Pirmdien „UPB” galerijā durvis vēra Rīgas galerijas „Istaba” izbraukumizstāde „Vasara”. Izstādes atklāšanas rosinātās pārdomās dalās mākslinieks un dzejnieks Dainis Ozoliņš.

Dzintara takas vienā pusē tā patālāk ir jūra, otrā, tā patuvāk, ir "Vasara". Ar visu, kas tai pieklājas. Pludmale, vējš meitenes un smiltis. Ak, vai, aizmirsu jūru.

Kā var neinteresēties par daiļavām, kuras vēlas sevi redzēt mākslas fotogrāfijā laikmeta lieciniekos, divdesmitā gadsimta piecdesmito – septiņdesmito gadu peldkostīmos. Atturīgas, kautras un liegi padevīgas. Tādu sajūtu viņām dāvāja tās dienas skopā saule un scenogrāfe, kurai pieder šie, vīriešu acīm tā laika visapbrīnojamākie dizaina priekšmeti.

Acis šaudās un meklē. Bet ko? "Plaboy" valdzina ar seksapīlu, bet šajā izstādē tas ir jāiztēlojas. Jāvelk ārā ar knīpstangām. Protams, pozas! Ieturētas tādās kā nedaudz netveramās stājās. Visas modeles strādā publiskajā sfērā, bārā, galerijās vai kur citur. Tātad viņām ir zināšana par mākslu, vismaz daļai, un bildēs nav parastā, neizprotamā neveikluma no nezināšanas, ko vēlas pati modele vai autors.

Cik vienkāršs ir nosaukums, tik vienkārši arī viss izskatās. Pat nianses – lūpu krāsa, acu ēnas, pelēksaulainā diena un tik tikko pamanāmā vēlme flirtēt ar objektīvu.

Vecmāmiņas tiešām tolaik izskatījās skaistas. Drosmīgas, pamanāmas krāsas. Ja arī peldkostīms ir melnā krāsā vai tumšākā, tad ar grafisku rakstu tiek pievērsta uzmanība kādai no ķermeņa daļām.

Runāju ar vienu no modelēm, centos pastāstīt kā man reiz ar pozēšanu veicies. Teicos, ka biju kails līdz ādai. Pastāstīju, kā jānoslēpj pārliecinoši bez nekādiem palīglīdzekļiem vīrieša godība.

Vēlējos aprunāties, kā daiļā dzimuma pārstāvēm izdodas izvairīties no pārāk lielas kailuma rādīšanas, lai foto mākslas smeķis sanāk. Vienkārši gribēju dalīties pieredzē, bet viņa bija tik kautra kā fotogrāfijā, un no dalīšanās pieredzē atteicās.

Nu, lūk, tur jau laikam būs tā zināšana autoram, kādus cilvēkus savos darbos ieburt. Būtu jau jautrāk, ja kādas karstasinīgākas spulgaces lūkotos uz mani no bildēm, bet ir ziemeļmeitas, kuras aukstas gaismas un laika nebaidās.

Darbos ir scenogrāfisks tvēriens, skatuviska plakne, kas koncentrē manu uzmanību uz sievieti, kura apgūlusies laivā un smaida. Mans draugs, ar kuru ieradāmies uz izstādes atklāšanu, sarkstot ilgi lūkojas fotogrāfijas tālē, skatoties, vai tik tas nav mākslīgs fons, vai ir īsta jūra. Ar visām spoguļu gaismām un netverami pareizajām pozām liekas, ka modeles stāv uz cietas pamatnes, kas nedaudz spiež pēdas. Aiz viņām it kā liels viļņojošs audekls, kas precīzi attēlo jūru. Un sapnis tik burvīgs, un pieder tas visiem.

Pirms iesiet uz izstādi, paņemiet žurnālu "Atpūta", vislabāk kādu 1938. – 1939.gada vasaras izdevumu. Tur, iespējams, atradīsiet jaunākās modes ar peldkostīmiem. Būsiet noskaņojies, krūtis līksmas sajūtas pilnas, un apmeklēsiet šo burvīgo izstādi, nejūtoties svešādi.

Scenogrāfe visas daiļošanās lietas ir meklējusi antikvariātos, humpalās, tās iedāvinājuši cilvēki, kuri tajās pavadījuši burvīgas vasaras, izbaudījuši lieliskas smiltis, relaksējušies ūdens un saules peldēs.

Viss notika gandrīz tieši tāpat kā tagad. Vecmāmiņas vēlējās būt skaistas un saules apspīdētas. Lai jaunekļi visādi tās uzrunā, gan neveikli, gan arī pārgalvīgi romantiski.

Tikai mūsdienās jau var atkailināt savu slaido formu, nosedzoties ar jauki maz auduma. Un vecmāmiņas noskurinās dusmās – kā tā var?! Bet redz, ka var. Vairs nevajag braukt jūrā ar peldu ratiem, izkāpt ārā, paplunčāties, lai pēc tam kāds morāli skaidrs vīrs vilktu atpakaļ no tik burvīgā prieka, ko sniedza jūra.

Kā man apliecināja fotogrāfs, iedvesma ņemta no divdesmitā gadsimta vidus peldkostīmu vai apģērbu reklāmas foto. Kā noprotu, ja tā nebūtu, tad ar atturīgu un kautru modeļu iesaistīšanu būtu pagrūti. Tagad fotogrāfijas dod pārliecību, ka tajās ir kas jauki pieņemams.

Bet, kas ir aiz tām, aiz tās sajūtas, kas valdzina joprojām?