Liepājnieks Aldis Austers kopš 2011.gada vada Eiropas Latviešu apvienību (ELA) un, pēc 11 Briselē pavadītiem darba gadiem, atgriezies Latvijā.

Pāris gados organizācija uzņēmusi apgriezienus, guvusi plašu atpazīstamību, un tās paveiktais ir augstu novērtēts. 20.janvārī apvienības pārstāvju priekšlikumus uzklausīja arī Valsts prezidents Andris Bērziņš, Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andrejs Pildegovičs un Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāre Sanda Liepiņa.

Pēc Eiropas Latviešu apvienības kārtējās sanāksmes Rīgā Aldis Austers piekrita atbildēt uz portāla jautājumiem.

Kādi ir šodienas aizbraucēji, salīdzinot ar ļaudīm no tā sauktās „vecās trimdas”?
Atšķirībā no trimdas gadiem, šodien lielākās diasporas kopienas atrodas Eiropā. Mūsdienās aizbraukušie cilvēki nav noskaņoti ne iesaistīties organizācijās, ne arī ziedot tādā apjomā, kā to darīja „vecās trimdas” pārstāvji. Vēl būtiski pateikt, ka jauno aizbraucēju sakari ar Latviju palikuši ļoti cieši, līdz ar to nav izsalkuma pēc latviskā un latvietības, kā tas bija Latvijas okupācijas laikā.

Latvijas sabiedrība ir ļoti sašķelta. Tautiešiem, kuri no Latvijas aizceļojuši, nereti tiek veltīti arī neglaimojoši vārdi. Dažkārt arī ELA ieteikumi un centieni tiek pārprasti.
Taisnība. Mums jautā, kāpēc latviešiem ārpus Latvijas vajadzīgs finansiāls atbalsts. Aizbrauca taču pelnīt. Taču ir lietas, ko mēs nevaram atrisināt pašu spēkiem, piemēram, aizbraucēju bērniem nodrošināt kvalitatīvas apmācības programmas, kā arī dažādu kultūras projektu – izstāžu, koncertu – realizēšanu ārpus Latvijas. Šī iemesla dēļ Latvijas valdības atbalsts ir ļoti būtisks. Runa ir par dažiem simtiem tūkstošu latu, ko investēt ilgstošas sadarbības nodrošināšanai, labi apzinoties, ka būs atdeve. Aizbraucēju bērniem pieaugot, būs savs viedoklis par Latviju, kas būs izšķirošs – vai nu viņi vēlēsies sadarboties un dot savu ieguldījumu Latvijas attīstībā, vai arī dzimteni noliegs, neko negribēs par to zināt.

Aizrādījums par to, ka Latvijai nepietiek finansu resursu, nav nopietns – tas ir jautājums par prioritātēm. Mēs zinām, ka Latvijā ir vieni no zemākajiem nodokļu ienākumiem Eiropā, par ko vēl zemāki nodokļi ir tikai Bulgārijā. Valdībai ir vai nu jāsaņemas iekasēt vairāk nodokļu no lielajiem biznesiem un biznesmeņiem, kuri Latvijā dzīvo ļoti trekni, vai arī no Eiropas jāpanāk lielāks struktūrfondu finansējums. Arī aizbraucēji nav pametuši Latviju novārtā. Ik gadu viņi uz Latviju pārskaita ievērojamas naudas summas gan savu Latvijā palikušo ģimeņu atbalstam, gan kredītu, parādsaistību atmaksai. Gada laikā uz Latviju tiek pārskaitīti aptuveni septiņsimt miljonu eiro, kas ir aptuveni tikpat daudz, cik Latvija saņem no Eiropas struktūrfondiem!

Vai Eiropas Latviešu apvienībai ir arī kāda sadarbība ar Liepājas pašvaldību?
Pirms vēlēšanām Liepājas pašvaldība nedaudz sarosījās, taču tagad rosība diemžēl zudusi. Jāatzīst, domei nav intereses par izceļojušajiem liepājniekiem, vismaz mēs to neesam jutuši. Labs piemērs šai ziņā ir Cēsu pašvaldība, kas apņēmusies organizēt vispasaules cēsnieku saietu, lai visus saaicinātu kopā. Mūsu informācijas tīkli ir atvērti pašvaldību vēlmēm uzrunāt savus novadniekus, taču tie nav domāti reklāmrakstu izplatīšanai, kā to bija sapratusi Liepājas pašvaldība.

