Savā darbnīcā. 2020. gada janvārī. Foto: irliepaja.lv.

Lielformāta kalendārs ar Liepājas aktieru fotogrāfijām no dažādiem iestudējumiem katrā no 12 lappusēm, ko šogad laida klajā Liepājas dome, veidots sadarbībā ar fotogrāfu Aigaru Hibneri. Taču Aigars nav tikai fotogrāfs, viņam pieder arī viena no jaudīgākajām fotodrukas darbnīcām Latvijā. Tā, tāpat kā Aigars pats, kopš pagājušās vasaras meklējama nelielā ķieģeļu mājā, dzimtajā Jaunliepājā. Darbnīca šobrīd ir arī Liepājas Universitātes tiešsaistes lekciju telpa, jo "brīvmākslinieks", kā savu pašreizējo statusu apzīmē Aigars, ir arī Uzņēmējdarbības vadības maģistru programmas students.

Kas tas ir, ko tu kā "brīvmākslinieks" dari? Un cik sen jau?
Kādi septiņi gadi būs, kopš sāku. Piecus gadus jau stabili esmu pievērsies fotodrukai.

Bet tavas karjeras aizsākums bija deviņdesmito gadu Liepājā. "Kurzemes Ekspresis", "Rīta Ekspresis" – tās bija pavisam jaunas vēsmas drukāto mediju tirgū mūsu pilsētā. Taču par to parunāsim citreiz. Pastāsti, kāpēc atstāji Liepāju un ko darīji Rīgā!
Uz Rīgu pārcēlos 1995. gadā, vispirms viens, bet pēc gada savācu uz turieni arī ģimeni. Pirms tam kādu brīdi Liepājā palīdzēju mammai – nēsāju kastes veikalos, bet sapratu, ja vēl pusgadu nēsāšu, tas labi nebeigsies. Mans pirmais darbs Rīgā bija realizācijas nodaļā izdevniecībā "Baltika", kas vēlāk kļuva par izdevniecību "Lilita". Nēsāju žurnālus, kas bija daudz patīkamāk, nekā nēsāt pārtikas kastes (smejas). Sapratu arī, ka iepriekšējās kļūdas un zināšanu caurumus varu aizlāpīt, apgūstot grāmatvedību un finanšu vadību – ja gribi kaut ko darīt, ir jāprot naudu skaitīt. Bet arī kļūdīties reizēm vajag – kamēr pats neesi ar seju dubļos ielicies, nesapratīsi.

Lai aizpildītu tukšos vakarus Rīgā,

sāku ar grāmatvedības kursiem. Izrādījās, ka tas nemaz nav neinteresanti,

un tajā pašā 1995. gada rudenī iestājos Latvijas Universitātes Grāmatvedības institūtā, studēju vissmagāko programmu – Grāmatvedība, audits, analīze. Toreiz vēl neizvēlējos uzņēmējdarbības vadību, jo tas likās kaut kas drusku izplūdis, vispārīgs, bet man patīk detaļas, izpētīt vienu konkrētu lietu.

Pēc tam, līdz 2000. gadam nostrādāju dāņu kompānijā "Columbus", kas nodarbojās ar finanšu vadības sistēmu ieviešanu. Viņiem bija viena konkrēta programma, ko tagad nopircis "Microsoft". Kad sāku strādāt tur, bija desmit klienti, kad gāju prom – jau pie simta.

Man laimējās – trāpījos tieši tajā posmā, kad viss bija jauns, tikko nāca Latvijā iekšā, piemēram, kvalitātes vadības sistēmas, auditi – visas fundamentālās lietas, kas jāzina katram uzņēmējam vai uzņēmuma vadītājam, un es biju pirmajā grupā, kas ar to nodarbojās. Mans uzdevums bija veidot pirmo kontaktu ar klientu, uzņēmuma vajadzību izpēte, detalizēta analīze, plāna izstrāde, ko un kā uzlabot, attīstīt.

