Trīs nedēļas septembrī pirms sezonas sākšanās Liepājā teātrī trīs aktieri – Edgars Pujāts, Sandis Pēcis un Artūrs Irbe – ar Rasas Bugavičutes-Pēces sarakstīto un Toma Treiņa iestudēto izrādi "Vilki" viesojās Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā. Par pieredzēto savās tālākajās un garākajās viesizrādēs stāsta Sandis Pēcis.


Ko vari teikt pēc atgriešanās mājās – kāds ir tavs šī brauciena rezumējums?
Gāja labi. Tik labi, ka ir tāds kā āķis lūpā. Nekad nebiju domājis, ka teātri varam spēlēt arī Amerikā, taču tagad saprotu, ka nav atšķirības – Slampe, Dobele vai Ņujorka. Uz Ņujorku tikai nedaudz garāks ceļš...


Filadelfijā pie Stallones Rokija pieminekļa, kas ASV tagad ir "kultūras mantojums". Foto no Facebook.com.


Edgars Amerikā ir bijis trīs vai četras reizes, mēs ar Artūru nekad iepriekš nebijām bijuši štatos. Nebiju arī domājis, ka tur ir tik spēcīga un cieša latviešu kopiena, kas var noorganizēt kaut ko tik lielu kā viesizrādes. Satiekot un iepazīstoties, paliekot pie cilvēkiem mājās desmit dažādās pilsētās un runājoties pirms un pēc izrādes sapratām, ka cilvēki tur grib, burtiski ir izslāpuši pēc latviešu kultūras. Jo īpaši pēc kovida laika.


Vai brauciens bija teātra mārketinga vai personīgu kontaktu rezultāts?
Patiesībā tas sākās kā joks. Bijām ar "Vilkiem" izbraukumā Rīgā. Iznākam no viesnīcas, lai laistu uz citu vietu, pīpējam un spriežam – klau, baigi labi iet, jāgāž pasaules turnejā! (Smejas) Nāk ārā izrādes vadītāja Rita Krodere, un mēs jokojot sakām: "Klausies, Rita, mēs izlēmām – braucam turnejā uz Ameriku!" Viņa: "Ha-ha-ha!" Mēs: "Zvani!". Paiet mēnesis, un Rita saka: "Klau, es piezvanīju, braucam!"


Skats no izrādes Bostonā.  Foto no Facebook.com.


Ņūdžersijas latviešu biedrībā ir tāds Priedaines Jānis, kuram Rita bija piezvanījusi un kurš palīdzēja sakomunicēt ar Amerikas latviešu kultūras asociāciju "Tilts", kas organizē šādus pasākumus.


Tā tas iesākās – kā joks, bet tad jau kļuva nopietni.


Kādā sastāvā bijāt?
Mēs trīs, mūsu "mamma" Rita Krodere un pianists Gundars Dzenovskis, kurš palīdzēja gan kā šoferis, gan kā pianists, kad pēc izrādes uzdziedājām. Visur jau cilvēki vēlējās arī parunāties, iepazīties, atrast kopīgus radu rakstus, un cik savādi – izrādās, pasaule tiešām ir maza, atradās gan draugu draugi, gan radi. Sapratu arī to, cik maz zinu par cilvēkiem, kas emigrēja, – runājamies, cilvēks saka: esmu dēls tam un tam, bet es saprotu, ka nezinu kontekstu, nezinu šajā kopienā ļoti pazīstamus vārdus. Bet jāsaprot, ka tie, kas aizbraukuši, jau nekur nav pazuduši, patiesībā tas ir Latvijas resurss pasaulē, kas ir izmantojams. Braucām, un visur latvieši, latvieši, latvieši... Sajūta bija kā mājās, tikai ciemos sanākuši daudz dažādu krāsu cilvēki, kas runā dažādās valodās.


Volstrīta ar mazo meitenīti, kas skatās uz galveno ēku. Sandis: "Mēs viņu nosaucām par mazo Maiju, par kuru izrādē visu laiku runā, bet kas tā arī neparādās". Foto no Facebook.com.


Trīs nedēļas kopā – kā ar to tikāt galā?
Prieks, ka ne reizi nesakašķējāmies. Bijām tādā kā Dieva ausī – visur sagaidīja, pabaroja, gribēja visu izrādīt. Viegla, jauka atmosfēra.


Kādās pilsētās pabijāt ar "Vilkiem"?
Bija desmit pilsētas. Aizlidojām uz Ņūarku, kas ir it kā Ņujorka, bet Džērsijas pusē. Nobāzējāmies Priedainē, Ņūdžērsijas latviešu biedrības īpašumā, un pirmās pāris dienas pagāja, lai aklimatizētos, apskatītu Ņujorku. Līdz ar to palika mazāk dienu, kurās spēlēt. Grafiks bija tāds – izrāde, nākamā braucamdiena, pēc tam atkal izrāde. Vai arī nedēļas nogalē divas dienas no vietas. Pirmā izrāde bija Vašingtonā, tad atpakaļ Priedainē, un tad braucām tālāk uz Bostonu, tad uz Toronto, Kanādā, pēc tam atpakaļ uz ASV, uz Detroitu, Kalamazū, Milvokiem, Miniapoli, Čikāgu un Klīvlendu.


Ņujorkā. Foto no Facebook.com.


Jābraukā bija daudz, bet realitātē tas ir viens mazs stūrītis.


Saki, ka izrādi uzņēma labi?
Jā, ļoti labi. Beigās jau slava gāja pa priekšu – pēkšņi uz mūsu izrādi parādījās sejas, ko iepriekš neviens nebija redzējis. Jo jaunajiem, kas aizbrauc uz ASV, latviešu centri nav tik ļoti aktuāli, kā vecajai paaudzei, kas to visu uzbūvēja. Vai tā ir Amerika vai Latvija, vai laikmets ir tāds, bet viņi nejūt to, ka vajadzētu turēties kopā. Kā viņi bija uzzinājuši? Mums teica – ai, darba diena, cerams, ka pus zāle būs, beigās zāle bija pilna un vēl krēsli jāliek klāt.


Ņujorkas debesskrāpji. Foto no Edgara Pujāta Facebook lapas.


Kāds tev palika iespaids par Ameriku?
Tagad man liekas, ka es maz esmu redzējis Ameriku kā vietu, kā zemi. Es esmu redzējis un sajutis to ļoti spilgto multikulturālo Amerikas civilizāciju un tās augļus – industrializāciju, arhitektūru. Pirmais, kas man iekrita acīs jau lidostā, ka tur, atšķirībā no Eiropas, daudziem darbs nav, lai strādātu. Viņi tur nīkst, jo nav, ko darīt. Tu ieej veikalā, un tur ir "sveicinātājs", kas saka "Labdien", kad tu ienāc, un "Uz redzēšanos!", kad tu ej prom. Citreiz tādi ir trīs. Un tad sāk likties, ka tie ir izdomāti darbi, tikai nosaukuma pēc.