Varbūt daļa problēmas ir tajā, ka paši liepājnieki nav bijuši aktīvi?
Tā gan nevarētu teikt. Apmeklējot latviešu biedrības dažādās valstīs Eiropā, liepājniekus esmu saticis visur. Savu pēdējo izbraukumu laikā patiesi aktīvus liepājniekus esmu sastapis gan Dublinā, kur, piemēram, latviešu ziņu portāla „Baltic-Ireland” (www.baltic-ireland.ie – L.Ģ.) redaktore un īpašniece ir liepājniece Laima Ozola, gan Vīnē, kur Latviešu biedrību Austrijā vada mans skolasbiedrs, liepājnieks Gundars Milašus. Liela liepājnieku grupa mitinās Bonnā. Arī runājot par Eiropas Latviešu apvienības komandu, jāatzīst, ka aptuveni pusi no tās veido bijušie un esošie liepājnieki, kuri izrādījušies uzticami partneri, īstenojot dažādus projektus.

Ja liepājnieki ir tik aktīvi un savas spējas atklāj no labākās puses, kā tu nupat teici, tad kāpēc viņi no Liepājas aizbrauc?
No deviņdesmito gadu sākuma pilsētā likvidēti daudzi lieli uzņēmumi, pēdējais no tiem – flagmanis „Liepājas metalurgs”. Tas savukārt nozīmē, ka likvidēts neskaitāmi daudz darbavietu, bet vietā radīts ļoti maz. Cilvēkiem vienkārši nav, kur strādāt, ir liels bezdarbs, kas ļoti veicina aktīvāko, mērķtiecīgāko cilvēku aizceļošanu.

Runājot par kultūras nozari, kā tu vērtē faktu, ka tajā vadošu lomu spēlē cilvēki, kuri, pretstatā daudziem aizbraucējiem, vai nu studējuši pavisam ko citu, kam nav nekādas saistības ar nozari, vai vispār nav studējuši, un viņu izglītības līmenis ir kritiski zems?
Labi cilvēki… (sirsnīgi smejas). Ļoti labi cilvēki.

Zinot, ka šad tad atbrauc uz Liepāju, jautāšu – kas tavuprāt pilsētā laika gaitā mainījies?
Iebraucot Liepājā, vispirms ļoti uzkrītoši pamanāms – ielas ir tukšas! Nav cilvēku!!! Ko dod par Eiropas struktūrfondu naudu labi izgaismotās un izremontētās ielas, ja nav, kas par tām staigā?!

Liepājas pašvaldībā gadu gadiem ir vienas un tās pašas personālijas, jo ievēlēt citas pilsētas iedzīvotāji acīmredzot baidās. Tas salīdzināms ar tā saukto „Stokholmas sindromu” – labāk zināma nelaime, nekā nezināma laime.

Ja pilsēta vēlas attīstību, tas vienreiz būtu jāpārvar.

Parunāsim mazliet par Eiropas Latviešu apvienību! Plašāku atpazīstamību tā guvusi tikai pēdējo pāris gadu laikā, un tas, ka ELA ir samērā sena organizācija, daudziem ir pārsteigums.
Radikālas pārmaiņas sākās ar 2007.gadu. Tolaik es kā Latviešu biedrības Beļģijā priekšsēdētājs savai organizācijai meklēju atbalsta iespējas. Lai atbalstu saņemtu, pieņēmām lēmumu atjaunot biedrības darbību Eiropas Latviešu apvienībā (iepriekš kontakts ar apvienību mums bija līdz 1999.gadam).

