“Ļoti labi” – par galerijā "UPB" skatāmajiem Valda Mackara  darbiem viņa personālizstādē „Trešā – Rāmava*)” saka mākslinieka kolēģi.

Valda Mackara jeb mic, kā viņš paraksta savus darbus, personālizstāde veltīta senās Prūsijas tēmai. Kāpēc tā? Prūši ir viena no baltu ciltīm, un tās ietekme senāk bijusi gana liela arī uz latviešu senčiem, skaidro mākslinieks.

Liktens lēma, ka prūšu valsij bija jāiznīkst, taču prūšu gēns nav zudis, un, iespējams, arī manās dzīslās rit prūšu asinis, pieļauj Valdis Mackars. Tāpēc arī izstādes nosaukumā senais prūšu vietvārds, bet atklāšanā – priecīgas un sirsnīgas dziesmas Liepājas Vācu biedrības ansambļa izpildījumā.
Mākslinieks daudz pētījis gan Prūsijas vēsturi, gan mākslu, un nācis pie atziņas, ka “prūšiem nepieciešama pašiem sava mākslas akadēmija, jo krāsu, formu un dzīves izjūta ir savdabīga.”

Savdabīga krāsu, formu un dzīves izjūta ir arī pašam Valdim Mackaram. “Skatieties, pētiet, domājiet!” – aicina mākslinieka kolēģis un skolotājs Aldis Kļaviņš. Gleznotājs Aivars Kleins, vērtējot kolēģa darbus no gleznieciskā viedokļa, saka: “Ļoti labi!”

Skatoties uz Valda darbiem, redzi vienu, domā otru, konkrētu lietu uztver abstrakti, saka Aivars Kleins. Viņaprāt mākslā tas der – mazliet abstrahēties no visa. Abu mākslinieku domas dalās, vai Valda Mackara darbi ir vairāk dramatiski vai ekspresīvi. Aivars Kleins pastāv pie sava, ka dominē ekspresija. Aldis Kļaviņš piekrīt: “Liesmo!”, taču viņaprāt tas saistīts arī ar darbos slēptu dramatismu. Katrā ziņā “Valdis ir ļoti gudri izdarījis, un tas, kas mani fascinē, ir prasma absolūti perfekti, pasniegt, noformēt jebko – ne velti viņš vidējo izglītību ieguvis, absolvējot metālmākslas nodaļu,” teic Aldis Kļaviņš. “Tā darba kultūra, kas pavada ikvienu gleznu, ir pievienotā vērtība visam.”

“Trešajā Rāmavā” Valdis Mackars izstādījis vienpadsmit gleznas un instalāciju “Dzintara kuģis – izskalojumi”, kas veidots no jūrmalā atrastiem izskalotiem tīklu pludiņiem, virvēm. Gleznās izmantota gan eļļa (“Cīruļputenis”, “Prūšu gēns”, “Dzintara raktuves”, “Ziemassvētki – Vasīlija Kandinska apciemojums”, “Tie dūmīni dieva laisti, nekait manai dvēselei”), gan akrils (“Krants”, “Joma”, “Amietas upe”, “Lieldienas”, “Maija nakts”), gan jaukta tehnika (“Banga”) . Lielākā daļa darbu tapuši pēdējā gada laikā.

Izstāde “Trešā Rāmava” būs aplūkojama līdz Ziemassvētkiem.

Citāti no izstādes tekstiem

Un pāri liepu galiem                
Zibeņi mirdzumu lej –                 
Tur vecie senprūšu dievi            
Savas ziedoņa rotaļas dej.            

Svētīdams druvas un lopus,            
Pār ūdeņiem pazūd viss pulks.        
Viņu dzintara vainagu spožums        
Ilgi tālē vēl zibeņo spulgs.
(Agnese Mīgele “Maija nakts”)                     
 
rappa  – enģelis
gailys  – balts
wārmes – sarkans
smārde – ieva
skrundus – dzirkles
spurglis – zvirbulis
mālarausna – glezniecība
prūsiskan – prūsiski
(no jaunprūšu – latviešu vārdnīcas)

„(..) Pieminētās un daudzas neminētās īpašības sastāda Struņķa interesanto personību. Viņš ir laimīgs, ka pieder latviešu tautai, jo, lūk:
“Vācieši ir tikai grafiķi (viņu Dīrers ir ungārs), krievi – dekoratori, tāpat angļi, poļi, skandinavi nav gleznotāji, bet italieši, franči, beļģi, spānieši un mēs esam dzimti gleznotāji.”
Šādu atziņu vadīts, tad Struņķis mūsu Vecpiebalgu dēvē par Toskanu, Kuldīgu par Veneciju, bet Kaugurciemu, kur kopš 10 gadiem apmetas katru vasaru, par Bretaņu.
(“Ciemā pie mākslinieka“, Jānis Plaudis, avīze „Jaunākās Ziņas“, 1939. gada 15. aprīlis)”

*) Rāmava (Romowe) – ne ciems Ķekavas novadā, ne arī izstāžu komplekss Rīgā vai liepājnieku agrāk iecienītais tirgus Ezerkrastā, mākslinieks šo vārdu saista ar senu prūšu svētvietu Rietumbaltijā, kur valdīja krīvu krīvs.