž nazi mugurā.

Kur šajā stāstā paliek pieaugušie – vecāki, skolotāji? Viņi neko nemana?
Mans viedoklis ir (un tam arī būs domāta diskusija pēc izrādes, lai šo jautājumu apspriestu), ka skolotāji mēdz izlikties, ka nekas nenotiek. Protams, ne skolotājam ir pilnībā jāatbild par skolēnu. Tas ir jādara vecākiem, vecāku – bērnu saikne ir ļoti svarīga. Tomēr man nav pieņemami, ja ir skaidrs, ka skolotājs redz notiekošo, redz apcelšanu un pāridarījumus, un to pilnīgi ignorē.

Kas, jūsuprāt, varētu mainīt situāciju?
Izrādē ir tēls, kas ir gan reāls, gan nereāls vienlaikus, tas ir "baltais cilvēks". Kādam tas ir labākais draugs, kādam mīlestība, vēl kādam kas cits – tas, ko viņš tiešām, no sirds, vēlas. Tas ir liels spēks, kad mēs jūtamies mīlēti, bet vēlreiz – tam ir jānāk no ģimenes. Ja vecāki nav mācējuši parādīt bērnam, kas ir cieņa un mīlestība, tad kā viņš to sapratīs?

Mēs, izrādi papildinot, pievienojām vēl vairāk kustības, ir arī dažas ainas. Gribējām parādīt, ka mīlestība var būt dažāda. Ir lielas, visaptverošas jūtas, un ir mīlestības fiziskās izpausmes, un cilvēks reizēm nesaprot, ko viņš īsti vēlas.

Izrāde ir attēlota alkohola lietošana, jo būtu naivi domāt, ka vidusskolēni to nedara. Mēs nerādām neko tādu, kā nav dzīvē. To, kas diemžēl notiek. Tāpēc var gadīties, ka skatītājs aizies no izrādes sašutis vai dusmīgs, un, ja kādam izrāde nepatiks, tas vien liecinās, ka kaut kas ir jādara, lai mainītu situāciju dzīvē. Galvenais, lai cilvēks pēc izrādes aiziet ar emocijām, sliktāk ir, ja to nav.

Kas ir izrādes mērķauditorija?
Noteikti vismaz 12 gadus veci un vecāki, izrādē ir diezgan daudz agresijas, tā ir psiholoģiski smaga. Vidusskolēniem to noteikti vajadzētu redzēt. Izrādē ir divas vecuma grupas, 12.klase un 8.klase, kā 8.klases skolnieces skatās uz "lielajām" meitenēm, no kurām ņem piemēru, un ne vienmēr to labāko.

Kad jautāju meitenēm, kurus cilvēkus viņas vislabprātāk redzētu skatītāju vidū, gaidīju atbildi, ka draudzenes vai kā tamlīdzīgi, bet viņas teica – vecākus. Ļoti bieži vecāki tomēr tā kā nedaudz atstāj savus bērnus novārtā, un tad viņi sāk meklēt mīlestību un atzinību citur. Meitenes iet pie klases līderes, lai kaut kādā veidā justos novērtētas.

Kā jūs atpūšaties no darba pie izrādes?
Man pašai ir savs "baltais cilvēks", mana atpūta laikam ir mīlestība. Un vēl man ļoti patīk brīdis, kad esmu iedvesmota, tad viss šķiet skaists un rozā krāsā. Patīk, kad blakus ir tuvie cilvēki, ar kuriem varu kārtīgi izrunāties.

Jūs jau ilgi arī strādājat plecu pie pleca ar savu mammu. Kāda ir šī sadarbība?
Darbā vienmēr saucu mammu tikai vārdā – Tatjana. Savukārt mājās viņa ir mamma, un mājās arī cenšamies neskart tēmas, kas saistītas ar Modes un mākslas studiju, nerunāt par darbu. Cenšamies šīs jomas nodalīt.
Bija gan brīdis, kad man bija 14 gadi, kad es vairs nesapratu, kur ir mamma un kur ir viņas darbs, visur bija studija. Tas bija sarežģīts laiks, bet mēs tikām tam pāri.

Mums ir viegli strādāt kopā, jo mēs viena otru līdzsvarojam. Mamma ir lidojuma cilvēks, es turos pie zemes. Ir interesanti, un mēs vienmēr varam no sirds izrunāties un arī paraudāt viena otrai uz pleca.