Pēc "Columbus" pārgāju uz privātpraksi konsultāciju jomā. Pirms tam "Turībā" biju ieguvis arī bakalaura grādu juristos. Mani klienti bija visi lielie, maksātspējīgie uzņēmumi, kuru Latvijā bija ap pieciem simtiem, sākot ar "Latvenergo" un "Lattelekom". Tad

pienāca brīdis, kad tu ej vienā, otrā, trešā uzņēmumā, un tas viss sāk atkārtoties, paliek neinteresanti.

Man vienmēr ir bijis tā, ka finansiālajam ieguvumam ir jābūt līdzsvarā ar gandarījumu par to, ko daru, citkārt pat gandarījums ir svarīgāks. Morāli jau biju noskaņojies, ka vajadzētu darīt ko citu. Tad nāca 2008. gads, uzņēmumu skaits ievērojami samazinājās, un visa atmosfēra kļuva tāda, ka sapratu – negribu, vismaz kādu brīdi vairs ne.

Atcerējies, ka esi fotogrāfs?
Jā, biju nopircis tiem laikiem labu digitālo fotokameru, un jau 2006. gadā, kad Rīgā bija NATO samits, akreditējos kā fotogrāfs, lai pārbaudītu sevi, vai kaut ko vēl atceros. Sapratu, ka žurnālistika, dokumentālā fotogrāfija – tas ir mans. Kādus pāris gadus apvienoju konsultāciju darbu un fotografēšanu, bet tad, pateicoties veciem kontaktiem un Ainim Saulītim, kurš man uzticējās, pilnībā pārgāju uz radošo darbu izdevniecībā "Rīgas Viļņi".

Un konsultācijas?
Pavisam neesmu pametis. Viens apjomīgāks darbs man bija pirms gadiem trim, kad izstrādājām uzņēmuma iekšējās sistēmas modernizācijas plānu, un nu jau uzņēmums to ir sekmīgi ieviesis.

Kā sākās tava sadarbība ar Liepājas teātri?
2010. gadā beidzot nolēmu paņemt atvaļinājumu, un kopā ar vecāko meitu Kristīni aizbraucu uz Franciju, uz sapņu pilsētu Parīzi.

Lai nebūtu garlaicīgi, Sorbonnā, intensīvajos vasaras kursos mācījāmies franču valodu.

Tā bija interesanta pieredze. Pie franču valodas, protams, būtu jāpiestrādā (smejas), bet galvenais jau bija šī internacionālā grupa, savstarpējā komunikācija un viss pārējais ap šiem kursiem. Taču tajā laikā manam tēvam šeit, Liepājā, pasliktinājās veselība, un es sapratu, ka nāksies viņu pieskatīt. Bija jāatsakās no domas pamācīties fotogrāfiju Parīzē, atgriezos Rīgā un "Rīgas Viļņu" izdevniecībā. Vienu nedēļu tur, vienu – Liepājā pie tēva. Līdz ar to bija jāizdomā kāds radošais projekts Liepājai. Uzšķīru teātra mājaslapu – 16 jauni aktieri! "Vestsaidas stāsts"! Projekts skaidrs. Aizgāju pie Herberta (Laukšteina – irliepaja.lv) un izstāstīju ideju. Viņš atzina, ka projekts labs, bet "naudas nav". Teicu, ka šajā gadījumā tas nav noteicošais. Galvenais, lai teātris ļauj man kaut ko darīt. Tā es ienācu teātrī reizē ar jauno Klaipēdas kursu.

Sadarbība rezultējās ar brīnišķīgu fotoalbumu "Liepājas teātris".
Jā, sākumā skatījāmies ar lielām acīm viens uz otru, droši vien aktieriem bija ļoti daudz jautājumu, kāpēc un ko es daru, bet tad bija teātra Ziemassvētku balle, kurā uz lielā ekrāna parādīja, ko esmu sabildējis. Tā bija pirmā reize, kad aktieri ieraudzīja manas bildes. Pēc tam jau brīvi varēju klīst pa teātri,

neviens nepievērsa man uzmanību, saprata, ka tas, ko daru, nav nekas "dzeltens". Aktieri iekšēji bija mani akceptējuši.