2007.gadā arī pirmoreiz kā savas biedrības pārstāvis devos uz ELA biedru organizāciju ikgadējo sanāksmi, kas notika Norvēģijas galvaspilsētā Oslo. Tā kā esmu Latvijas latvietis, priekšstats par tā sauktajiem trimdas latviešiem man tolaik bija stereotipisks, tomēr vienmēr esmu ticējis, ka, darbojoties kopā, iespējams sasniegt daudz vairāk, nekā katram atsevišķi. Sanāksmē Oslo iepazinos ar Māri Pūli un Daci Luteri-Timmeli. Mums bija spraigas diskusijas, sapratām, ka nepieciešams ļoti nopietni piestrādāt, lai ELA darbību padarītu laikmetīgāku. Oslo uzreiz arī tiku ievēlēts par apvienības prezidija locekli un politisko referentu. Iespējams, tas notika tāpēc, ka tajā laikā strādāju Latvijas pārstāvniecībā Briselē un man jau bija vērā ņemama pieredze.

Kas bija svarīgākais, par ko toreiz vienojāties?
Nolēmām izstrādāt jaunu stratēģiju, iekļaujot vairākus kardinālus risinājumus. Pēc tās arī šodien strādājam.
Eiropas Latviešu apvienība dibināta 1951.gadā ar nosaukumu „Latvijas Atjaunošanas komitejas Eiropas centrs”, vēlāk tā tika pārdēvēta par Rietumeiropas Latviešu apvienību un beigās par Eiropas Latviešu apvienību. 2009.gadā izlēmām to reģistrēt Latvijā kā juridisku personu, lai būtu iespējams pretendēt uz līdzekļu piesaisti no dažādiem fondiem. To arī izdarījām, un šis solis ir attaisnojies.
Vēl bija lēmums stiprināt apvienības kapacitāti, veidojot normālu budžetu, no kā šodien tiek finansētas gan ELA vadības aktivitātes, gan ELA organizāciju (to finansiālā kapacitāte ir ļoti atšķirīga) sadarbības projekti. Taču galvenais mūsu mērķis bija kļūt aktīviem viedokļu paudējiem dažādos Eiropas latviešiem saistošos jautājumos, iesaistīt sadarbībā arvien jaunas organizācijas, kā arī meklēt finansiālos resursus, lai būtu iespējams īstenot dažādus projektus.

Kā vērtējat ELA paveikto šajā laikā kopš 2007.gada?
Esam startējuši gan dažādos Eiropas, gan Latvijas konkursos. Vienā Eiropas konkursā bijām ļoti tuvu uzvarai – pietrūka puspunkts. Projekta ideja bija popularizēt Latvijas vēsturi tajās Eiropas Savienības valstīs, kur ir lielas latviešu diasporas kopienas, par pamatu izmantojot režisora Edvīna Šnores filmu „Padomju stāsts”. Šo projektu tomēr spējām īstenot, piesaistot finansējumu no Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA), taču mazākā formātā, nekā bijām cerējuši.

Savukārt sadarbība ar Latviju projektu ziņā bijusi daudz ražīgāka, kas arī attaisno mūsu izšķiršanos Eiropas Latviešu apvienību reģistrēt tieši Latvijā. 2013.gads bija īpaši ražīgs – īstenojām samērā daudz projektu ne tikai diasporas izglītības un kultūras jomā, bet arī saistībā ar ārpus Latvijas dzīvojošo tautiešu pilsoniskās līdzdalības veicināšanu.

Aldis Austers
Dzimis 1973.gadā Liepājā
Absolvējis Liepājas 5. vidusskolu
studējis Rīgas Tehniskās universitātes Ekonomikas fakultātē un Vīnes Diplomātijas akadēmijā
Kopš 2011.gada Eiropas Latviešu apvienības prezidija priekšsēdētājs, iepriekš – Latviešu biedrības Beļģijā valdes loceklis un priekšsēdētājs
Strādājis Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā (1995-2002) un Latvijas Bankā (2003-2011)
Šobrīd ir IPS "Hipofondi" valdes loceklis un lektors Rīgas Stradiņa universitātē
Apbalvots ar Latvijas Republikas ārlietu ministra (2003) un izglītības ministra (2012) Atzinības rakstiem.