Izrādās, neko iepriekš neplānojot un paļaujoties uz laimīgu nejaušību, pusotras dienas laikā "kultūrtūrists" Zviedrijas galvaspilsētā var gūt spilgtus un neaizmirstamus iespaidus.

Pateicoties lētajām aviobiļetēm (Ls 32 turp un atpakaļ) un aģentūrai "Ar Viktoru", kas tās sagādāja, kā arī manai Stokholmas "gidei" – Birutai Liedei – laikā no piektdienas pēcpusdienas līdz sestdienas vakaram varēju izbaudīt ne tikai tobrīd Latviju vēl nesasniegušo ziemu, bet arī lielisku teātra izrādi, nelielu Stokholmas Karaliskās filharmonijas simfoniskā orķestra koncertu, slavenākā zviedru preses fotogrāfa personālizstādi un Oskaram nominēto, tikko Zelta globusu saņēmušo filmu "12 gadi verdzībā" ("12 Years a Slave").

Piektdienas pēcpusdienā, divas stundas pēc nolaišanās lidostas autobuss no Skavstas aizvizina līdz Stokholmas centrālajai stacijai (svētdienas rītā šo pašu maršrutu tas veiks 1,2 stundās), kur norunāta tikšanās ar Birutu Liedi. Pussešos Stokholmā jau valda tumsa, lai gan pulkstenis jāgriež vienu stundu atpakaļ. Dodamies uz Nacionālo muzeju, taču esam par vēlu – to slēdz jau sešos. Nolemjam atgriezties nākamajā dienā.

Stokholmas galvenajā "kultūras mājā" (Kulturhuset), kur ir gan publiska bibliotēka, bezmaksas internets, vieta šaha spēlmaņiem un daudzkas cits, gan arī vairākas zāles dažādām kultūras un mākslas izpausmēm, šovakar var noskatīties "Makbeta" iestudējumu un kādu Mazās zāles izrādi, kas veidota pēc zviedru šābrīža bestsellera – Felisijas Feldtas (Felicia Feldt) autobiogrāfiskās grāmatas "Felisija nozuda" ("Felicia försvann").

Tiekam pie "pēdējā brīža" biļetēm (tikai 175 kronas!) uz Mazās zāles izrādi. Interesanti, kāpēc Felisijai vajadzēja nozust?

To Feldta atklājusi savā grāmatā, tajā viņa apraksta patiesību par dzīvi ģimenē, kura vidusmēru zviedriem iepriekš bijusi bērnu audzināšanas paraugs, bet Felisijas mātes sarakstītās pamācības katra sevi cienoša zviedru māte lietojusi kā rokasgrāmatu. Patiesība izrādās daudz skaudrāka –  slavenā daudzbērnu māte bijusi alkoholiķe, narkomāne un nimfomāne, kas septiņas reizes oficiāli mainījusi vīrus, katram dāvājot pa bērnam, un arī starp laulībām nav vēlējusies būt viena...

Visus bērna un vēlāk arī pieaugušas sievietes pārdzīvojumus – bailes, sāpēs, kaunu, prieku utt., dialogus ar māti un citiem cilvēkiem izspēlē lieliska aktrise – Sofija Heledeja (Sofi Helleday). Pat saprotot tikai nedaudzus vārdus zviedriski, pusotras stundas garumā skatoties izrādi, ne mirkli nav garlaicīgi!

Varbūt Herberts Laukšteins varētu uzaicināt aktrisi uz Liepāju? Tikties ar šo mākslinieci pavisam noteikti būtu vērts arī mūsu teātra jaunajiem aktieriem.

Sestdien pēc kārtīgas pastaigas pa vēl svētku rotā (ziemeļnieciski atturīgu!) tērpto Stokholmu nonākam Sergeltorgā, laukumā, kur tumsnēji vīrieši tirgojas ar augļiem, bet Atmodas laikā piketēja Zviedrijas baltieši, un kurā arodas arī "koncertu māja" (Konserthuset). Šodien tajā norisinās Stokholmas Karaliskās filharmonijas diena, un, pateicoties "SEB bankai", ieeja ir bez maksas.

Filharmonijas diena ir visai neformāls pasākums, te ir pat atsevišķas stundas, kad arī publika drīkst izmēģināt dažādus mūzikas instrumentus un pat diriģēt. Izvēlamies koncertnama lielajā zālē noklausīties filharmonijas orķestra izpildītos Berlioza un Adamsa skaņdarbus ar Davidu Bjorkmanu (David Björkman) pie diriģenta pults. Orķestrantu šķiet vairāk nekā Liepājā, un pašpārliecinātā zviedru diriģenta vadībā izpildījums ir iespaidīgs. Tomēr pēc trīsreizējas klanīšanās "piedevas" neseko.

Pēc koncerta vēlreiz dodamies uz Hansa Gedas fotoizstādi Nacionālajā muzejā, šoreiz esam laikā.

Vēlāk, pēc izstādes apskates, secinu, ka mūsu pašu Pētera Jaunzema portreti meistarības ziņā nebūt neatpaliek no zviedru kolēģa, kura priekšrocība varbūt ir vienīgi iespaidīgā slavenību kolekcija.

Hanss Geda (Hans Gedda) ir viens no ievērojamākiem zviedru preses fotogrāfiem, viņam pozējis gan Zviedrijas karalis, gan "Abba", gan  Endijs Vorhols un Ingmars Bergmanis, gan Nelsons Mandela un Olofs Palme. Pašlaik skatāmajā retrospektīvajā izstādē "Hans Geda un tumsas meistari" ("Hans Gedda & Masters of Darkness") iekļautas 140 fotogrāfijas, galvenokārt slavenību portreti, sākot no 20.gs. piecdesmitajiem līdz mūsdienām. Izstādes (tā apskatāma līdz 30.martam, žurnālistiem – bez maksas!) titulbilde ir 2012.gadā tapušais Gedas pašportrets klauna maskā.

Gedas fotogrāfijas papildina 17.gs. "tumsas un gaismas" meistaru – Karavadžo sekotāju – gleznu kolekcija no Nacionālā muzeja fondiem. Šo mākslinieku darbi esot ietekmējuši gan vēlākos filmu režisorus – Pazolīni, Skorsēzi, Džārmenu, gan fotogrāfus.

Tā kā līdz šim mūsu kultūras "pārgājiens" bijis tik veiksmīgs, riskējam doties uz filmas "12 gadi verdzībā" pirmizrādi. Veiksme joprojām nav pametusi – pēdējās divas biļetes, lai arī pirmajā rindā, ir mūsu.

Ar šo arī mana pusotra diena Stokholmā ir pagājusi. Svētdien lidošu atpakaļ uz Rīgu, vakarā jau Liepājā.