Tagad paskatoties desmit gadus atpakaļ, varu teikt, ka pretējā gadījumā šādas grāmatas nebūtu, un noteikti tā nebūtu tāda bez mākslinieka Modra Brasliņa un mākslas zinātnieka Jāņa Borga – kā viņš visu uztvēra un kā salika bildes, neko labāku es iedomāties nevaru.

To pašu varu teikt par izstādēm – ir jāuzticas profesionāliem kuratoriem. Man tāda veiksmīga sadarbība bijusi un joprojām turpinās ar Latvijas foto muzeja direktori Mairu Dudarevu, kurai ir starptautisku izstāžu pieredze. Atceros savu pirmo izstādi Liepājas muzejā, kurai Maira atlasīja bildes, ko es pats nebūtu licis. Bet izstādē bija skaidrs – izņemot šīs bildes ārā, divas sienas pilnībā sabrūk!

Piedzīvoju to arī ar otru izstādi muzejā – "Spēle". Atsūta salikumus, un skatos – katra otrā bilde zāles labajā pusē ir Maliks (aktieris Gatis Maliks – irliepaja.lv)! Otrā zālē arī – tur atkārtojas cien. mākslinieks Leons Leščinskis. Runāju ar Mairu, un viņa saka: "Nošauj mani, bet es nevaru pateikt, ka tas ir viens un tas pats cilvēks!" Pārdomāju, un sapratu: jā, kolēģi un es redzu – Gatis, Gatis, Gatis, bet tie, kuri nezina, redz tēlus, kuri ir absolūti atšķirīgi. Ja nebūtu Mairas, es rīkotos pēc principa "tā nevar darīt". Tāpēc ir jāpaiet maliņā un jāklausa profesionālis.

Protams, savam viedoklim ir jābūt, un vadības groži jāpatur rokās.

Vai ar aktieriem bija viegli strādāt?
Ja runājam par "Spēli", tad tur fotografēšana notika izrādes laikā – piecas minūtes pirms vai piecas minūtes pēc. Tās nebija speciālas fotosesijas, kurām aktieri saģērbjas, nogrimējas un mēs ejam fotografēties. Tas bija ļoti dinamisks projekts, kurā man svarīgs bija tieši dokumentālims.

Ja iznāk māksla, ir OK, es to akceptēju, bet es to netaisīju kā mākslas projektu, man svarīgs bija mirkļa autentiskums

– kad Gatis izrādes laikā izskrien ārā, ir minūte laika, un tajā mirklī es viņu nobildēju. Vai Edgars Pujāts karaļa tērpā pirmizrādē pēc 1. cēliena.  Šī bilde iegūstama tikai pirmizrādē pēc 1. cēliena. Nevis, kad aktieris pēc tam kaut kad saģērbsies.

Bet, ja nebūtu aktieru uzticēšanās, šādu projektu kā "Spēle" es nevarētu uztaisīt. Arī 2010. gadā vēl nebūtu varējis – ne aktieri, ne es, kā fotogrāfs, vēl nebijām tam gatavi.

Tu esi fotografējis arī citu teātru aktierus un režisorus.

Tas viss ir rezultāts manam deviņus gadu ilgajam darbam "Rīgas Viļņos". Žurnālu, galvenokārt "Patiesās dzīves" pasūtījumu darbs. Strādājot žurnālos, man bija laime – ar retiem izņēmumiem – strādāt ar katru fotografējamo individuāli. Tas ir pavisam kas cits, ja cilvēks atnāk pie tevis uz fotosesiju. Atceros, ar Ģirtu Jakovļevu mums šī sesija no pusstundas, kā bija paredzēts, izvērtās personīgā, cilvēcīgā sarunā divu stundu garumā.

