Dž.Dž.Džilindžers ir zaudējis stila izjūtu, saka teātra kritiķe Zane Radzobe recenzijā žurnālam "Ir", runājot par Liepājas teātrī ietsudēto izrādi "Lielais Getsbijs".

Kritiķe raksta: „[..] šis ir sestais Džilindžera iestudējums šosezon un jau ceturtā viņa izrāde, kas knapi atzīstama par profesionālu. Sācis sezonu ar Šeipingu Dailē (kā šķita – mokošu, tomēr jaunas formas meklējumu) un Liepājas Sasodīto sarkano mēnesi, kas turpina režisora iepriekšējās sezonās veiksmīgi atrasto saspēli ar ekspresionisma estētiku, Džilindžers šogad skatītājus «iepriecinājis» ar tādiem «fundamentāliem» darbiem kā Dieva indes un velna zāles un Milēdija Dailes teātrī, kā arī Dekamerons SPA stilā Liepājā. Un es nepavisam neironizēju par materiāla izvēli, jo, lai nu kurš, bet Džilindžers allaž pratis no nekā «uzcept» krāšņu šovu, kas varbūt ne vienmēr ir «mākslas» vārda cienīgs, toties garantēti izklaidē un piepilda kasi. Tāpēc apziņa, ka viņa darbos šosezon nācies mokoši garlaikoties, cīnoties ar riebumu pret acīmredzamām pat gluži amatnieciskām iestudējumu ligām... Nav jau noziegums nokļūt radošā krīzē. Tomēr Džilindžera acīmredzamā necenšanās to pārvarēt ir kļuvusi nomācoša.”

Par vienīgo iestudējuma „Lielais Getsbijs” kvalitāti Radzobe atzinusi Ficdžeralda romānu, „pat ja iestudēts nevis tā dramatizējums, bet bulgāru dramaturga Hristo Boičeva luga «pēc motīviem». Kāda atšķirība? Liela. Ficdžeralda 1925.gadā pabeigtais opus magnum ir brīnišķīgs darbs. Ļoti amerikānisks: stāsta par nācijas mentalitātes veidošanos, «amerikāņu sapņa» psiholoģiskajiem un sociālajiem āķīšiem, par amerikāņu «zudušo» – Pirmo pasaules karu pārdzīvojušo – paaudzi. Džezs, nauda, alkohols un harismātiski maitas, kas mokās, intuitīvi jūtot – kaut kas svarīgs zaudēts. Ilgas, sapņi, apsēstības, nepiesātinātība... Ficdžeralds uzrakstījis indīgu paaudzes portretu un vienlaikus spējis atklāt tādu pretrunu kaleidoskopu, kam iespējams just līdzi arī pašlaik. Jo sapņo taču visi. [..]

Boičeva luga ir melodrāma ar traģisku mīlas stāstu. Getsbijs savērpj veselu intrigu tīklu, lai atgūtu sievieti, ko mīlējis pirms kara. Kāpēc ne? Tikai psiholoģiskās varoņu attiecības Džilindžers tā arī nav iestudējis. Vēl vairāk, citkārt interesanti aktieri atgādina nedzīvus un – nepatīkamākais – netalantīgus manekenus. Galvenās lomas spēlē Egons Dombrovskis (Niks Keravejs), Edgars Pujāts (Getsbijs), Anete Berķe (Deizija Bjūkinena), Kaspars Gods (Toms Bjūkinens), Signe Ruicēna (Džordana Beikere), taču tikai Dombrovskim izdodas radīt iespaidu, ka ar viņa varoni izrādē kaut kas notiek, turklāt arī epizodiski.”

Kritiķe nevaino aktierus, bet norāda: „Redzams, ka režisoru materiāls neinteresē. Pat ne tik, lai izlemtu, kad un kur notiek darbība, pat tādiem smalkumiem kā «kāpēc» nerunājot. Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša skatuves iekārtojums rada iespaidu par «bezlaiku»: pie sienām Pīta Mondriāna reprodukcijas (40.gadi), interjera elementi (tāpat kā Ingas Krasovskas iestudētās kustības) – no 60. – 70.gadiem. Bet Ilzes Vītoliņas tērpi «atsit» te 20.gadus, te kaut kādas 80.gadu (?) modes ietekmētas šausmas un vienotā tēlā apvienojas tikai divu iemeslu dēļ – pirmkārt, slikti uzšūtie apģērbi izskatās lēti; otrkārt, kleitas ir tieši tik īsas, lai demonstrētu aktrišu apakšveļu.

[..] Tomēr, skatoties izrādi, rodas iespaids, ka tā pilnā nopietnībā ir radošās grupas izpratne par «dārgi» un «ekstravaganti». Par režisora krīzi liecina kaut vai fakts, ka pat orģiju ainas izrādē ir garlaicīgas. Tāpat kā, starp citu, apakšveļa. Var jau, protams, būt, ka Dailes teātra aktrisēm ir lielāks talants, spilgtākas personības un vairāk pašironijas, lai padarītu Džilindžera fundamentāli seksistisko skatījumu uz dzimumu par asprātīgu šovu, kā bijis agrāk. Tomēr liekas, ka ir vienkāršāk – režisors pats zaudējis stila izjūtu, paradoksa un provokācijas vietā piedāvājot paviršu vulgaritāti. Getsbijs, protams, nav pirmā viņa izcūkotā iespēja. Bet ļoti bail, ka arī ne pēdējā.”