Tas bija interesants manas dzīves posms. Bet pienāk brīdis, kad atkal iestājas rutīna:

kad tu jau trešo reizi tiecies ar vienu un to pašu aktieri, jo cik tad mums ir to žurnālu vākos ekspluatēto tēlu,

un tu saproti, ka uztaisīt vāku un pāris atvēruma bildes tev prasīs 15 minūtes, jo viens zina, ko no viņa grib, un otrs – kādam ir jābūt rezultātam, tad interese zūd. Nevaru iedomāties sevi divdesmit gadus vienā darbā.

Tā radās doma par fotodrukas darbnīcu?
Kad taisīju savu pirmo izstādi, saskāros ar jautājumu, kur Latvijā var nodrukāt kvalitatīvas izstāžu bildes? Apzināju iespējas, un sapratu, ka ir tikai viena vieta, kur to var, bet cena toreiz bija tāda, ko nevarēju atļauties. Sapratu, ka ir jāsāk pašam domāt par drukas iespējām. Tiku pie sava pirmā, lietotā lielformāta printera, ko man atļāva nolikt "Rīgas Viļņu" telpās, un sāku nodarboties ar druku. Protams, atkal daudz bija jāmācās. Uzradās viens, otrs, trešais klients, un pirmie, starp citu, bija mūsu vecmeistari – Gunārs Binde, Bruno Alsiņš. Pasūtītājus apmierināja tas, ko daru, tas, ka ir individuāla pieeja katram darbam, katram autoram, neatkarīgi no tā, vai runa ir par izstādes darbiem vai amatiera bildi personīgām vajadzībām, un pamazām klientu loks auga.

Vai tagad šādu drukas darbnīcu ir vairāk?
Tikai dažas spēj piedāvāt pilnu ciklu, sākot no fotogrāfiju atlases, papildu apstrādes, ja tas nepieciešams, un beidzot ar rāmēšanu, faktiski – gatavu produktu.

Vai rutīna vēl nedraud?
Šis darbs mani aizrāva un aizrauj joprojām. Cik ilgi, nezinu. Daudz kas jau, protams, ir zināms. Taču katrs autors nāk ar savu projektu, un katrs no tiem ir kaut kas absolūti jauns, katram ir jāmeklē individuāli risinājumi. Tāpat visu laiku nāk klāt jaunas tehniskas lietas, piemēram, materiāli. Līdz ar to interese saglabājas.

Kopš pagājušās vasaras darbnīca ir Liepājā, nevis Rīgā. Vai tas kaut ko ir mainījis?
Viss ir sakārtojies, un nekādi nevaru sūdzēties. Tiešais kontakts ar autoriem jau saglabājas – reizi nedēļā tik un tā braucu uz Rīgu. Bet visi jau mani zina, uzticas un vienkārši atsūta darbus. Attālumam vairs nav pilnīgi nekādas nozīmes arī šajā jomā. Turklāt ne viens vien mākslinieks speciāli brauc uz Liepāju, jo te ir iespēja netraucēti intensīvi divas dienas strādāt. Ja tas būtu Rīgā, tās jau būtu četras dienas, jo tur nepārtraukti zvana telefons, ir kaut kur jāaizskrien, bet te viņš atbild: "Es neesmu Rīgā...", un mēs turpinām darbu.

Tā te vairāki ir braukājuši un priecājušies, it sevišķi vasarā.

Vai viens tiec ar visu galā vai esi iesaistījis arī ģimeni?
Principā viens pats. Rīgā man bija praktikante, kas palīdzēja. Ja ir lielie darbi, sieva, Zita, palīdz.

Un bērni?
Dēls mācās Rīgā, Mediju mākslas tehnikumā. Rīga gan tagad ir tepat, Liepājā, jo lekcijas norisinās attālināti. Tāpat kā Zitai darbs Tieslietu ministrijā. Kristīne aizgāja Zitas un manas mammas pēdās, un strādā Rīgā par juristi, bet jaunākajai meitai Ulrikai piemīt uzņēmējdarbības gēns, un es gaidu un ceru, ka varbūt būs man menedžere (smejas).